Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Belilu nostiprināja barons,— Aramiss vēsi noteica.

Viņš norādīja uz Portosu, kurš paklanījās otrreiz.

Ludviķis skatījās un neticēja savām acīm.

— Jā, — d'Artanjans apstiprināja, — bet tagad esiet tik laipns un pajautājiet barona kungam, kas viņam palīdzēja darbos.

— Aramiss, — Portoss atklāti pavēstīja un nepārprotami norādīja uz bīskapu.

„Ko gan tas viss nozīmē, — bīskaps domāja, — un kā šī komēdija beigsies?"

— Kā! — karalis iesaucās. — Kardināla kungu… es gribēju teikt — bīskapu… sauc Aramiss?

— Tā ir armijas laika iesauka, — d'Artanjans paskaidroja.

— Draudzīga, — Aramiss izlaboja.

— Kāpēc kautrēties? — d'Artanjans iesaucās. — Valdniek, zem šī garīdznieka apģērba slēpjas visspožākais virsnieks, bezbailīgākais muiž­nieks un mācītākais teologs jūsu karalistē.

Ludviķis pacēla galvu.

— Un arī inženieris! — viņš noteica, apbrīnodams Aramisa nepa­rasto seju.

— Nejaušības pēc inženieris, valdniek, — Aramiss paskaidroja.

— Valdniek, mana drauga musketiera padomi simtiem reižu palī­dzēja jūsu tēva ministriem… Vārdu sakot, d'Erblē kungs kopā ar di Va­lona kungu, mani un jūsu majestātei pazīstamo grāfu de Lafēru veidoja kvartetu, par kuru tika daudz runāts nelaiķa karaļa laikā un jūsu majestā­tes bērnībā.

— Un viņš nostiprināja Belilu! — karalis daudznozīmīgi atkārtoja.

Aramiss paspēra soli uz priekšu.

— Lai pakalpotu dēlam tāpat, kā es kalpoju tēvam, — viņš ierunājās.

D'Artanjans nenolaida acis no Aramisa, kamēr viņš runāja. Šajos vār­dos viņš uztvēra tik patiesu cieņu, dedzīgu padevību un atklātību, tā ka pat viņš — mūžīgais skeptiķis un nekļūdīgais d'Artanjans — noticēja.

„Tādā balsī nemelo", — viņš nodomāja.

Ludviķis jutās aizkustināts.

— Tādā gadījumā, — viņš teica Fukē, kurš satraukti gaidīja, kā viss beigsies, — kardināla mantija jums ir nodrošināta. Es jums apsolu, d'Erblē kungs, ka, tiklīdz atbrīvosies kāda vieta, jūs kļūsiet par kardinālu. Varat pateikties Fukē kungam.

Kolbērs dzirdēja šos vārdus, un tie sāpīgi atbalsojās viņa sirdī.

Viņš strauji atstāja zāli.

— Tagad jūsu kārta, di Valona kungs, — karalis sacīja, — piedo­diet… Man patīk atlgot mana tēva kalpus.

'— Valdniek… — Portoss iesāka.

Citu neko viņš nespēja izteikt.

— Valdniek! — d'Artanjans iesaucās. — Šo cienījamo muižnieku no­mācis jūsu diženums, kaut gan viņš vīrišķīgi izturējis tūsktošiem ie­naidnieku uzbrukumu. Es tomēr zinu, ko viņš domā un, tā kā es esmu vairāk pieradis skatīties uz sauli… tad es atklāšu jums viņa domas: viņam nekas nav vajadzīgs, un viņš nevēlas neko vairāk, kā tikai baudīt laimi redzēt jūsu majestāti kādas piecpadsmit minūtes.

— Šodien jūs vakariņosiet pie manis, — karalis veltīja Portosam laip­nu smaidu.

Portoss pietvīka lepnumā un priekā.

Karalis viņu atlaida, un d'Artanjans, noskūpstījis draugu, paveda viņu sāņus.

— Pie galda sēdieties man blakus, — Portoss viņam sacīja pie auss.

— Labi, draugs.

— Aramiss dusmojas uz mani, vai ne?

— Aramiss vēl nekad nav jūs tā mīlējis, kā patlaban. Iedomājieties tikai: es tikko izgādāju viņam kardināla cepuri.

— Tiesa gan, — Portoss noteica. — Starp citu, vai karalim patīk, ja pie galda daudz ēd?

— Tas viņam glaimo, — d'Artanjans atteica. — Viņam ir karaliska apetīte.

— Tas mani iepriecina, — Portoss jūsmoja.

Aramiss strauji apgriezās un piegāja pie Portosa, kas stāvēja aiz ko­lonnas. Sniegdams roku, viņš vaicāja:

— Nu, izbēgāt no mana ieslodzījuma?

