Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Kerubīno — personāžās Bomarše komēdija „Figaro kāzas", grāfa Almavivas pāžs, kas iemīlējies grāfienē Rozīnā.

Jautājoši skatīdamās apkārt, vērīgā galma dāma pie sevis nočukstē­ja:

— Šķiet, ka Šoreiz es uzzināšu tik daudz, ka pat visziņkārīgākā sie­viete varēs mani apskaust.

Princesi šis pētījošais skatiens tā mulsināja, it kā viņa būtu to dzir­dējusi, tāpēc viņa, acis nolaidusi, devās uz savu guļamistabu. To redzē­dama, Montalē kļuva uzmanīgāka.

Montalē saprata, ka nu viņas rīcībā ir visa nakts. Veltījusi durvīm visai negodbijīgu žestu, it kā teikdama: „Ar labu nakti, princese", viņa noskrēja lejā sameklēt Malikornu, kurš tobrīd uzmanīgi vēroja putekļiem klāto kurjeru, kas iznāca no grāfa de Giša istabām.

Saprazdama, ka Malikornu nodarbina kaut kas svarīgs, Montalē viņu netraucēja un tikai tad, kad viņš pārstāja bolīt acis un staipīt kaklu, uzsita viņam uz pleca.

— Nu, — meitene noprasīja, — kas jauns?

— De Giša kungs mīl princesi, — Malikorns atbildēja.

— Tad nu gan ir jaunums! Es zinu kaut ko svaigāku.

— Ko tad?

— To, ka princese mīl de Gišu.

— Viens nosaka otru.

— Ne vienmēr, mīļais.

— Vai tas domāts man?

— Par klātesošajiem nerunā.

— Paldies, — Malikorns noteica. — Kā iet karalim?

— Karalis vēlējās satikt Lavaljēru šovakar pēc loterijas.

— Nu, un vai satika?

— Nē.

— Nē?

— Durvis bija aizslēgtas.

— Un?

— Un karalis bija spiests ar kaunu aiziet kā zaglis, kas aizmirsis savus instrumentus.

— Labi.

— Un kas jums jauns? — Montalē apvaicājās.

— Braželona kungs atsūtījis kurjeru pie de Giša kunga.

— Brīnišķīgi, — Montalē sasita plaukstas.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka gaidāma izklaidēšanās. Ja mēs tagad vēl garlaikosimies, tad paši būsim vainīgi.

— Jāsadala pienākumi, lai neiznāktu juceklis, — Malikorns ierosi­nāja.

— Tas ir pavisam vienkārši, — Montalē atteica. Trīs svaigas intrigas, ja ar tām, kā nākas, nodarbojas, dod vismaz trīs zīmītes dienā.

— Ko jūs, dārgā! — Malikorns iesaucās, paraustīdams plecus. — Trīs zīmītes dienā! Tas der tikai sīkpilsoņu jūtām. Sardzes musketieris un klostera audzēkne apmainās katru dienu ar zīmītēiri pa klostera mūru spraugu. Viena zīmīte pauž visu šo nabaga sieviešu poēziju. Bet mums… Cik jūs gan slikti pazīstat karaļa maigumu, dārgā!

— Beidziet ātrāk, — Montalē viņu nepacietīgi pārtrauca. — Kāds var atnākt šurp.

— Beigt? Es esmu tikko sācis. Man vēl ir trīs punkti.

— Nudien viņš mani nobeigs ar savu flāmu flegmatismu, — Montalē iesaucās.

— Bet jūsu itāliskais temperaments mani galīgi izsitīs no sliedēm. Tātad es jums sacīju, ka mūsu mīlētāji sūtīs viens otram veselus sējumus. Nu, un kas par to?

— Tas, ka neviena no mūsu dāmām nedrīkst glabāt pie sevis sa­ņemtās vēstules.

— Bez šaubām.

— Un arī de Giša kungs neuzdrošināsies glabāt vēstules.

— Iespējams.

— Tātad es glabāšu visu saraksti pie sevis.

— Tas ir pilnīgi neiespējami, — Malikorns iebilda.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs neesat savās mājās; jums ir kopīga istaba ar La­valjēru; galma dāmu istabu bieži apskata un pārmeklē; karaliene ir greiz­sirdīga kā spāniete, karaliene māte greizsirdīga kā divas spānietes, un, beidzot, princese ir greizsirdīga kā desmit spānietes kopā…

— Jūs kaut ko aizmirstat.

— Ko?

— Princi.

— Es runāju tikai par sievietēm. Tātad visus sanumurēsim. Numurs viens — princis.

— Numurs divi — de Gišs.

— Numurs trīs — vikonts de Braželons.

— Numurs četri — karalis.

— Karalis?

