Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Greizsirdīga! — princese augstprātīgi noteica. — Greizsirdīga uz Lavaljēru?

Viņa cerēja apvaldīt de Gišu ar savu augstprātīgo žestu un nievīgo toni.

— Jā, uz Lavaljēru, princese! — viņš droši atkārtoja.

— Kungs, man liekas, ka jūs uzdrošināties mani apvainot, — Hen- riete nočukstēja.

— Nē, princese, — mazliet satraukts, grāfs atbildēja, nolēmis tomēr nepakļauties šim niknuma uzplūdam.

— Ārā! — princese uzkliedza, vairs nespēdama valdīties, jo de Giša aukstasinība un mierīgā godbijība bija viņu galīgi satracinājušas.

De Gišs atkāpās dažus soļus, paklanījās, tad izslējās un bāls kā nāve viegli drebošā balsī izteica:

— Man nevajadzēja tā pūlēties, ja saņemu tik netaisnīgu spriedumu.

Nesteidzoties viņš uzgrieza princesei muguru.

De Gišs vēl nebija paspēris ne pāris soļu, kad princese kā tīģeriene metās viņam pakaļ, saķēra aiz piedurknes un vilka atpakaļ:

— Jūsu liekulīgā godbijība ir aizvainojošāka nekā tiešs apvainojums. Apvainojiet mani, bet tikai runājiet!

Viņa niknumā trīcēja.

— Princese, — grāfs maigi atbildēja, izvilkdams zobenu, — duriet man tieši sirdī, bet nemociet!

Viņai pievērstais mīlas, apņēmības un pat izmisuma pilnais skatiens pārliecināja princesi, ka šis ārēji mierīgais cilvēks caururbs sevi ar zo­benu, ja viņa bildīs vēl kaut vārdu.

Viņa izrāva de Gišam ieroci un, spiezdama viņa roku, kā neprātā teica:

— Grāf, apžēlojieties par mani! Jūs redzat, kā es ciešu, bet jūsos nav ne kripatiņas žēluma.

Lēkme beidzās ar asarām, kas apslāpēja viņas balsi. Redzēdams, ka princese raud, de Gišs satvēra viņu un aiznesa uz krēslu. Viņai trūka elpas.

— Kāpēc jūs nesakāt man, kas jūs skumdina? — viņš čukstēja, no­meties ceļos. — Vai jūs kādu mīlat? Pasakiet man! Tā būs mana nāve, bet pirms tam es pratīšu jūs nomierināt, atvieglot jūsu sāpes un izdarīt jums vienalga kādu pakalpojumu.

— Vai jūs patiešām mani tā mīlat?

— Jā, es jūs mīlu, princese!

Viņa pastiepa viņam pretī abas rokas.

— Jā, es mīlu, — viņa nočukstēja tik klusi, ka to nespētu sadzirdēt neviens, izņemot de Gišu.

— Karali? — viņš jautāja.

Viņa viegli pamāja, un viņas smaids līdzinājās plaisai mākoņos, kur pēc negaisa atspīd paradīze.

— Tomēr dižciltīgas sievietes sirdī mājo arī citas kaislības, — viņa piebilda. — Mīlestība — tā ir dzeja; bet cēla sirds īsti izpaužas lepnumā. Es esmu dzimusi uz troņa, grāf, tāpēc esmu lepna un protu novērtēt savu stāvokli. Kāpēc gan karalis pievēršas viņa necienīgām?

— Atkal! Jūs atkal apvainojat nabaga meiteni, kas būs mana drauga sieva.

— Vai jūs patiešām esat tik naivs, ka tam ticat?

— Ja es neticētu, — stipri nobālis, de Gišs atbildēja, — Braželons jau rit pat visu uzzinātu; uzzinātu, ja man būtu pamats domāt, ka naba­dzīte Lavaljēra aizmirsusi Raulam dotos zvērestus. Kaut gan nē, jo būtu zemiski atklāt sievietes noslēpumu un noziedzīgi traucēt drauga dvēseles mieru.

— Vai jūs domājat, ka neziņa ir laime? — princese sāka histēriski smieties.

— Jā, domāju, — de Gišs atbildēja.

— Pierādiet man to! — viņa strauji teica.

— Nav grūti pierādīt. Princese, galmā visi runā, ka karalis mīlēja jūs, un jūs mīlējāt karali.

— Nu! — smagi elpodama, viņa skubināja.

— Nu tad pieņemsim, ka mans draugs Rauls būtu atnācis pie manis un teiktu: „Jā, karalis mīl princesi, karalis iekarojis viņas sirdi". Tad es varbūt nogalinātu Raulu!

— Braželona kungam vajadzētu pierādīt savus vārdus, — princese ietiepīgi noteica, juzdamās neaizskarama.