— Nerājiet viņu, — d'Artanjans iejaucās, — tas biju es, dārgo Ara- mis, kas izlaida gūstekni brīvībā.

— Ak, mans draugs! — Aramiss noteica, skatīdamies uz Portosu. — Jums pietrūka pacietības?

D'Artanjans nāca Portosam palīgā.

— Jūs, garīdznieki, esat lieli politiķi, — viņš teica Aramisam. — To­ties mēs, karavīri, ejam taisnā ceļā uz mērķi. Tas arī ir viss. Es apciemoju laipno Bezmo kungu.

Aramiss kļuva uzmanīgs.

— A, jūs man atgādinājāt, ka man ir Bezmo kunga vēstule.

Portoss iedeva bīskapam mums jau pazīstamo vēstuli.

Aramiss palūdza atļauju to izlasīt un tā arī izdarīja. D'Artanjans par to neuztraucās, jo vēstules saturs viņam jau bija zināms.

Turklāt Aramiss tik lieliski valdīja pār sevi, ka, skatīdamies uz viņu, d'Artanjans varēja tikai sajūsmināties.

Izlasījis vēstuli, Aramiss ar vienaldzīgu sejas izteiksmi to iebāza ka­batā.

— Tātad, dārgo kaptein, jūs teicāt…

— Es teicu, — musketieris turpināja, — ka biju pie Bezmo dienesta vizītē.

— Dienesta? — Aramiss pārvaicāja.

— Jā, — d'Artanjans atbildēja. — Mēs, protams, runājām par jums un mūsu draugiem. Jāpiezīmē, ka Bezmo mani uzņēma vēsi. Es atvadījos no viņa. Kad es devos mājās, mani apturēja kāds kareivis un palūdza (viņš droši vien mani pazina, neskatoties uz to, ka nebiju formas tērpā): „Kaptein, vai jūs man nepalīdzētu izlasīt adresi uz šīs vēstules". Es izla­sīju: „Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē". — „Lūk, kā! — es nodomāju. — Portoss nav atgriezies Pjerfonā vai Belilā, kā es domāju, bet gan dzīvo Senmandē pie Fukē kunga! Fukē kunga nav Senmandē. Tātad Portoss tur ir viens pats vai arī kopā ar Aramisu. Apciemosim viņu." Un tā es devos pie Portosa.

— Lieliski! — Aramiss izklaidīgi noteica.

— Man jūs to nestāstījāt, — Portoss pārmetoši iebilda.

— Nebija laika, mans draugs.

— Un jūs atvedāt Portosu uz Fontenblo?

— Pie Planšē.

— Vai Planšē dzīvo Fontenblo? — Aramiss vaicāja.

— Jā, blakus kapsētai! — Portoss neapdomīgi izgrūda.

— Ko, blakus kapsētai? — Aramiss kļuva aizdomīgs.

„Lieliski, — musketieris nosprieda, — izmantosim radušos apjuku­mu".

— Jā, blakus kapsētai, — Portoss apstiprināja. Planšē ir lāga puisis un vāra lielisku ievārījumu, bet viņa mājas logi iziet uz kapsētu. Tas atstāj nomācošu iespaidu. Piemēram, šorīt…

— Šorīt? — pārvaicāja Aramiss, uztraukdamies aizvien vairāk.

D'Artanjans uzgrieza viņiem muguru un sāka bungot maršu pa loga

stiklu.

— Šorīt, — Portoss turpināja, — mēs redzējām bēres.

— Ak tā!

— Šausmīgi skumjš skats. Es nu gan nedzīvotu mājā, no kuras pastā­vīgi jāskatās uz miroņiem… Toties d'Artanjanam tas laikam patika.

— Vai d'Artanjans arī redzēja šo ceremoniju?

— Ne tikai redzēja, bet tīri vai aprija acīm.

Aramiss sarāvās un pagriezās pret musketieri, bet tas bija uzsācis dzīvu sarunu ar de Sentenjanu.

Aramiss turpināja izjautāt Portosu; viņš izspieda visu sulu no šī mil­zīgā citrona un tad to pameta.

Viņš piegāja pie d'Artanjana un, uzsitis musketierim uz pleca, sacīja:

— Draugs, mēs neēdam vakariņas pie karaļa.

— Es gan.

— Vai jūs varat man veltīt desmit minūtes?

— Kaut vai divdesmit. Agrāk viņa majestāte pie galda nesēdīsies.

— Kur mēs varam aprunāties?

— Kaut vai tepat uz soliņa. Karalis ir aizgājis, tas nozīmē, ka var apsēsties un zālē neviena nav.

Abi apsēdās. Aramiss saņēma d'Artanjana roku.

— Dārgais draugs, — viņš iesāka, — atzīstieties, ka jūs esat iedvesis Portosam zināmu neuzticību pret mani.