Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es nedalu savu uzticību.

— Man šķiet, ka jums ir ne tikai krietna sirds, bet arī mazliet god­kāres?

— Jā, protams.

— Tātad…

— Tātad es vēlos būt Francijas maršals; bet par maršalu, hercogu, pēru mani iecels karalis; tikai karalis man dos to visu.

Aramiss vērīgi paskatījās uz d'Artanjanu.

— Vai tad nevalda karalis? — d'Artanjans noprasīja.

— Neviens to nepastrīd. Arī Ludviķis XIII bija valdnieks.

— Jā, bet starp Rišeljē un Ludviķi XIII nebija d'Artanjana, — mus­ketieris mierīgi atteica.

— Ap karali ir daudz klupšanas akmeņu, — Aramiss turpināja.

— Tikai ne karalim.

— Protams, un tomēr…

— Klausieties, Aramis, es redzu, ka te katrs domā tikai par sevi un neviens par karali; tāpēc es atbalstīšu sevi, atbalstīdams viņu.

— Bet nepateicība?

— No tās baidās tikai vājie!

— Jūs esat ļoti pārliecināts par sevi.

— Liekas, jā.

— Bet varbūt ar laiku jūs vairs nebūsiet karalim vajadzīgs?

— Gluži otrādi, es domāju, ka nākotnē būšu viņam vajadzīgs vēl vai­rāk. Paklausieties, ja nu vajadzētu savaldīt jaunu Kondē, kas to izdarītu? Lūk, šis… vienīgi šis visā Francijā!

D'Artanjans uzsita pa savu zobenu.

— Jums taisnība, — Aramiss nobālis sacīja.

Viņš piecēlās un paspieda d'Artanjana roku.

— Uz vakariņām aicina pēdējo reizi, — musketieru kapteinis notei­ca. — Ja atļausiet…

Aramiss apskāva musketieri un sacīja viņam:

— Tāds draugs kā jūs ir brīnišķīgākā pērle karaļa kronī.

Viņi šķīrās.

„Man jau likās, ka tas nav tāpat vien", — d'Artanjanam pazibēja doma.

„Atrāk jāpieliek uguns pulverim, — Aramiss pie sevis nosprieda. — D'Artanjans jūt kaut ko nelāgu".

Mēs redzējām, ka grāfs de Gisš atstāja zāli tobrīd, kad Ludviķis XIV tik galanti pasniedza Lavaljērai brīnišķīgās rokassprādzes, ko bija laimējis loterijā.

Kādu laiku grāfs pastaigājās gar pili. Viņš jutās aizdomu mākts un satraukts.

Pēc tam viņš uz terases sāka gaidīt princesi.

Pagāja vairāk par pusstundu. Diez vai vientulība rosināja grāfā jautras domas.

Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un pec ilgām pārdomām uzrakstīja:

«Princese, lūdzu veltiet man dažus mirkļus sarunai. Neuztraucieties par šo lūgumu, to radījusi tikai dziļā cieņa, kādu es… u.t.t., u.t.t.".

Viņš parakstīja šo neparasto lūgumu, salocīja četrkārt lapiņu, bet to­brīd pamanīja, ka karalienes viesi sāk izklīst.

Viņš ieraudzīja Lavaljēru, tad Montalē, kas sarunājās ar Malikornu.

De Gišš palaida garām visus karalienes mātes viesus, kas tikko vēl bija drūzmējušies viņas salonā.

Princese nerādījās. Tomēr, lai atgrieztos mājās, viņai bija jāšķērso šis pagalms, un Gišs uzmanīgi to vēroja.

Beidzot viņš ieraudzīja princesi; viņu pavadīja divi pāži, kas apgais­moja lāpām ceļu; Henriete gāja ātri un, sasniegusi durvis, uzsauca:

— Pāži, noskaidrojiet, kur ir grāfs de Gišs. Viņam man jāiztāsta par kāda uzdevuma izpildi. Ja viņš ir brīvs, palūdziet viņu atnākt pie ma­nis.

De Gišs, paslēpies ēnā, cieta klusu. Tiklīdz princese iegāja pa dur­vīm, viņš strauji noskrēja no terases un ar visvienaldzīgāko sejas izteiksmi devās pretī pāžiem, kuri gāja uz viņa istabu.

„Lūk, kā — princese sūtīja pēc manis!" — viņš satraukti nodomāja un saburzīja savu vairs nevajadzīgo zīmīti.

— Grāf! — pamanījis viņu, teica viens no pāžiem. — Mēs ļoti prie­cājamies, ka sastapām jūs.

— Ko jūs vēlaties, kungi?

— Mēs nākam princeses uzdevumā.

— Princeses uzdevumā? — de Gišs izlikās brīnāmies.

— Jā. Viņas augstība jūs aicina: jums jāatskaitās viņai par kāda uz­devuma izpildi. Vai jūs esat brīvs?

