Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Viņi aizgāja, tā dziedādami, ka nobītos pats velns.

Trišēna palika pie galda kopā ar Portosu.

Kamēr abi vīnu cienītāji ņēmās pa pagrabu, meklēdami labākās pu­deles, atskanēja skaļa buča.

„Portoss iedomājas, ka atrodas Larošelā", — d'Artanjans nodomāja.

Pudelēm apkrāvušies, viņi uzkāpa augšā.

Planšē bija tā aizrāvies ar dziedāšanu, ka neko ne redzēja, ne dzir­dēja.

D'Artanjans bija tikpat acīgs kā vienmēr un skaidri saskatīja, ka Tri­šēnas kreisais vaigs ir daudz sārtāks nekā labais.

Portoss braši smaidīja un ar abām rokām skrullēja ūsas. Trišēna arī uzsmaidīja lieliskajam senjoram.

Putojošais Anžū vīns visus trīs pudeles brāļus pārvērta vispirms par trim velniem, bet pēc tam par trīs bluķiem.

D'Artanjanam tikko pietika spēka paņemt sveci un apgaismot Planšē viņa paša trepes.

Planšē vilka Portosu, ko no aizmugures stūma arī iereibuši Trišēna.

D'Artanjanam bija jāuzņemas pienākums atrast istabas un gultas. Portoss iegāzās gultā, tā ka viņa draugs tikai ar pūlēm viņu izģērba. Gu­lēdams D'Artanjans sev teica:

„Ak tu velns, es taču nozvērējos vairs nekad nedzert dzelteno vīnu, kas ož pēc šauteņu krama. Fui! Ja nu mani musketieri redzētu savu kap­teini tādā izskatā? — Aizvilkdams aizkaru, viņš piebilda — Par laimi viņi mani neredz.".

Trišēna aizveda Planšē, izģērba viņu, aizvilka aizkaru un aizvēra dur­vis.

— Laukos iet jautri, — to teikdams, Portoss izstiepa kājas tā, ka ar troksni nolūza gultas gals, bet šim troksnim vairs neviens nepievērsa uz­manību, — tik jautri bija gājis laukos.

Divos naktī mājā visi krāca.

Otrā rītā visi trīs varoņi gulēja ciešā miegā.

Trišēna tālredzīgi bija aizvērusi slēģus, baidīdamās, ka pirmie saules stari varētu kaitēt gulētāju acīm.

Tāpēc aiz Portosa aizkara un Planšē baldahīna bija tumšs kā pagra­bā, kad d'Artaņanu pamodināja kāds nekautrīgs saules stars, izspiedies cauri slēgiem, musketieris zibenīgi izlēca no gultas, kā gatavodamies pir­mais iet uzbrukumā.

Vispirms viņš ieņēma Portosa istabu, kas atradās blakus. Portoss cieši gulēja un krāca tā, ka trīcēja sienas. Viņš bija izlaidies gultā visā savā milža augumā un nokāris dūrē sažņaugto roku līdz paklājam pie gultas.

D'Artanjans pamodināja Portosu, un tas sāka berzēt acis.

Pa to laiku arī Planšē bija apģērbies un atnāca apsveicināties ar sa­viem viesiem, kuri pēc vakardienas vēl stingri neturējās kājās.

Neskatoties uz agro ritu, mājā jau valdīja rosība: virtuvene bija uz­sākusi nežēlīgu slaktiņu putnu kūtī, bet Selestīna tētiņš dārzā lasīja ķir­šus.

Portoss rotaļīgi pastiepa roku Planšē, bet d'Artanjans palūdza atļauju noskūpstīt Trišēnas kundzi, kura nespēja atteikt šo nevainīgo lūgumu. Flāmiete piegāja pie Portosa un tikpat labvēlīgi atļāva sevi noskūpstīt.

Portoss noskūpstīja Trišēnas kundzi, smagi nopūzdamies.

Pēc tam Planšē satvēra draugu rokas un sacīja:

— Es jums parādīšu savu māju; vakar vakarā bija tumšs kā krāsnī, un mēs neko nevarējām saskatīt. Dienas gaismā viss mainās, un jūs būsiet apmierināti.

— Sāksim ar perspektīvu, — d'Artanjans ierosināja. — Mani vis­vairāk vilina skats pa logu. Es vienmēr esmu dzīvojis karaļnamos, bet karaļi prot izvēlēties ainavu.

— Man arī vienmēr patikuši dabas skati, — Portoss piekrita. — Savā Pjerfonas pilī es pavēlēju izcirst četras alejas, no kurām paveras brīniš­ķīga perspektīva.

— Tūlīt jūs redzēsiet manu perspektīvu, — noteica Planšē.

Viņš pieveda viesus pie loga.

— Tā taču ir Lionas iela, — d'Artanjans pazina.