— Tomēr, kamēr es nezināju un necentos tajā iedziļināties, mana neziņa glāba man dzīvību.

— Vai jūs patiešām esat tik egoistisks un vienaldzīgs, ka ļausiet tam nelaimīgajam jauneklim joprojām veltīgi mīlēt Lavaljēru? — princese pār­meta.

— Jā, līdz tam brīdim, kamēr Lavaljēras vaina nebūs pierādīta.

— Bet rokassprādzes?

— Princese, jūs taču cerējāt, ka karalis tās uzdāvinās jums. Ko tad es varētu teikt?

Tas bija neapgāžams arguments; princese bija uzvarēta un vairs ne­spēja pretoties.

Tā kā viņai bija cēla dvēsele un smalks, ass prāts, tad viņa prata novērtēt de Giša smalkjūtību.

Princese noprata, ka sirds dziļumos viņš nojauš par karaļa mīlestību pret Lavaljēru, bet nevēlas izmantot tik vulgārus līdzekļus, lai pazudinātu sāncensi sievietes acīs un pārliecinātu, ka viņš pievērš uzmanību kādai citai.

Grāfa sirdī viņa saskatīja patiesu diženumu un augstsirdību, juzdama, ka arī viņas sirds iekvēlojas, saskardamās ar tik tīru liesmu.

Neskatoties uz bailēm, ka princesei tas varētu nepatikt, de Gišs stingri saglabāja savu uzticību, un tas padarīja viņu par varoni, paceldams pāri sīkumainai, greizsirdīgai sievietei.

Henriete sajuta pret viņu tādu maigumu, ka nespēja to neizrādīt.

— Cik daudz nevajadzīgu vārdu, — viņa teica, satverdama grāfa ro­ku. — Aizdomas, nemiers, neuzticība, ciešanas — vai patiešām mēs par to visu runājām!

— Diemžēl, jā, princese.

— Izmetiet tos no savas sirds tāpat kā es. Lai Lavaljēra mīl karali vai nemīl, lai karalis mīl Lavaljēru vai ne, mums abiem, grāf, jānoskaidro mūsu pašu lomas. Jūs ieplešat acis? Varu derēt, ka jūs mani nesapro­tat!

— Jūs esat tik untumaina, ka es vienmēr baidos neizdarīt kaut ko jums pa prātam.

— Paskatieties tikai, kā viņš trīc bailēs! — apburoši uzsmaidīdama, princese zobgalīgi noteica. — Jā, kungs, man jāspēlē divas lomas. Es esmu karaļa brāļasieva. Vai, pamatojoties uz šo radniecību, man jāie­jaucas viņa darīšanās? Kā jums šķiet?

— Cik iespējams mazāk, princese.

— Piekrītu. Tas ir pašcieņas jautājums. Otrkārt, es esmu prinča sie­va.

De Gišs nopūtās.

— Tas jums liek vienmēr runāt ar mani tikai ar vislielāko cieņu.

— O! — de Gišs izsaucās, noslīgdams zemē pie viņas kājām un skūpstīdams tās kā dievībai.

— Man šķiet, — Henriete čukstēja, — man ir vel viena loma. To es biju aizmirsusi.

— Kāda tad?

— Es esmu sieviete, — viņa čukstēja vēl klusāk, — un es mīlu.

De Gišs piecēlās kājās. Viņi apskāvās, un viņu lūpas sakļāvās.

Aiz portjeras bija dzirdami soļi. Ienāca Montalē.

— Ko jūs vēlaties, jaunkundz? — princese noprasīja.

— De Giša kungu meklē, — Montalē atbildēja, ievērojusi, cik sa- mulsuši ir abi aktieri, kas spēlēja četras lomas, jo arī de Gišs varonīgi notēloja savu.

Montalē bija teikusi patiesību — de Giša kungu meklēja visās malās, un uzkavēties pie princeses bija bīstami.

Tāpēc princese, neraugoties uz aizskarto lepnumu un slēpto naidu, vismaz tobrīd neko nevarēja pārmest Montalē, kas tik nekautrīgi bija iz­traucējusi mīlētāju divvientulību.

De Gišs arī bija pazaudējis galvu, kaut gan tas notika vēl pirms Mon­talē ierašanās; tādēļ, tiklīdz viņš izdzirda galma dāmas balsi, grāfs aiz­drāzās kā traks, pat neatvadījies no princeses, kā to prasīja pieklājība pat vienāda stāvokļa cilvēku starpā, un pamezdams princesei atvadu svei­cienā paceltu roku.

De Gišs būtu varējis leikt to pašu, ko pēc simt gadiem Kerubīno* — ka uz savām lūpām aiznes laimi, kuras pietiks veselai mūžībai.

Tātad Montalē sastapa mīlētājus dziļā mulsumā; apjucis bija gan tas, kurš aizbēga, gan tā, kura palika.