Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā jūs vēlaties. Ko lai dara! Man nekad nav patikuši cilvēki, kuri ierodas un saka: „Es tumšā nostūrī nogalināju tādu un tādu; tā ir liela nelaime, bet es cīnījos godīgi."

— Klusāk, mēs esam klāt.

Patiešām, skatienam jau atklājās pļaviņa, kuras vidū kā tumša masa melnēja beigtais zirgs.

Pa kreisi no zirga, asinīm noplūdis, zālē gulēja nelaimīgais grāfs.

Viņš atradās tai pašā vietā, kur pakrita, un pa šo laiku acīmredzot nebija kustējies.

Manikans nometās ceļos, pacēla grāfu un pārliecinājās, ka tas ir auksts un vienās asinīs.

Viņš atkal nolaida grāfu zemē.

Tad viņš pieliecās un, taustīdamies pa zāli, atrada de Giša pistoli.

— Ak vai! — viņš teica, pieceldamies ar pistoli rokā, bāls kā nā­ve. — Diemžēl jūs neesat kļūdījies, viņš patiešām ir miris.

— Miris? — de Vārds atkārtoja.

— Jā, un viņa pistole ir pielādēta, — Manikans piebilda, rādīdams uz stobru.

— Es taču jums teicu, ka izšāvu brīdī, kad viņš tēmēja uz mani.

— Vai jūs esat pārliecināts, ka cīnījāties ar viņu divkaujā, de Varda kungs? Es atzīšos, ka baidos, vai tikai te nenotika vienkārša slepkavība. Nē, nē, uzklausiet mani! Jūs izšāvāt trīs reizes, bet viņa pistole ir pie­lādēta! Jūs nogalinājāt viņa zirgu un viņu pašu, bet de Gišs, viens no labākajiem šāvējiem Francijā, netrāpīja ne jums, ne jūsu zirgam! De Var­da kungs, jūs mani atvedāt šurp sev pašam par nelaimi; jūsu izlietās asinis man iesitušās galvā, es esmu mazliet apdullis un zvēru pie sava goda, ka sašķaidīšu jūsu pauri: de Varda kungs, aizlūdziet par savu dvē­seli!

— De Manikana kungs, jūs jokojat!

— Gluži otrādi, esmu pilnīgi nopietns.

— Jūs mani nogalināsiet?

— Bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, vismaz pašlaik.

— Un jūs esat muižnieks?

— Ja jau es biju pāžs, tātad esmu muižnieks.

— Tad ļaujiet man aizstāvēties.

— Lai jūs izrīkotos ar mani tāpat kā ar nabaga de Gišu?

Uzacis saraucis, Manikans izvilka savu pistoli un notēmēja de Var­dam krūtīs.

De Vārds bija tik pārsteigts, ka pat nemēģināja bēgt.

Baigajā klusumā, kas, kā Vardam likās, ilga veselu mūžību, pēkšņi atskanēja nopūta.

— Dzirdat, — de Vārds iekliedzās, — viņš ir dzīvs! Dzīvs! De Giša kungs, palīgā! Mani grib nogalināt!

Manikans pakāpās atpakaļ un ieraudzīja, ka grāfs ar grūtībām pa- slējies, atbalstīdamies uz rokas.

Manikans aizmeta pistoli un, priecīgi iesaukdamies, pieskrēja pie drauga.

De Vārds no pieres noslaucīja aukstus sviedrus.

— Viņš atguvās īstajā brīdī! — viņš izdvesa.

— Kas jums kaiš? — Manikans jautāja de Gišam. — Kur jūs esat ievainots?

De Gišs norādīja uz sakropļotajiem pirkstiem un asiņojošajām krū­tīm.

— Grāf! — de Vārds iesaucās. — Mani apvaino slepkavībā. Lūdzu, aplieciniet, ka es cīnījos godīogi.

— Tā ir taisnība, — ievainotais sacīja. — De Varda kungs cīnījās godīgi un, ja kāds to noliegs, tad kļūs par manu ienaidnieku.

— Kungs, vispirms palīdziet man nelaimīgo nogādāt mājās, — Ma­nikans lūdza, — bet pēc tam es esmu ar mieru sniegt jums gandarījumu pēc jūsu izvēles. Ja nu jūs steidzaties, tad pārsiesim grāfa brūces ar mūsu kabatas lakatiņiem un tad izšausim divas atlikušās lodes.

— Pateicos, — de Vārds noteica. — Stundas laikā es jau divreiz skatījos nāvei acīs; man tā nemaz nešķiet pievilcīga, un es labprātāk pie­ņemtu jūsu atvainošanos.

Manikans iesmējās, un viņa piemēram sekoja arī de Gišs, par spīti savām ciešanām.

