Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Cik savādi! — viņš čukstēja. — Cik vareni līdzekļi ir liktens rī­cībā, lai vestu cilvēkus uz mērķi!

Atiedams no loga, lai būtu tuvāk gaismai, viņš trešo reizi pārlasīja vēstules rindas, kas dedzināja viņa smadzenes un acis.

„Kalē.

Dārgo grāf!

Kalē es sastapu grāfu de Vardu, kurš bija smagi ievainots divkaujā ar Bekingemas hercogu. Kā jūs zināt, de Vārds ir drosmīgs cilvēks, bet ļauns un atriebīgs.

Viņš man stāstīja par jums, apliecinādams savas simpātijas; runāja arī par princesi, ko uzskata par skaistu un laipnu. De Vārds ir nojautis jūsu mīlestību pret zināmo personu.

Vēl viņš pieminēja arī to, kuru es mīlu, un izteica man līdzjūtību, pavadīdams to visu noslēpumainiem mājieniem, tā ka vispirms es izbijos, bet tad izskaidroju tos ar viņa paradumu vienmēr izturēties noslēpumai­ni.

Lieta tā, ka viņš saņēmis ziņas no Fontenblo. Kā pats saprotat, tās viņam varēja sniegt tikai Lorēna kungs.

Runā, ka karaļa sirdi notikušas pārmaiņas (tā viņam ziņots). Jūs sa­protat, uz ko tas attiecas.

Bez tam (tā teikts tālāk), runā par kādu galma dāmu, kas devusi pamatu baumām.

Šīs nenoteiktās frāzes man laupījušas miegu. Es nožēloju, ka mans tiešais, bet, par spīti zināmai neatlaidībai, vājais raksturs, neļāva man atbildēt uz šiem apgalvojumiem.

Tā kā de Vārds brauca uz Parīzi, tad es necentos viņu aizturēt, lai izskaidrotos. Teikšu atklāti, man bija neērti nopratināt cilvēku, kura brū­ces tikko aizdzijušas.

Vārdu sakot, viņš aizbrauca, kā pats izteicās, lai noskatītos intere­santu izrādi, kas visā drīzumā notiks galmā.

Atvadoties viņš mani apsveica un pie viena izteica līdzjūtību. Es ne­sapratu ne vienu, ne otru. Biju galīgā neizpratnē gan savu domu dēļ, gan arī aiz neuzticības pret šo cilvēku.

Tiklīdz viņš aizbrauca, mans prāts noskaidrojās. Neiespējami, ka tāda rakstura cilvēks kā de Vārds sarunā ar mani nebūtu pievienojis krietnu indes devu.

Tāpēc de Varda kunga noslēpumainajos vārdos droši vien nemaz nav tās slepenās nozīmes, ko es varētu attiecināt uz sevi vai jums zināmo personu.

Tā kā es esmu spiests pēc karaļa pavēles nekavējoties doties uz An­gliju, tad man nav ne mazākā nodoma drāzties pakaļ de Vardam, lai pieprasītu sīkākus paskaidrojumus; tomēr es sūtu pie jums kurjeru ar šo vēstuli, no kuras jūs uzzināsiet par visām manām šaubām. Rīkojieties ma­nā vārdā; es pārdomāju, jūs darbojieties.

De Varda kungs drīz ieradīsies Fontenblo; noskaidrojiet, ko nozīmē viņa mājieni, ja tikai jūs jau to nezināt.

De Varda kungs vēl apgalvoja, ka princese aplaimojusi Bekingemas hercogu pirms aizbraukšanas no Parīzes. Es būtu atbildējis uz šiem vār­diem ar zobenu, ja neuzskatītu, ka karaļa dienests liek atteikties no per­sonīgiem rēķiniem.

Sadedziniet šo vēstuli, ko jums atvedīs Olivēns.

Viņš ir pati uzticība.

Dārgo grāf, ļoti lūdzu, atgādiniet par mani de Lavaljēras jaunkundzei. Godbijīgi skūpstu viņas rociņu.

Apskauju jūs.

Vikonts de Braželons.

P.S. Ja notiks kaut kas nopietns — jāparedz viss — tad atsūtiet uz Londonu kurjeru ar vienu vienīgu vārdu: „Brauciet", un es būšu Parīzē trīsdesmit sešas stundas pēc jūsu vēstules saņemšanas."

De Gišs nopūtās, jau trešo reizi salocīja vēstuli un tā vietā, lai sa­dedzinātu, kā iika Rauls, iebāza to kabatā.

Viņam gribējās atkārtoti pārlasīt šīs rindas.

— Kāds satraukums un vienlaikus kāda uzticība! — grāfs čukstēja. — Vēstulē izpaužas Raula dvēsele; viņš aizmirst pat grāfu de Lafēru un runā par savu cieņu pret Luīzi. Ahā, — de Gišs turpināja, draudoši žesti­kulēdams, — jūs jaucaties manās darīšanās, de Varda kungs? Labi, tad es painteresēšos par jūsu personīgajam! Nabaga Raul, tava sirds uztic man savu dārgumu; es to apsargāšu, nebaidies!

