Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vai spaini, kungs? — pārdevējs naivi apvaicājās.

— Nē, pietiks ar karafi, — Portoss labsirdīgi atteica.

Pacēlis karafi pie mutes kā taurētājs ragu, viņš vienā malkā to iz­dzēra.

Planšē jutās nepatīkami pārsteigts, bet, būdams viesmīlīgs, viņš izlikās, ka ir aizrāvies sarunā ar d'Artanjanu un tikai brīdi pa brīdim atkārtoja:

— Ak, kāds gods, kungs!… Ak, kāds gods!…

— Cikos mēs ēdīsim vakariņas, Planšē? — Portoss noprasīja. — Man jau sāk rasties apetīte.

Vecākais pārdevējs sasita rokas.

Abi viņa palīgi paslēpās zem letes, baidīdamies, ka Portoss varētu saost svaigu gaļu.

— Te mēs tikai mazliet uzkodīsim, — d'Artanjans paskaidroja, — bet vakariņas ēdīsim Planšē muižā.

— Tātad mēs dosimies uz jūsu muižu, Planšē? — Portoss vaicāja. — Jo labāk.

— Jūs man parādisiet lielu godu, barona kungs.

Vārdi „barona kungs" spēcīgi iespaidoja pārdevējus, kuri tagad mil­zīgo ēstgribu uztvēra kā dižciltības pazīmi.

Tituls viņus nomierināja. Nekad nebija dzirdēts, ka cilvēkēdāju kāds godātu par barona kungu.

— Es paņemšu līdzi ceļā mazliet cepumu, — Portoss nevērīgi no­teica.

To teikdams, viņš savu svārku dziļajā kabatā iebēra veselu kasti anīsa cepumu.

— Mans veikaliņš ir glābts! — Planšē priecīgi iesaucās.

— Jā, tāpat kā siers, — vecākais pārdevējs noteica.

— Kāds siers?

— Holandes. Tajā iekļuva žurka, un pāri palika tikai apvalks.

Planšē uzmeta skatienu letei un redzēja, ka salīdzinājums ir nedaudz

pārspīlēts.

Vecākais pārdevējs saprata, kas norisinās saimnieka prātā.

— Nelaime būs, ja atgriezīsies, — viņš piemetināja.

— Vai jums ir augļi? — Portoss jautāja, kāpdams uz augšējo stāvu, kur tika pasniegti uzkožamie.

„Ak, vai", — tirgotājs pie sevis nosūkstījās, pamezdams lūdzošu ska­tienu uz d'Artanjanu, bet tas nelikās neko manot.

Pēc uzkožamajiem viņi devās ceļā.

Bija jau vēls, kad trīs jātnieki, kas bija atstājuši Parīzi ap sešiem, sasniedza Fontenblo.

Ceļā visi jutās jautri. Portosam patika Planšē sabiedrība, jo tirgotājs pret viņu izturējās ļoti godbijīgi, un viņš ar mīlestību stāstīja par savām pļavām, mežiem un trusīšu alām.

Portosam bija lauku muižnieku gaume.

Redzēdams, ka ceļabiedri aizrāvušies ar sarunu, d'Artanjans atlaida pavadu un aizmirsa Portosu, Planšē un visu pasaulē. Caur zilgano koku lapotni spīdēja maigs mēness. Zāle smaržoja, zirgi mundri rikšoja.

Portoss un Planšē runāja par lauksaimniecību.

Planšē atzinās Portosam, ka brieduma gados viņš gan pametis zem­kopību tirdzniecības dēļ, bet viņa bērnība pagājusi Pikardijas krāšņo pļa­vu vidū, kur zāle sniedzas līdz pat jostas vietai, un zem sārtu ābolu pil­nām ābelēm; tāpēc viņš sev nosolījies, ka, tikko būs kļuvis bagāts, tūlīt atgriezīsies dabas klēpī un pavadīs dzīves nogali tāpat kā sākumu: tuvāk zemei, kurā atgriežas visi cilvēki.

— Ehe, tad jau jus drīz vien atstāsiet tirdzniecību, mīļais Planšē? — Portoss apprasījās.

— Kā?

— Man šķiet, ka jūs krājat nelielu kapitālu?

— Jā, pamazām, — Planšē atteica.

— Uz ko jūs tiecaties un pie kādas summas gribat apstāties?

— Kungs, — Planšē neatbildēja uz šo visai interesanto jautājumu, — kaut kas mani ļoti sarūgtina.

— Kas? — Portoss vaicāja, skatīdamies apkārt, it kā cerēdams sa­meklēt Planšē sarūgtinājuma cēloni un atdot to viņam.

