Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Labprāt atzīstu, bet tikai ne to, par ko jūs mani turat aizdomās. Es redzēju, ka Portoss līdz nāvei garlaikojas un nolēmu, ka stādīšu viņu priekšā karalim un pie viena izdarīšu viņa un jūsu labā to, ko jūs pats nekad neizdarītu.

— Kas tas ir?

— Paslavēšu jūs karaļa klātbūtnē.

— Pateicos. Jums ļoti labi izdevās izpildīt savu nodomu.

— Tā es pastūmu uz jūsu pusi kardināla cepuri, kas jau grasījās izgaist.

— Es atzīstu, — Aramiss ar savādu smaidu noteica, — jūs esat ne­aizvietojams savu draugu aplaimošanā.

— Tātad jūs piekrītat, ka es tā rīkojos vienīgi Portosa interesēs?

— Es arī gribēju par viņu parūpēties, bet jūsu iespējas ir lielākas.

Tagad savukārt pasmaidīja d'Artanjans.

— Būsim pilnīgi atklāti viens pret otru, — Aramiss ierosināja. — Vai jūs mani mīlat tāpat kā agrāk, dārgais d'Artanjan?

— Pilnīgi tāpat, — d'Artanjans atbildēja, neuzņemdamies pārāk lielu atbildību par saviem vārdiem.

— Tādā gadījumā pateicos, un runāsim viens ar otru pilnīgi atklā­ti, — Aramiss sacīja. — Vai jūs ieradāties Belilā karaļa dēļ?

— Protams!

— Tātad jūs gribējāt sabojāt mums prieku uzdāvināt karalim nocie­tināto Belilu?

— Bet, mans draugs, lai kaut ko izjauktu, man iepriekš bija jāzina par jūsu nodomu.

— Vai tad jūs atbraucāt uz Belilu, neko nezinādams?

— Par jums — jā! Sakiet, lūdzams, kā es varēju iedomāties, ka Ara­miss kļuvis par inženieri, kas būvē nocietinājumus kā Polībijs vai Arhi- mēds.*

— Tas tiesa. Un tomēr jūs nojautāt tur manu klātbūtni?

— O, jā.

— Un Portoss?

— Dārgais, es nevarēju uzminēt, ka Aramiss kļuvis par inženieri. Es nevarēju nojaust, ka par to kļuvis Portoss. Kāds latīņu rakstnieks teicis „Par oratoru kļūst, par dzejnieku piedzimst."**

Viņš neteica „Par Portosu piedzimst, par inženieri kļūst".

— Jūs vienmēr esat bijis apburoši asprātīgs, — Aramiss vēsi notei­ca. — Tomēr turpināsim.

— Turpināsim.

— Uzzinājis mūsu noslēpumu, jūs pasteidzāties to paziņot karalim?

— Dārgais, es steidzos tāpēc, ka jūs bijāt tik steidzīgi. Ja cilvēks, kurš sver divsimt piecdesmit astoņas mārciņas kā Portoss, aulekšo ar

Polībijs (apm. 201 — apm.120. p.m.ē.) — izcils sengrieķu vēstur­nieks.

Arhimeds (apm. 287-212 p.m.ē.) — senās Gieķijas izcilākais ma­temātiķis un mehāniķis; vadīja Sirakūzu aizstāvēšanu romiešu ap­lenkuma laikā; pateicoties viņa izgudrotajām mašīnām, romieši trīs gadus nevarēja ieņemt Sirakūzas.

Šī teiciena autors ir Marks Tūlijs Cicerons (106-43 p.m.ē.) romie­šu orators, politiskais darbinieks un rakstnieks.

pasta zirgiem, bet podagras mocīts prelāts (piedodiet, jūs man pats to izstāstljās) brāžas kā viesulis, tad man rodas aizdomas, ka abi mani drau­gi vēlas noslēpt kaut ko ļoti svarīgu, un tā nu jums par prieku drāžos ari es… cik vien atļauj mans kalsnums un podagras trūkums.

— Dārgais draugs, bet vai jums neienāca prātā, ka jūs varat izdarīt lāča pakalpojumu man un Portosam?

— Ienāca gan, bet arī jūs ar Portosu piespiedāt mani Belilā spēlēt visai neapskaužamu lomu.

— Piedodiet man, — Aramiss lūdza.

— Atvainojiet arī jūs mani, — d'Artanjans atbildēja.

— Vārdu sakot, — Aramiss turpināja, — tagad jūs zināt visu.

— Nudien ne!

— Jūs zināt, ka man vajadzēja nekavējoties brīdināt Fukē kungu, lai viņš ierastos pie karaļa pirms jums.

— Te viss nav īsti skaidrs.

— Nē taču! Fukē kungam ir daudz ienaidnieku. Jūs to zināt?

— O, jā!

— Viens ir sevišķi bīstams.

— Bīstams?

