Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1995, Издательство: MVU «Orgtehizdat», Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Divpadsmitais sējums
Vikonts de Braželons jeb pec desmit gadiem
Rīgā 1995 MVU «Orgtehizdat»
Tulkojusi: L.Rozīte Redaktors: HJubels Korektore: G.Kalnina
Ofseta papīrs. Formāts 60x88 1/16 Tirāža 2000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tomēr tik karstā laikā…

— Jūras gaiss atsvaidzina, princese; bez tam man bija neliels mie­rinājums.

— Ak tā! Jo labāk!… Kāds tad?

— Es zināju, ka mans pretinieks cieš vairāk.

— O! Vai viņa ievainojums bija nopietnāks? Es to nezināju, — prin­cese pilnīgi vienaldzīgi noteica.

— Jūs maldāties, princese, vai, pareizāk sakot, izliekaties, ka ne­saprotat. Viņa miesa necieta tādas sāpes kā mana, toties bija skarta sirds.

De Gišs sajuta, kur var novest šī cīņa; viņš deva princesei zīmi, lūg­dams beigt cīniņu.

Princese neatbildēja un izlikās, ka viņu neredz. Viņa jautāja, turpi­nādama smaidīt:

— Kā, vai tad Bekingemas hercogs bija ievainots sirdī? Līdz šim es domāju, ka ievainojumi sirdī nav ārstējami.

— Ak vai, — de Vārds atbildēja izsmalcinātā laipnībā, — tā domā visas sievietes, tāpēc viņas ir tik pašpārliecinātas.

— Mīļā, jūs īsti nesapratāt, — princis nepacietīgi aizrādīja. — De Varda kungs grib teikt, ka Bekingemas hercoga sirdi bija ievainojis nevis zobens, bet cits ierocis.

— Ak tā! — princese iesaucās. — De Varda kungs jokoja; ļoti jauki. Interesanti, vai hercogam šis joks patiktu? Žēl gan, ka viņa nev šeit, de Varda kungs.

Jaunekļa acis nozibsnīja.

— Man arī žēl, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem.

De Gišs sakustējās.

Princese, liekas, gaidīja, ka viņš nāks palīgā.

Princis svārstījās.

Tad ševaljē de Lorēns sacīja:

— Princese, de Vārds lieliski zina, ka tādam cilvēkam kā Bekingems ievainota sirds nav nekas jauns.

— Tā vietā, lai iegūtu kādu sabiedroto, man jācīnās ar diviem ie­naidniekiem, — princese čukstēja, — un tie ir cietsirdīgi un labi saska­ņojuši savu uzbrukumu.

Viņa mainīja sarunas tematu.

Kā zināms, prinčiem uz to ir tiesības, un etiķete prasa tās ievērot.

Pacilātība izgaisa; galvenie varoņi savas lomas bija notēlojuši.

Princese agri devās prom, un princis, kas vēlējās viņu iztaujāt, pie­dāvāja Henrietei savu roku.

Ševaljē de Lorēns pārāk baidījās, ka starp vīru un sievu varētu atjau­noties labas attiecības, tādēļ pat nedomāja likt viņus mierā.

Viņš devās uz prinča apartamentiem, cerēdams sastapt princi atpa­kaļceļā un ar diviem trim vārdiem iznīcināt labo iespaidu, ko princese būtu varējusi atstāt viņa sirdī. De Gišs paspēra soli tuvāk de Vardam, ko bija ielencis galminieku pulciņš.

Tā viņš pauda savu vēlēšanos parunāt ar viņu. De Vārds ar galvas mājienu un skatienu parādīja, ka ir sapratis.

Apkārtējiem tas izskatījās pēc draudzīga mājiena.

Tagad de Gišs varēja pagaidīt.

Ilgi viņam nenācās gaidīt. Atbrīvojies no saviem sarunu biedriem, de Vārds pienāca pie de Giša un, vēlreiz apmainījušies skatieniem, viņi sāka staigāt pa istabu.

— Vai atgriezāties bez starpgadījumiem, dārgo de Vard? — grāfs jautāja.

— Kā redzat, pavisam labi.

— Un, kā vienmēr, esat jautrs?

— Vairāk kā jebkad.

— Es par to priecājos.

— Ko lai dara! Šajā pasaulē ir tik daudz ākstu un smieklīgu dī­vaiņu.

— Jums taisnība.

— Tātad jūs man piekrītat?

— Un kā vēl! Vai jūs mums atvedāt kādas jaunas ziņas?

— Dieva vārds, nē: es pats ierados uzzināt jaunumus.

— Stāstiet nu! Jūs taču Buloņā satikāties ar dažādiem cilvēkiem un nesen redzējāt kādu manu draugu.

— Satikos ar cilvēkiem?… Redzēju jūsu draugu?…

— Jums nu gan ir īsa atmiņa.

— Ak jā: Braželonu!

— Jā gan.

— Viņš dodas ar uzdevumu pie karaļa Kārļa?