— Es esmu pilnībā viņas augstības rīcībā.

— Tādā gadījumā, lūdzu, sekojiet man.

Ieradies de Gišs sastapa princesi bālu un satrauktu.

Pie durvīm stāvēja Montalē, kurai ļoti gribējās zināt, ko nodomājusi viņas kundze.

— Ā, tas esat jūs, de Giša kungs, — ieraudzījusi grāfu, princese teica, — lūdzu… De Montalē jaunkundze, jūs esat brīva un varat iet.

Vēl vairāk ieintriģēta, Montalē paklanījās un aizgāja. Princese un de Gišs palika vieni.

Priekšrocības bija grāfa pusē: princese pati bija uzaicinājusi viņu uz satikšanos. Bet kā gan grāfs varēja izmantot savas priekšrocības? Princese bija tik patvaļīga, un viņas noskaņojums tik mainīgs. To viņa node­monstrēja tūlīt pat; sarunas sākumā viņa pēkšņi noprasīja:

— Vai jums patiešām nav nekā, ko man teikt, grāf?

Viņam likās, ka Hernriete uzminējusi viņa domas; likās (iemīlējušies ir lētticīgi un akli kā dzejnieki vai pareģi), ka viņa uzminējusi sava pie­lūdzēja dedzīgo vēlmi viņu redzēt un arī tās mērķi.

— Jā, princese, — viņš atbildēja, — es esmu ļoti pārsteigts.

— Par notikumu ar rokassprādzēm, vai ne? — princese strauji ie­teicās.

— Jā, princese.

— Vai, pēc jūsu domām, karalis ir iemīlējies? Sakiet!

De Gišs vērīgi paskatījās uz viņu, un princese nolaida acis, jo šis skatiens iespiedās viņā līdz sirds dziļumiem.

— Manuprāt, — viņš atbildēja, — karalis droši vien vēlas kādu pa­mocīt, jo citādi viņš necenstos tik atklāti paust savas jūtas; viņš neuz­drošinātos tik mierīgi kompromitēt meiteni, kura līdz šim uzvedusies ne­vainojami.

— Šī nekauņa? — princese augstprātīgi noteica.

— Varu galvot jūsu augstībai, — de Gišs godbijīgi, bet stingri no­teica, — de Lavaljēras jaunkundzi mīl kāds cilvēks, kas pelna visdziļāko cieņu.

— Vai tikai tas nav Braželons?

— Mans draugs. Jā, princese.

— Bet kāda daļa karalim, ka viņš ir jūsu draugs?

— Karalis zina, ka Braželons ir Lavaljēras jaunkundzes līgavainis; tā kā Rauls godīgi kalpo karalim, karalis nevēlēsies izraisīt neglābjamu ne­laimi.

Princese skaļi iesmējās, un šie smiekli sāpīgi atbalsojās de Giša sir­dī.

— Es vēlreiz atkārtoju, princese, — es nedomāju, ka karalis ir iemī­lējies Lavaljērā, un par pierādījumu gribu vaicāt jums: kuras patmīlību viņa majestāte šajā gadījumā gribēja aizskart? Jūs pazīstat galmu un pa­līdzēsiet man atrast atbildi uz šo jautājumu, jo sevišķi tāpēc, ka galmā runā par jūsu augstības tuvajām atiecībām ar karali.

Princese iekoda lūpā un, nespēdama izdomāt atbildi, mainīja sarunas tematu.

— Pierādiet man, — viņa teica, skatīdamās uz grāfu un ielikdama šajā skatienā visu savu dvēseli, — pierādiet, ka jūs gribējāt ar mani runāt, kaut gan tā biju es, kas jūs uzaicināja.

De Gišs izvilka savu zīmīti un svinīgi to pasniedza.

— Mūsu vēlmes sakrita.

— Jā, — grāfs sacīja ar nepārspējamu maigumu, — un es jau pa­skaidroju, kāpēc vēlējos jūs redzēt; jūs gan vēl neesat pateikusi, kāpēc likāt mani aicināt.

— Tiesa gan.

Princese šaubījās.

— Es kļūstu vai traka to rokassprādžu dēļ, — viņa pēkšņi izteica.

— Vai jūs gaidījāt, ka karalis tās uzdāvinās jums? — de Gišs vai­cāja.

— Kāpēc gan ne?

— Princese, bet karalim taču bez jums, brāļasievas, ir arī sieva?

— Bet bez Lavaljēras, — aizskartā princese iekliedzās, — viņam es­mu es! Viņam ir viss galms!

— Varu jums apgalvot, ka, ja kāds dzirdētu jūsu vārdus un redzētu apsarkušās acis un, lai Dievs man piedod, šo asaru, kas trīc jūsu skrop­stās… — grāfs godbijīgi teica, — jā, ja kāds to redzētu, tad sacītu, ka jūsu augstība ir greizsirdīga.