Jaunekļi gribēja grāfu nest, bet tas paziņoja, ka jūtas pietiekoši spē­cīgs, lai ietu pats. Lode bija sadragājusi viņa mazo pirkstiņu un zeltnesi un noslīdējusi gar ribām, neskardama krūtis. De Gišs bija zaudējis sa­maņu drīzāk no sāpēm nekā smaga ievainojuma dēļ.

Manikans veda viņu zem rokas no vienas puses, de Vārds — no otras; tā viņi aizveda grāfu uz Fontenblo pie tā paša ārsta, ko izsauca pie mirstošā franciskāņa, kura titulu mantoja Aramiss.

Karalis tobrīd sēdēja pie galda, un nedaudzi ielūgtie ieņēma savas vietas, kad viņš ar parasto rokas mājienu atļāva viņiem apsēsties.

Kaut gan tajā laikā etiķete vēl nebija pilnīgi nostiprinājusies, tomēr Francijas galms jau bija pametis vienkāršību un patriarhālo viesmīlību, ko varēja vērot vēl Indriķa IV laikā; Ludviķa XIII aizdomīgums tās bija pamazām iznīdējis, liekot vietā ārēju greznumu, ar kuru karalis it kā pū­lējās aizsegt savu niecīgumu.

Tātad Ludviķis XIV sēdēja pie atsevišķa galdiņa, kas kā katedra pa­cēlās pāri blakus galdiem; mēs teicām: galdiņš, kaut gan jāpiebilst, ka šis galdiņš bija lielāks par pārējiem.

Bez tam tas bija nokrauts ar dažādiem ēdieniem: zivīm, medījumiem, mājlopu gaļu, augļiem, dārzeņiem, ievārījumiem.

Karalis bija jauns un spēcīgs, kaislīgs mednieks, mīlēja dažādus fi­ziskus vingrinājumus. Turklāt viņš bija mantojis Burbonu karstās asinis; kā zināms, tad barība tiek ātri sagremota, un ēstgriba drīz vien rodas atkal.

Ludviķis XIV bija vērā ņemams galda biedrs; viņam patika kritizēt savus pavārus, bet, ja tiem izdevās izdarīt viņam pa prātam, tad karalis nezināja, kā viņus slavēt.

Vispirms karalis izstrēba vairākas zupas, vai nu saliedams tās visas kopā, vai ari pēc kārtas, pa starpām iedzerdams glāzi veca vīna.

Viņš ēda ātri un diezgan kāri.

Portoss gaidīja d'Artanjana signālu sākt vakariņas, bet tad, skatīda­mies uz karali, viņš pusbalsī sacīja musketierim:

— Man šķiet, var sākt. Viņa majestāte dod uzmundrinošu piemēru. Paskatieties.

— Karalis ēd, — d'Artanjans brīdināja, — bet vienlaikus arī saru­nājas; uzmanieties, lai tad, ja viņš gadījumā vērsīsies pie jums, jūsu mute nebūtu piebāzta: tas nav glīti un pieklājīgi.

— Tad jau labāk neēst nemaz, — Portoss noteica. — Kaut gan jā­atzīstas, ka es esmu izsalcis, bet te viss smaržo tik vilinoši, ka kutina nāsis un liek rīt siekalas.

— Pat nedomājiet nepieskarties ēdieniem, — d'Artanjans brīdināja. — Tā jūs apvainosiet viņa majestāti. Karalis parasti mēdz teikt, ka tas, kas labi ēd, labi strādā, un viņam nepatīk, ja pie galda kādam ir slikta ēst­griba.

— Kā tad var sēdēt ar tukšu muti, ja ēd? — Portoss nesaprata.

— Ļoti vienkārši, — musketieru kapteinis skaidroja, — ja karalis ne­gaidīti jūs uzrunā, jānorij viss, kas ir mutē.

— Lieliski.

Pēc šīs sarunas Portoss ķērās pie ēšanas ar mērenu entuziasmu.

Karalis brīdi pa brīdim pavēroja viesus un ar lietpratēja skatienu no­vēroja jaunā viesa spējas.

— Di Valona kungs! — viņš griezās pie Portosa.

Portoss tobrīd bija aizņemts ar zaķa ragū un tikko bija ielicis mutē pusi zaķa muguras.

Izdzirdis savu vārdu, viņš sarāvās un ar zināmu piepūli norija ku­mosu.

— Klausos, valdniek, — Portoss atbildēja gan mazliet apslāpētā, bet diezgan saprotamā balsī.

— Lai di Valona kungam pasniedz jēra fileju, — karalis norīkoja. — Vai jums garšo jēra gaļa, di Valona kungs?

— Valdniek, man garšo viss, — Portoss atteica.

— Viss, ko man piedāvā jūs majestāte, — d'Artanjans pateica priekšā.

Karalis labvēlīgi pamāja ar galvu.

— Kas daudz strādā, daudz ēd, — viņš turpināja, priecādamies, ka uzradies tik varens galda biedrs kā Portoss.