— Pilnīgi pareizi. Vai tad viņš jums neko nestāstīja, un arī jūs viņam neko neteicāt?…

— Nudien, es neatceros, ko es viņam teicu, bet ļoti labi atceros, ko neteicu.

De Vardam bija smalka oža. Pēc de Giša vēsās, cieņas pilnās iztu­rēšanās viņš skaidri juta, ka saruna ievirzās nevēlamās sliedēs. Viņš no­lēma izturēties nepiespiesti, bet uzmanīties.

— Sakiet lūdzu, ko tad jūs no viņa noslēpāt? — de Gišs noprasīja.

— Visu, kas attiecas uz Lavaljēru.

— Lavaljēru?… Neko nesaprotu! Cik dīvaini, ka jūs kaut ko uzzi­nājāt, atrazdamies tālu no Parīzes, bet Braželonam šeit tas nebija zi­nāms?

— Vai jūs visā nopietnībā man to jautājat?

— Cik vien iespējams, nopietni.

— Ko! Jūs — galminieks, kas visu laiku pavadāt pilī, prinča draugs un daiļās princeses favorīts?

De Gišs dusmās pietvīka.

— Par kādu princesi jūs runājat? — viņš vaicāja.

— Es zinu tikai vienu, mans dārgais. Es runāju par prinča sievu. Sakiet, lūdzu, vai tad galmā ir vēl kāda princese?

De Gišs tikko valdījās; viņš nojauta viltību.

Strīds bija neizbēgams. De Vārds vēlējās, lai iegansts būtu princese, bet de Gišs to uzsāka tikai Lavaljēras dēļ. No šī brīža sākās izlikšanās, un šī spēle varēja turpināties, kamēr viens no pretiniekiem jutīsies no­pietni aizskarts.

Tātad de Gišs savaldījās.

— Man nav nekādas daļas gar princesi, dārgo .de Vard, — Gišs sa­cīja. — Mani interesē tas, ko jūs nupat sacījāt.

— Ko tad es teicu?

— Jūs kaut ko noslēpāt no Braželona.

— Citiem vārdiem sakot — to, ko jūs zināt tikpat labi kā es, — de Vārds atcirta.

— Dodu jums goda vārdu, ka ne!

— Nu, nu!

— Ja jūs man to pateiksiet, tad es zināšu, bet citādi gan ne, zvē­ru!

— Ko! Es ierados no Buloņas, bet jūs atradāties šeit un pats savām acīm redzējāt visu, par ko ziņas atklīdušas jau līdz Buloņai — un jūs man cenšaties iegalvot, ka neko nezināt? Grāf, apžēlojieties!

— Sakiet, ko gribat, dc Vard, bet es atkārtoju, ka neko nezinu.

— Jūs to slēpjat; tas ir ļoti tālredzīgi.

— Tātad jūs arī man neteiksiet vairāk kā Braželonam?

— Jūs izliekatics par kurlu; esmu pārliecināts, ka pat princese nespē­tu būt tik savaldīga kā jūs.

„Ak tu, divkāršais liekuli, — de Gišs nodomāja, — atkal tu atgriezies pie princeses."

— Nu, ja jau mēs nespējam vienoties par Lavaljēru un Braželonu, — de Vārds turpināja, — tad parunāsim par jūsu darīšanām.

— Man nav nekādu personisko darīšanu, — de Gišs iebilda. — Es ļoti ceru, ka jūs Braželonam neesat teicis neko tādu, ko nevarētu atkār­tot?

— Nē. Tomēr, de Giš, saprotiet: ja es par kaut ko neesmu informēts, tad par citu toties jo labāk. Piemēram, ja mēs runātu par Bekingemas hercoga Parīzes sakariem, tad es varētu jums pastāstīt daudz ko inte­resantu, jo biju viņa ceļabiedrs. Vai nevēlaties paklausīties?

De Gišs noslaucīja no pieres sviedrus.

— Nē, — viņš atteica, — tūkstoškārt nē! Es nepavisam neesmu ziņ­kārīgs un nevēlos zināt to, kas uz mani neattiecas. Bekingemas hercogs man ir vienkārši paziņa, turpretim Rauls — tuvs draugs. Tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kas noticis ar hercogu, bet ļoti interesē viss, kas attiecas uz Raulu.

— Viss, kas notika ar viņu Parīzē?

— Gan Parīzē, gan Buloņā. Saprotiet, es atrodos šeit; ja kaut kas notiks, es rīkošos. Rauls ir aizbraucis, un vienīgi es varu viņu aizstāvēt. Raula darīšanas man ir svarīgākas, nekā manas paša.

— Rauls drīz atgriezīsies.

— Jā, kad izpildīs uzdevumu. Kā jūs saprotat, līdz tam laikam es nevaru neieklausīties nelabvēlīgās runās par viņu.

— Vēl jo vairāk tāpēc, ka Londonā viņš pavadīs diezgan ilgu laiku, — de Vārds ar izsmieklu noteica.

— Jums tā šķiet? — de Gišs šķietami naivi noprasīja.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Обсуждение, отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x