— Uz to iziet divi logi, skats nav nekāds izcilais: tikai krogs, kur vienmēr daudz cilvēku un trokšņu — tas nav nekāds patīkamais kaimiņš. Uz ielu izgāja četri logi, divus es aizmūrēju.

— Ejam tālāk, — d'Artanjans skubināja.

Viņi atgriezās gaitenī, kurš veda uz istabām, un Planšē atvēra slēģus.

— Ehē, kas tad tas? — Portoss brīnījās.

— Mežs, — Planšē atteica. — Pie apvāršņa vienmēr ir šī svītra — pavasarī dzeltenīga, vasarā zaļa, rudenī sarkana un ziemā balta.

— Brīnišķīgi; bet tas traucē redzēt tālāk.

— Jā, — Planšē piekrita, — bet no šejienes var redzēt…

— Ā, tāds plašs lauks…— Portoss teica. — Kas tur rēgojas?… Krusti, akmeņi…

— Tā taču ir kapsēta! — d'Artanjans iesaucās.

— Tieši tā, — Planšē apstiprināja. — Varu apgalvot, ka tas ir ļoti interesants skats. Nepaiet ne diena, kad te kādu neglabātu. Fontenblo ir diezgan biezi apdzīvota vieta. Reizēm nāk balti tērptas meitenes, reizēm bagātie pilsētnieki ar apdziedātājiem, reizēm galma virsnieki.

— Man tas nepatīk, — Portoss noteica.

— Jā, tas nav sevišķi jautri, — d'Artanjans piekrita.

— Kapsēta izraisa svētas domas, — Planšē iebilda.

— O, es nemaz nedomāju to apstrīdēt!

— Mums visiem taču būs jāmirst, — Planšē turpināja, — un es kaut kur izlasīju teicienu, kas man palika prātā: „Domas par nāvi ir svētīgas."

— Netaisos iebilst, — Portoss sacīja.

— Un tomēr, — d'Artanjans piezīmēja, — domas par zaļumiem, zie­diem, upēm, zilām debesīm un plašām ielejām arī ir svētīgas…

— Ja man tas viss būtu, es neatteiktos, — Planšē iebilda, — bet manā rīcībā ir tikai šī mazā kapsēta, kas arī ir ziedoša, ēnaina, klusa un sūnām apaugusi, tāpēc es baudu to un domāju, piemēram, par nabaga pilsētniekiem, kuri dzīvo Lombarda ielā un katru dienu dzird tikai kā dārd divtūkstoš ratu un mīcās pa dubļiem kādi piecdesmit tūkstoši gājē­ju-

— Bet tie ir dzīvi! — Portoss iesaucās. — Dzīvi!

— Tieši tāpēc es arī mazliet atpūšos, skatīdamies uz mirušajiem, — Planšē pieticīgi noteica.

— Planšē tik ir malacis! — d'Artanjans noteica. — Viņš ir dzimis dzejnieks un veikalnieks!

— Kungs, — Planšē atteica, — es esmu no tiem cilvēkiem, kas radīti, lai priecātos par visu, ko vien sastop savā zemes dzīves ceļā.

D'Artanjans apsēdās uz palodzes un sāka pārdomāt Planšē dzīves filozofiju.

— Nudien mums tūlīt būs izrāde! — Portoss iesaucās. — Liekas, es dzirdu dziedāšanu.

— Jā, jā, dzied, — d'Artanjans apstiprināja.

— Tās ir zemākās šķiras bēres, — Planšē nievīgi noteica. — Kapsētā ir tikai garīdznieks, psalmu lasītājs un viens dziedātājs. Kungi, jūs redzat, ka mirušais vai mirusī nav bijuši nekādi prinči.

— Neviens nepavada mirušo.

— Man gan liekas, ka es kādu redzu, — Portoss apstrīdēja.

— Jā, tur iet kāds cilvēks apmetnī, — d'Artanjans apstiprināja.

— Nav vērts skatīties, — Planšē noteica.

— Mani tas interesē, — d'Artanjans strauji sacīja, atspiezdamies pret palodzi.

— Ahā, jums sāk iepatikties, — Planšē jautri ieteicās. — Ar mani bija tāpat: pirmajās dienās man krustīšanās no rīta līdz vakaram iedzina skumjas, bet gaudulīgā dziedāšana urbās man smadzenēs kā nagla. Tagad šī dziedāšana mani iemidzina, un es nekur neesmu redzējis tik skaistus putniņus kā kapsētā.

— Nu, es gan nejūtos jautri, — Portoss paziņoja, — es labāk kāpšu

lejā.

Ar vienu lēcienu Planšē atradās blakus Portosam un piedāvāja viņam roku, lai izietu dārzā.

— Kā, vai jūs paliksiet šeit? — Portoss griezās pie d'Artanjana.