— Ārkārtīgi! Lai pārspētu šī ienaidnieka ietekmi, Fukē vajadzēja pie­rādīt karalim savu dziļo padevību un gatavību uz jebkuru upuri. Viņš sagādāja viņa majestātei pārsteigumu, uzdāvinādams Belilu. Ja jūs būtu pirmais, pārsteigums būtu sabojāts… Varētu rasties iespaids, ka mēs pie­kāpjamies aiz bailēm.

— Saprotu.

— Tas arī ir viss noslēpums, — Aramiss jutās apmierināts, ka viņam izdevies pārliecināt musketieri.

— Vienkāršāk gan būtu bijis pavest mani sāņus, kamēr mēs bijām Belilā un pateikt: „Dārgais draugs, mēs nocietinām Belilu, lai uzdāvinātu to karalim… Esiet tik laipns un pasakiet, kā pusē jūs esat — Kolbēra kunga vai Fukē kunga?" Var gadīties, ka es neko neatbildētu; bet, ja jūs man jautātu: „Vai jūs esat mans draugs?" — es atbildētu: „Jā".

Aramiss nodūra galvu.

— Ar to pašu es būtu atbruņots, — d'Artanjans turpināja. — Ie­radies pie karaļa, es teiktu: „Valdniek, Fukē kungs nocietina Belilu un dara to lieliski; lūk, ko man lika pateikt jūsu majestātei Belilas pārvald­nieks". Vai ari: „Fukē kungs vēlas jūs apmeklēt, lai atklātu savus no­domus". Es nebūtu muļķa lomā, jūsu pārsteigums netiktu sabojāts, un mēs neskatītos šķībi viens uz otru.

— Bet tagad, — Aramiss ieteicās, — jūs rīkojāties kā Kolbēra draugs. Vai jūs esat viņa draugs?

— Nudien ne! — musketieris iesaucās. — Kolbēra kungs ir pedants, un es viņu ienīstu tāpat, kā ienīdu Mazarīni, bet es no viņa nebaidos.

— Es toties mīlu Fukē kungu, — Aramiss sacīja, — un esmu viņam uzticīgs. Jūs zināt manu stāvokli… Es biju nabags… Fukē kungs nodro­šināja man ienākumus, izgādāja bīskapiju; viņš izdarīja man vēl daudzus pakalpojumus un bija ļoti laipns pret mani; es pietiekoši labi pazīstu cilvēkus, lai prastu novērtēt tik labvēlīgu attieksmi. Fukē kungs iekaroja manu sirdi, un es nodevu sevi viņa rīcībā.

— Lieliski. Jums ir brīnišķīgs pavēlnieks.

Aramiss saknieba lūpas.

— Es domāju, ka labāku neatrast.

Iestājās klusums.

D'Artanjans to nepārtrauca.

— Droši vien jūs jau zināt no Portosa, kā viņš tika iepīts visā šajā notikumā?

— Nē, — d'Artanjans iebilda. — Tiesa, es esmu ziņkārīgs, bet nekad neizprašņāju draugu, ja viņš grib kaut ko paturēt noslēpumā.

— Tūlīt es jums to atklāšu.

— Nav vērts, ja jūsu atzīšanās man uzliek kaut kādu pienākumu.

— Nebaidieties. Es vienmēr esmu ļoti mīlējis Portosu viņa vienkār­šības un labsirdības dēļ; Portoss ir atklāts cilvēks. Kopš es esmu kļuvis par bīskapu, es meklēju vaļsirdīgus cilvēkus, kuri man iedveš mīlestību pret patiesību un naidu pret intrigām.

D'Artanjans noglaudīja ūsas.

— Saticis Portosu, es centos viņam tuvināties. Viņš nebija aizņemts, un viņa klātbūtne atgādināja man vecos labos laikus, pasargādama no drūmām domām. Es ataicināju Portosu uz Vannu. Fukē kungs mani mīl; uzzinājis, ka Portoss ir mans draugs, viņš apsolīja parūpēties par viņu pie karaļa. Tas arī ir viss noslēpums.

— Es to neizmantošu ļaunprātīgi, — d'Artanjans apsolīja.

— Ļoti labi to zinu, dārgais draugs; nevienam citam nepiemīt tik patiesas goda jūtas.

— Jūtos glaimots, Aramis.

— Bet tagad…

Prelāts centās ieskatīties drauga dvēseles dziļumos.

— Tagad parunāsim par mums pašiem. Vai vēlaties kļūt par Fukē kunga draugu? Nepārtrauciet mani, pirms neesat uzzinājis, ko es gribu teikt.

— Klausos.

— Vai gribat kļūt par Francijas maršalu, pēru, hercogu un pārvaldīt hercogisti ar miljonu iedzīvotāju?

— Kas tad jādara, mans draugs, lai to visu iegūtu? — d'Artanjans jautāja.

— Jābūt Fukē kunga pusē.

— Es esmu karaļa pusē, dārgais draugs.

— Es tomēr ceru, ka ne tikai viņa?