Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, mans draugs; drīz es pievienošos jums.

— O, d'Artanjana kungs nepaliks zaudētājos! — Planšē sacīja. — Vai jau glabā?

— Vēl ne.

— Ak jā, kapracis gaida, kamēr zārku apsies ar virvēm… Paskatieties, otrā kapsētas pusē parādījās sieviete.

— Jā, jā, Planšē! — d'Artanjans ātri piekrita. — bet tagad atstāj mani vienu! Es sāku gremdēties pārdomās par dvēseles glābšanu, tāpēc netraucē mani.

Planšē nesteidzīgi aizgāja, bet d'Artanjans sāka saasinātā ziņkārībā vērot bēres.

Divi kaprači noņēma zārku no nestuvēm un lēni ielaida izraktajā bed­rē.

Vienīgais šīs drūmās ainas skatītājs, cilvēks apmetnī, stāvēja dažus soļus tālāk, atspiedis muguru pret augstu cipresi un aizsedzis seju tā, lai to nevarētu redzēt ne kaprači, ne garīdznieks. Bēres ilga tikai piecas minūtes.

Kapu aizbēra, un baznīcas kalpotāji devās atpakaļ. Kapracis pārmija dažus vārdus ar garīdznieku un arī aizgāja.

Cilvēks apmetnī palocījās aizejošajiem un ielika kapracim rokā kādu monētu.

— Tie nu gan ir brīnumi! — d'Artanjans nomurmināja. — Tas taču ir Aramiss!

Aramiss (jo tas patiešām bija viņš) palika viens, bet tikai uz isu brīdi, jo, tiklīdz viņš iegriezās blakusceliņā, atskanēja soļi un varēja dzirdēt no­čaukstam sievietes kleitu.

Aramiss ceremoniālā pieklājībā tūlīt pat noņēma cepuri un aizveda dāmu kastaņu un liepu paēnā, kas auga pie kādas lepnas kapličas.

— Oho, Vannas bīskaps laikam norunājis satikšanos! — d'Artanjans norūca. — Viņš palicis tas pats abats, kurš lakstojās ap sievietēm Nuazī- lesekā. — Jā, bet, — musketieris piebilda, — kas tā par dīvainu sa­tikšanos kapsētā.

Viņš sāka smieties.

Saruna ilga vairāk par pusstundu.

D'Artanjans nevarēja saskatīt dāmas seju, jo viņa stāvēja ar muguru pret musketieri. Tomēr viņš noprata, ka abi nerunā par mīlestību, jo viņi bija pārāk nekustīgi, atturīgi un arī visas kustības izkatījās pārāk mierīgas.

Sarunas beigās dāma zemu palocījās Aramisa priekšā.

— Ehē, viņiem ir īsta galanta satikšanās… Vispirms kavalieris no­metas uz viena ceļgala; pēc tam dāma kaut ko lūdz viņam… Kas gan ir šī dāma? Es būtu gatavs ziedot nagu, lai ieraudzītu viņu.

Saskatīt tomēr nebija iespējams. Aramiss devās uz priekšu; dāma no­laida plīvuru un sekoja viņam.

D'Artanjans vairs nespēja izturēt: viņš pieskrēja pie loga, kas izgāja uz Lionas ielu.

Aramiss iegāja viesnīcā.

Dāma devās pretējā virzienā, droši vien uz mežmalā redzamo karieti, kurā bija iejūgti divi zirgi.

Viņa gāja lēnām, galvu nodūrusi un iegrimusi dziļās pārdomās.

— Man par katru cenu jādabū zināt, kas ir šī sieviete, — musketieris apņēmās.

Neko vairāk neprātodams, viņš devās dāmai pa pēdām.

Pa ceļam d'Artanjans apsvēra, kā lai piespiež viņu pacelt plīvuru.

— Viņa nav jauna, — viņš noteica. — Tā ir augstākās sabiedrības dāma. Nudien, pazīstama gaita!

Viņa piešu šķindoņa un soļu troksnis tukšajā ieliņā bija labi dzirdams. Pēkšņi viņam uzsmaidīja laime, uz kādu viņš pat nebija cerējis.

Soļu troksnis satrauca dāmu. Viņa iedomājās, ka viņai kāds dzenas pakaļ vai seko, — kas, starp citu, bija pareizi, — un atskatījās.

D'Artanjans salēcās, it kā viņam lielos būtu ielaists skrošu lādiņš un, strauji pagriezies, nočukstēja:

— De Ševrēzas kundze.

Tagad viņš nolēma jebkuriem līdzekļiem izdibināt visu.

D'Artanjans palūdza, lai Selestīna tētiņš noskaidro pie kapračiem, ko šorīt apbedīja.

— Nabadzīgu franciskāņu mūku, — sekoja atbilde. — Viņam nebija pat suņa, kas viņu pavadītu uz pēdējo atdusas vietu.