Devis šo solījumu, de Gišs aizsūtīja pēc Malikorna, lūgdams viņu ierasties pēc iespējas ātrāk.

Malikorns tūlīt pat ieradās; šī steiga bija rezultāts sarunai ar Montalē.

Jo vairāk de Gišs viņu izprašņāja, jo dziļāk Malikorns izprata viņa nolūku.

Rezultātā pēc divdesmit minūšu ilgas sarunas de Gišs, kas bija cerējis noskaidrot visu patiesību par Lavaljēru un karali, uzzināja tikai to, ko bija redzējis savām acīm. Turpretim Malikorns uzzināja vai uzminēja, kā jums labāk tīk, to, ka Raulam radušās aizdomas un de Gišs apņēmies sargāt Hesperīdu* dārgumus.

Malikorns prata uzņemties pūķa lomu.

De Gišam šķita, ka nu viņš ir visu izdarījis sava drauga labā un var nodarboties ar savām darīšanām.

Hesperīdas — grieķu mitoloģijā Atlanta meitas, kas dievu dārzā, pašā rietumu malā sargāja zelta ābolus, un viņām palīdzēja pūķis, kurš nekad neaizvēra acis.

Otrās dienas vakarā kļuva zināms, ka atgriezies de Vārds un ap­meklējis karali.

Pēc šīs vizītes viņam vajadzēja apmeklēt princi. De Gišs arī aizsteidzās pie prinča.

Princis uzņēma de Vardu izcili labvēlīgi, kā jau vieglprātīgs cilvēks, kas cer uzzināt interesantus jaunumus.

De Vardu neviens nebija redzējis jau veselu mēnesi, tāpēc Viņš šķita gards kumosiņš. Izrādīt viņam labvēlību nozīmēja kļūt neuzticīgam saviem vecajiem draugiem, un neuzticība vienmēr slēpj sevī zināmu burvību; bez tam ar šo laipnību varēja nogludināt agrākās nesaskaņas. Tātad princis uzņēma de Vardu visai laipni.

Ševaljē de Lorēns gan baidījās no sāncenša, bet arī cienīja viņa raks­turu, kas visādā ziņā līdzinājās viņa raksturam, tikai bija drosmīgāks, un tā ševaljē sagaidīja de Vardu laipnāk nekā princis.

Kā jau teicām, arī de Gišs bija prinča mīlulis, bet viņš turējās mazliet nostāk, gaidīdams, kad aprims šīs maigās jūtas.

Sarunādamies ar prinča viesiem un arī ar pašu princi, de Vārds ne­izlaida no acīm de Gišu; instinktīvi viņš juta, ka tas ieradies tieši viņa dēļ.

Sasveicinājies ar citiem, de Vārds tūlīt devās pie de Giša.

Abi pārmija sevišķi izsmalcinātus sveicienus.

Pēc tam de Vārds atgriezās pe prinča un viņa svītas.

Vēl skanēja apsveikumi par laimīgo atgriešanos, kad pieteica prin­ceses ierašanos.

Princese jau zināja par de Varda atgriešanos. Viņa zināja visus sī­kumus par viņa braucienu un divkauju ar Bekingemu, tāpēc labprāt vē­lējās būt klāt, kad viņas ienaidniekam nāksies par to runāt.

Princese ieradās dažu galma dāmu pavadībā.

De Vārds ļoti laipni sveicināja princesi un, it kā pieteikdams karu, paziņoja, ka gatavs pastāstīt par Bekingemas hercogu.

Tā bija atbilde uz princeses vēso izturēšanos.

Uzbrukums bija enerģisks; princese juta triecienu, bet izlikās, ka tas nav trāpījis mērķī. Viņa uzmeta skatienu princim un de Gišam.

Princis nosarka, de Gišs nobāla.

Vienīgi princese saglabāja vienaldzīgu izskatu. Saprazdama, cik daudz nepatikšanu var sagādāt šis ienaidnieks, viņa pasmaidīja un pievērsās ce­ļotājam, kas sāka runāt par kaut ko citu.

Princese bija drosmīga pat līdz pārgalvībai; tiklīdz pretinieks atkāpās, viņa metās uzbrukumā. Pēc īsas vilcināšanās viņa bezbailīgi metās tieši ugunī.

— Vai jūsu brūces ļoti sāpēja, de Varda kungs? — viņa jautāja. — Mēs uzzinājām, ka jums neveicās un jūs tikāt ievainots.

Tagad savukārt sarāvās de Vārds; viņš saknieba lūpas.

— Nē, princese, es gandrīz nemaz nejutu sāpes.