Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Protams! Vai tad jūs domājat, ka viņu aizūtīja uz Londonu, lai viņš tūlīt pat atgrieztos? Nu nē, uz Londonu viņu aizsūtīja tāpēc, lai viņš tur paliktu.

— O, grāf! — de Gišs enerģiski saspieda de Varda roku. — Tas ir ļoti nepatīkams pieņēmums, un tas pilnīgi sakrīt ar to, ko viņš man rakstī­ja no Buloņas.

De Vārds atguva aukstasinību; viņš bija pārāk aizrāvies ar savu iz­smieklu un tā neviļus ļāvis pretiniekam iegūt pārsvaru.

— Pastāstiet, ko tad viņš jums rakstīja? — viņš apvaicājās.

— Jūs esat nelietīgi apmelojis Lavaljēru un acīmredzot izsmējis viņa uzticēšanos šai jaunavai.

— Tā ir taisnība, — de Vārds atzina. — Es gaidīju, ka Braželons man atbildēs tā, kā to parasti dara vīrietis, kad otrs izsaka apvainojošus mājienus. Piemēram, ja es meklētu ķildu ar jums, tad teiktu, ka vispirms princese apveltīja ar savu uzmanību Bekingemas hercogu, bet pēc tam aizsūtīja viņu prom jūsu dēļ.

— O, tas mani nemaz neapvainotu, dārgo de Vard, — noteica de Gišs, piespiesti smaidīdams, par spīti tam, ka viņa asinis kūsāja. — Tāds kompliments jau ir saldāks par medu.

— Piekrītu. Ja nu es tomēr katrā ziņā gribētu ar jums sastrīdēties, tad pacenstos jūs atmaskot melos; es jums pastāstītu par kādu birzi, kur jūs sastapāties ar šo slaveno princesi, par krišanu ceļos un roku skūpstī­šanu, un tad jūs, būdams straujš un viegli aizskarams, turklāt nemīlēdams atklāt savus noslēpumus…

— Es jums zvēru, ka tas mani neaizskartu un' es nepūlētos apstrīdēt jūsu vārdus, — de Gišs viņu pārtrauca, krampjaini smaidīdams. — Ko lai dara, dārgo grāf, es tāds esmu: visu, kas skar mani, es uztveru ar ledainu vienaldzību. Cita lieta, ja tiek runāts par kādu promesošu per­sonu, kas aizbraukdams lūdza man aizstāvēt viņa godu. Viss, kas attiecas uz šo draugu, mani ārkārtīgi satrauc.

— Es jūs saprotu, de Giša kungs; lai ko jūs arī neteiktu, šobrīd mūs nespēj sevišķi interesēt ne Braželons, ne arī tā nenozīmīgā meiča La­valjēra.

Tobrīd cauri salonam gāja vairāki galminieki, kuri dzirdēja tikko teikto un kuriem neizbēgami bija jāsadzird arī tālākais.

De Vārds to ievēroja un tīši skaļi turpināja:

— Ja nu vēl Lavaljēra būtu tāda koķete kā princese, jo es esmu pārliecināts, ka tikai viņas viltību dēļ (protams, pilnīgi nevainīgu) vispirms uz Angliju tika aizsūtīts hercogs Bekingems, bet pēc tam padzina arī jūs. Jūs taču iekļuvāt viņas tīklos, vai ne, kungs?

Galminieki pienāca tuvāk; tie bija de Sentenjans un Manikans.

— Ko lai dara, dārgais! — de Gišs smiedamies atteica. — Visiem zināma mana vieglprātība. Es pārāk nopietni uztvēru joku un par to tiku padzīts. Tomēr pēc tam es atzinu savu kļūdu, pārvarēju patmīlību un piekāpos. Es lūdzu piedošanu un saņēmu atļauju atgriezties, apsolīdams sev, ka atteikšos no šiem maldiem. Jūs jau redzat, ka patlaban es esmu mundrs un varu smieties par to, kas vēl pirms četrām dienām būtu sa­lauzis manu sirdi. Turpretim Rauls tiek mīlēts; viņš vis nesmejas par tenkām, kuras var satriekt viņa laimi; tās viņam izstāstījāt jūs, kaut gan jūs, grāf, zinājāt ne sliktāk par mani vai par šiem kungiem, vai visiem citiem, ka tās ir tikai riebīgs apmelojums!

— Apmelojums! — de Vārds iesaucās, satracināts, ka, de Giša auks­tasinības dēļ iekritis sslazdā.

— Protams, apmelojums. Te būs vēstule, kurā Rauls man paziņo, ka jūs esat slikti izteicies par de Lavaljēras jaunkundzi, un vaicā man, kas no jūsu teiktā ir patiesība. De Varda kungs, vai jūs vēlaties, lai es uzai­cinātu šos kungus par šķīrējtiesnešiem?

De Gišs aukstasinīgi nolasīja rindas, kas attiecās uz Lavaljēru.