— Senāk, — tirgotājs atbildēja, — jūs mani. saucāt vienkārši par Planšē un toreiz jūs teiktu: „Uz ko tu tiecies, Planšē, un pie kāda cipara gribi apstāties?"

— Protams, protams, agrāk es tā teiktu, — Portoss mazliet samulsis noteica, — bet toreiz…

— Toreiz es biju d'Artanjana sulainis, jūs gribējāt teikt?

— Jā.

— Kaut arī es vairs neesmu sulainis, es tomēr viņam kalpoju; vēl vairāk, jo no tā laika…

— Nu, Planšē?

— No tā laika man ir tas gods būt par viņa kompanjonu.

— Ko, — Portoss izsaucās, — vai tad d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību?

— Pat nedomāju, — atsaucās d'Artaņans, kuru šie vārdi atmodināja no domām; viņš iesaistījās sarunā veikli un ātri, kā tas bija raksturīgs gan viņa miesai, gan prātam. — Nevis d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību, bet gan Planšē ar politiku.

— Jā gan, — Planšē lepni un apmierināti apstiprināja, — mēs kopā paveicām mazu operāciju, kas man ienesa simt tūkstošus, bet d'Artanjana kungam divsimt tūkstošus livru.

— Re, kā! — Portoss brīnījās.

— Tādēļ, barona kungs, — tirgotājs turpināja, — lūdzu, sauciet mani tāpat kā agrāk par Planšē un uzrunājiet ar „tu". Jūs nemaz nevarat ie­domāties, kādu prieku man ar to sagādāsiet!

— Ja jau tā, es esmu ar mieru, dārgais Planšē, — Portoss atteica.

Viņš pacēla roku, lai draudzīgi uzsistu Planšē uz pleca.

Zirgs īstajā brīdī parāvās sāņus, un šī kustība izjauca jātnieka plā­nus — viņa roka nolaidās tikai uz zirga skausta.

Zirgam saliecās priekškājas.

D'Artanjans iesmējās un skaļi izpauda savas domas:

— Piesargies, Planšē; ja tu pārāk iepatiksies Portosam, viņš gribēs tevi apmīļot, bet no viņa glāstiem tev labi neklāsies: Portoss ir tāds pats stiprinieks kā agrāk.

— Bet Muskctons vēl joprojām ir dzīvs, — Planšē iebilda, — kaut arī barona kungs viņu ļoti mīl.

— Protams, — Portoss apstiprināja, tā nopūzdamies, ka visi trīs zirgi sacēlās pakaļkājās, — vēl šorīt es stāstīju d'Artanjanam, kā es skumstu bez viņa. Pasaki man, Planšē…

— Paldies, barona kungs, paldies.

— Tu esi lāga puisis! Pasaki, cik desetīnu liels ir tavs parks?

— Parks?

— Jā. Pēc tam mēs saskaitīsim pļavas un mežus.

— Kur tad tie ir, kungs?

— Tavā muižā.

— Bet man nav ne parka, ne pļavu un mežu, barona kungs.

— Kas tad tev ir, — noprasīja Portoss, — un kāpēc tu runā par savu muižu?

— Es teicu nevis muiža, barona kungs, bet muižiņa, — Planšē maz­liet nokaunējies iebilda.

— Ā, saprotu, — Portoss noteica, — tu gribi izlikties kautrīgs.

— Nē, barona kungs, es saku tīru patiesību: man ir tikai divas istabas draugiem, un viss.

— Kur tas tavi draugi var pastaigāties?

— Vislabāk karaļa mežā: tur ir ļoti jauki.

— Jā, tas ir lielisks mežs, — Portoss apstiprināja, — gandrīz kā mans Bērī.

Planšē izbolīja acis.

— Jums pieder tāds mežs kā Fontenblo, barona kungs? — viņš no­murmināja.

— Veseli divi, bet Berī mežs man patīk vairāk.

— Kāpēc? — Planšē pieklājīgi apvaicājās.

— Vispirms jau tāpēc, ka es nezinu, kur tas beidzas, un bez tam tajā ir daudz malumednieku.

— Kāpēc gan malumednieki padara mežu jums sevišķi patīkamu?

— Tāpēc, ka viņi medī manus zvērus un putnus, bet es savukārt viņus, tā ka miera laikā man ir it kā miniatūrs karš.

Tobrīd Planšē pacēla galvu un ieraudzīja pirmās Fontenblo mājas, kuras skaidri iezīmējās uz debesu fona. Virs tām kā bezveidīga masa slējās pils stāvie jumti, kuri mēness gaismā mirdzēja kā milzu zivs zvīņas.

— Kungi, — Planšē sacīja, — man ir tas gods ziņot, ka mēs esam ieradušies Fontenblo.

Jātnieki pacēla galvas un pārliecinājās, ka Planšē ir pilnīga taisnība.