„Ja tā būtu, Aramiss viņa bērēs vis nepiedalītos, — d'Artanjans no­sprieda. — viņa svētībai Vannas bīskapam nepiemīt suņa padevība; pa­visam cita lieta — suņa oža."

Planšē mājā visi labi paēda.

Portoss salauza vienas kāpnes un nolauza divus ķiršu kokus, patuk- šoja avenājus, bet līdz zemenēm netika, jo, kā viņš teica, traucēja josta. Jau apradusi ar milzi, Trišēna viņam sacīja:

— Jums traucē noliekties nevis josta, bet gan vēderiņš. Sajūsminātais Portoss noskūpstīja Trišēnu, kad tā norāva veselu sauju

zemeņu un lika ogas viņam tieši mutē.

D'Artanjans, kas tieši tobrīd pārradās, draudzīgi pārmeta Portosam slinkumu un klusībā nožēloja Planšē.

Portoss lieliski pabrokastoja. Paēdis viņš pašķielēja uz Trišēnu un noteica:

— Man te patīk. Trišēna pasmaidīja.

Planšē sekoja viņas piemēram, tikai viņa smaids bija mazliet pie­spiests.

Tad d'Artanjans uzrunāja Portosu:

— Gādība, ar kādu mūs apveltī Planšē, nedrīkst traucēt jums paturēt prātā mūsu ceļojuma uz Fontenblo patieso mērķi.

— Stādīt mani priekšā karalim?

— Tieši tā. Es tūlīt došos veikt priekšdarbus. Jūs, lūdzu, palieciet

šeit.

— Labi, — Portoss piekrita.

Planšē pameta izbiedētu skatienu uz d'Artanjanu.

— Jūs taču neaizejat uz ilgu laiku? — viņš apjautājās.

— Nē, mans draugs, vēl šovakar pat es atbrīvošu tevi no abiem ap­grūtinošajiem viesiem.

— Vai tad tā drīkst runāt, d'Artanjana kungs!

— Zini, tev ir brīnišķīga sirds, bet ļoti maza māja. Gadās, ka cil­vēkam ir tikai divas desetīnas, bet viņš spēj uzņemt karali un nodrošināt viņam vislielākās ērtības. Bet tu, Planšē, neesi dzimis augstmanis.

— Portosa kungs arī, — Planšē nomurmināja.

— Viņš tāds kļuva, mans dārgais; jau divdesmit gadus viņš saņem simt tūkstošus livru gadā un piecdesmit gadus viņam pieder divas dūres un mugura, kurām līdzīgu nav visā skaistajā Francijā. Portoss ir īsts liel­kungs salīdzinājumā ar tevi, draugs, un… es neturpināšu, tu esi pietiekoši gudrs.

— Nē, kungs, lūdzu, turpiniet.

— Paskatieties uz savu izpostīto dārzu un tukšo pieliekamo, uz iztī­rīto pagrabu un salauzto gultu un uz… Trišēnas kundzi.

— Ak Dievs! — Planšē iesaucās.

— Zini, Portosam pieder trīsdesmit ciemi, kuros dzīvo trīssimt jautru vasaļu, un bez tam Portoss ir skaistulis.

— Ak Dievs! — Planšē atkārtoja.

— Trišēnas kundze ir lieliska sieviete, — d'Artanjans turpināja, — sargā viņu, vai saproti?

Viņš uzsita veikalniekam uz pleca.

Tobrīd Planšē pamanīja, ka Trišēna un Portoss nozūd lapenē.

Trišēna, draiskulīga kā jau īsta flāmiete, bija no ķiršiem izveidojusi Portosam auskarus, un Portoss vai kusa aiz mīlestības, kā Samsons Da- lilas priekšā.

Planšē sagrāba d'Artanjana roku un aizvilka viņu uz lapeni.

Portosam par godu jāsaka, ka viņš nemaz nesamulsa… acīmredzot, uzskatīja, ka nedara neko (aunu.

Planšē par nepatiku, neapmulsa arī Trišēna. Veikalnieks tomēr bija redzējis savā bodē daudz svarīgu cilvēku un bija iemācījies mierīgi uz­ņemt nepatikšanas.

Viņš paņēma Portosu zem rokas un piedāvāja iet apskatīt zirgus.

Tad Planšē piedāvāja baronam di Valonam nogaršot pašbrūvētu apri­kožu vīnu, kurš, kā viņš apgalvoja, bija brīnum labi padevies.

Barons piekrita.

Tā nu visu dienu Planšē bija spiests iztapt savam ienaidniekam. Savu dzērienu bufeti viņš upurēja patmīlībai.

D'Artanjans atgriezās pēc divām stundām.

— Viss ir sagatavots, — viņš pavēstīja. — Es satiku viņa majestāti pirms mācībām; šovakar karalis mūs gaida.