— Protams; viņš ir ne tikai pats greizsirdīgākais, bet arī visvarenākais no visiem.

— Ak, mana dārgā!

— Turpiniet!

— Jūs nu gan esat iekļuvusi lapseņu pūznī!

— Vai jūs gribat man sekot?

— Protams, gribu. Tomēr…

— Tomēr…

— Tomēr prātīgāk būtu griezties atpakaļ, kamēr vēl ir laiks.

— Bet es, gluži otrādi, domāju, ka prātīgāk būtu visas šīs intrigas uzsākt uzreiz.

— Jūs netiksiet galā.

— Ja jūs palīdzēsiet, es tikšu galā pat ar desmit. Tā ir mana stihija, dārgais. Es esmu radīta galma dzīvei, tāpat kā salamandra radīta, lai dzīvotu ugunī.

— Dārgā, jūsu salīdzinājums mani nemaz nenomierina. Es esmu dzir­dējis no ļoti mācītiem vīriem, ka, pirmkārt, tādu salamandru nemaz nav, bet, otrkārt, pat ja viņas būtu, tad no uguns iznāktu tikai ceptā veidā.

— Varbūt jūsu zinātnieki lieliski zina visu par salamandrām, bet viņi jums nevarēs pateikt to, ko es: pēc mēneša Orai de Mont alē lemts kļūt par pirmo diplomātu franču galmā!

— Labi, bet tikai ar noteikumu, ka es būšu otrais.

— Lai notiek; protams, uzbrukuma un aizsardzības savienība.

— Tikai uzmanīgi ar vēstulēm.

— Tiklīdz tās nonāks pie manis, es visas atdošu jums.

— Ko mēs teiksim karalim par princesi?

— Princese vēl joprojām mīl karali.

— Ko mēs teksim princesei par karali?

— Viņa rīkosies pārsteidzīgi, ja nesaudzēs viņu.

— Ko mēs teiksim Lavaljērai par princesi?

— Kas ienāks prātā. Lavaljēra ir mūsu.

— Mūsu?

— Un pie tam divkārt.

— Kā tā?

— Pirmkārt, pateicoties vikontam de Braželonam.

— Paskaidrojiet.

— Ceru, jūs neesat aizmirsis, ka de Braželona kungs rakstīja daudz vēstuļu de Lavaljēras jaunkundzei.

— Es neko neaizmirstu.

— Šīs vēstules saņēmu es, un es tās noslēpu.

— Tātad tās ir pie jums?

— Pie manis.

— Kur tad — vai šeit?

— O nē, tās atrodas Bluā, jums zināmajā istabiņā.

— Ak, mīļā istabiņa, ko pildīja mīlestība, tā ir priekštelpa tai pilij, kurā es kādreiz jūs ievedīšu! Piedodiet, jūs teicāt, ka visas vēstules ir tajā istabiņā?

— Jā.

— Vai jūs tās noslēpāt lādītē?

— Protams, tai pašā lādītē, kur es slēpu no jums saņemtās vēstules, kad darīšanas vai izklaides neļāva jums ierasties uz satikšanos.

— Lieliski! — Malikorns iesaucās.

— Kāpēc jūs esat tik apmierināts?

— Tāpēc, ka man nevajadzēs doties pēc vēstulēm uz Bluā. Tās ir pie manis šeit.

— Jūs atvedāt lādīti šurp?

— Tā man bija dārga, jo piederēja jums.

— Tad glabājiet to labi. Lādītē ir dokumenti, kas vēlāk dārgi mak­sās.

— Es to labi zinu. Tāpēc jau es smejos, un pie tam no visas sirds!

— Tagad vēl pēdējais.

— Kāpēc pēdējais?

— Vai mums nevajadzēs palīgus?

— Nekādus palīgus.

— Sulaiņus, istabenes?

— Ne par ko. Tas neder. Jūs pats atdosiet vēstules un pats saņem­siet. O, tikai nelepojieties! Ja Malikorna kungs un Oras jaunkundze ne­kārtos savas lietas paši, tad tās nokļūs svešās rokās.

— Jums taisnība. Bet kas notiek pie de Giša kunga?

— Nekas; viņš atver logu.

— Bēgsim ātrāk!

Abi pazuda; sazvērestība bija nodibināta.

Grāfa de Giša istabā patiešām atvērās logs.

Viņš to izdarīja ne tikai tāpēc, lai ieraudzītu princeses ēnu uz aiz­kariem; grāfu satrauca ne tikai mīlestības jūtas.

Kā jau teicām, pie viņa tikko bija ieradies Braželona sūtītais kurjers. Braželons rakstīja de Gišam.

Grāfs divreiz pārlasīja Raula vēstuli, kas atstāja uz viņu dziļu iespai­du.