— Tagad, — viņš turpināja, — man ir pilnīgi skaidrs, ka jūs gribējāt laupīt mieru Braželonam un jūsu teikto radīja vienīgi ļaunums.

De Vārds paskatījās visapkārt cerībā atrast kādu atbalstu. Tā kā viņš tieši vai netieši bija apvainojis Lavaljēru, kura patlaban bija dienas va­rone, tad galminieki tikai noraidoši pašūpoja galvas, un de Vārds ne no viena nesaņēma gaidīto līdzjūtību.

— Kungi, — de Gišs sacīja, instinktīvi nojauzdams visus pārņēmušās jūtas, — mūsu strīds ar de Varda kungu skar kutelīgus jautājumus, tāpēc nevienam neko vairāk nevajadzētu dzirdēt. Tāpēc, lūdzu, atļaujiet mums pabeigt šo sarunu divatā, kā pieklājas muižniekiem, kad viens no viņiem pieķēris otru melos.

— Kungi, kungi! — atskanēja saucieni.

— Vai jums šķiet, ka man nebija taisnība, aizstāvot de Lavaljēras jaunkundzi? — de Gišs vaicāja. — Tādā gadījumā es atzīstu savu kļūdu un ņemu atpakaļ visus vārdus, kuri varēja aizskart de Varda kungu.

— Ko jūs! — de Sentenjans atsaucās. — De Lavaljēras jaunkundze ir eņģelis!

— Tikumības un saprāta iemiesojums! — Manikans viņu dedzīgi at­balstīja.

— Redziet nu, de Varda kungs, — de Gišs sacīja, — es neesmu vienīgais, kas aizstāv nabaga meiteni. Kungi, es vēlreiz lūdzu atstāt mūs divatā. Jūs taču redzat, ka mēs abi esam pilnīgi mierīgi.

Galminieki nepretodamies izklīda.

Jaunekļi palika divatā.

— Nav slikti nospēlēts, — de Vārds sacīja grāfam.

— Vai ne? — uzrunātais atsaucās.

— Neko darīt, provincē es esmu ierūsējis, turpretim jūs, grāf, te esat iemācījies pārāk labi savaldīties, un jums izdevās mani apmulsināt; sie­viešu sabiedrībā vienmēr var kaut ko iegūt. Atļaujiet jūs apsveikt.

— Atļauju.

— Pieņemiet arī apsveikumus princesei.

— Manu dārgo de Vard, tagad varat kaut vai kliegt par to.

— Nekaitiniet mani!

— O, es no jums nebaidos! Visi zina, ka jūs esat ļaunprātīgs. Ja jūs ierunāsieties par princesi, jūs uzskatīs par gļēvuli, un princis pavēlēs jūs šovakar pat pakārt pie sava loga. Runājiet vien, dārgo de Vard, runājiet, cik vien vēlaties!

— Es esmu pieveikts.

— Vēl ne tā, kā jūs to esat pelnījis.

— Es redzu, ka jūs labprāt noliktu mani uz lāpstiņām.

— Pat vairāk!

— Tad jūs esat izvēlējies neizdevīgu brīdi, dārgo grāf; pēc spēlītes, ko es jau izspēlēju, man nav spēka rotaļāties ar jums. Buloņā es pa­zaudēju pietiekoši daudz asiņu; pie mazākās piepūles manas brūces at­vērsies, un jūs gūsiet pārāk vieglu uzvaru.

— Tas tiesa, — de Gišs piekrita, — kaut gan, parādīdamies mūsu sabiedrībā, jūs izlikāties, ka esat pavisam vesels un jūsu rokas darbojas lieliski.

— Rokas gan, bet kājas kļuvušas vārgas, un bez tam pēc tās no­lādētās divkaujas es vēl ne reizes neesmu ķēries pie zobena, bet varu zvērēt, ka jūs nu gan esat katru dienu vingrinājies paukošanā, lai spēle nebūtu bīstama.

— Dodu vārdu, ka jau sešus mēnešus neesmu vingrinājies, — de Gišs atbildēja.

— Nē, grāf, es visu pārdomāju un nolēmu, ka necīnīšos, vismaz ne ar jums. Pagaidīšu labāk Braželonu, kurš, kā jūs teicāt, dusmojas uz ma­ni.

— Nekā, Braželonu jums nesagaidīt! — de Gišs iesaucās, zaudēdams savaldību. — Jūs pats teicāt, ka Braželons var aizkavēties Londonā, bet pa to laiku jūsu ļaunprātības var sasniegt mērķi.

— Man ir attaisnojums. Sargieties!

— Dodu nedēļu, lai jūs varētu pilnīgi izveseļoties.

— Tas jau ir labāk. Pēc nedēļas paskatīsimies.

— Jā, jā, es saprotu — nedēļas laikā var aizmukt no ienaidnieka. Nē, es nepiekrītu un nedošu jums ne dienu…

— Kungs, jūs esat jucis! — de Vārds iekliedzās, kāpdamies atpa­kaļ.