Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā jūs to uzzinājāt?

— Daži astri no zirga astes palikuši asajos krūmos, kas aug mež­malā.

— Turpiniet.

— Otru zirgu nav grūti aprakstīt, jo tas guļ beigts kaujas laukā.

— Kāds ir nāves iemesls?

— Lode, kas trāpījusi deniņos.

— Pistoles vai bises lode?

— Pistoles, valdniek. Zirga ievainojums man atklāja šāvēja taktiku. Viņš jājis gar meža malu, lai piekļūtu savam pretiniekam no sāniem. Es izsekoju viņa pēdas zālē.

— Melnā zirga pēdas?

— Jā, valdniek.

— Turpiniet, d'Artanjana kungs.

— Lai jūsu majestāte varētu skaidri iztēloties pretinieku pozīcijas, tagad es pametīšu stāvošo jātnieku un pāriešu pie tā, kurš jāja rikšos.

— Labi.

— Šī jātnieka zirgs bija uz vietas pagalam.

— Kā jūs to uzzinājāt?

— Jātnieks nepaguva nolēkt un nokrita kopā ar zirgu, es redzēju viņa kājas nospiedumu, jo viņš to ar grūtībām izvilcis no pakritušā zirga apakšas. Piesis bija iespiests zemē un atstājis dziļu vaigu.

— Labi. Ko viņš darīja, kad bija piecēlies?

— Gāja tieši virsū pretiniekam.

— Vai tas joprojām atradies mežmalā?

— Jā, valdniek. Piegājis tuvāk, viņš apstājās un ieņēma stabilāku po­zīciju, jo viņa papēžu nospiedumi atrodas blakus, tad izšāvis, bet nav trāpījis.

— Kā jūs zināt, ka viņš netrāpīja?

— Es atradu lodes cauršautu cepuri.

— Ā, pierādījums! — karalis iesaucās.

— Tikai nepietiekams, valdniek, — d'Artanjans vēsi atteica. — Ce­purei nav ne iniciāļu, ne ģerboņa; to rotā vienīgi sarkana spalva kā vi­siem; pat treses ir visparastākās.

— Vai cauršautās cepures īpašnieks izšāva otrreiz?

— Viņš jau bija šāvis divreiz, valdniek.

— Kā jūs to noskaidrojāt?

— Es atradu ložu čaulas.

— Kas notika ar otru lodi?

— Tā notrieca jātnieka cepures spalvu un nolauza bērziņu pļavas otrā pusē.

— Tad jau jātnieks uz melnā zirga bija neapbruņots, bet viņa pre­tiniekam bija vēl viens lādiņš.

— Valdniek, kamēr nokritušais piecēlās, viņa pretinieks paguva pie­lādēt pistoli. Viņš nervozēja, un viņam trīcēja rokas.

— Kā jūs to zināt?

— Puse pulvera izbirusi zemē, un viņš izmetis arī pistoles slauķi, ne­paguvis to nolikt vietā.

— Jūs man stāstāt apbrīnojamas lietas, d'Artanjana kungs.

— Pietiek, ja cilvēks ir kaut nedaudz vērīgs, valdniek, un tad jebkurš varētu jums to pastāstīt.

— Jūsos klausoties, var skaidri visu iztēloties.

— Es patiešām domās to visu iztēlojos, varbūt ar nelielām nepre­cizitātēm.

— Atgriezīsimies pie nokritušā jātnieka. Jūs teicāt, ka viņš gāja pretī otram, kad tas lādēja pistoli?

— Jā, bet tobrīd, kad viņš nomērķēja, viņa pretinieks izšāva.

— O! — karalis iesaucās. — Un šāviens?…

— Sekas bija briesmīgas, valdniek; nokritušais jātnieks paspēra trīs nedrošus soļus un nogāzās.

— Kur viņam trāpīja?

— Divās vietās: vispirms labajā rokā, tad krūtīs.

— Kā jūs to uzminējēt? — sajūsminātais karalis vaicāja.

— Ļoti vienkārši: pistoles rokturis bija asiņains un uz tā varēja re­dzēt lodes un salauzto gredzenu pēdas. Domājams, ievainotais zaudējis divus pirkstus — zeltnesi un mazo pirkstiņu.

— Par roku es piekrītu; bet ievainojums krūtīs?

— Valdniek, divarpus collas viena no otras bija divas asins peļķes. Pie vienas no tām bija izrauta zāle, kramplaini sažņaudzoties rokai, bet otrā vietā zāli bija nospiedis auguma svars.

— Nabaga de Gišs! — karalis iesaucās.

— Tātad tas bija de Giša kungs? — musketieris mierīgi noteica. — Man jau bija tādas aizdomas, bet es negribēju jūsu majestātei tās iz­teikt.

— Kā jums tās radās?

— Es pazinu Gramonu ģerboni uz nogalinātā zirga apaušiem.

— Vai jūs domājat, ka viņa ievainojums ir smags?

— Ļoti, tāpēc ka viņš tūlīt pat nokrita un ilgi gulēja nekustīgi; tomēr viņam bija spēks aiziet, divu draugu atbalstītam.

— Tātad jūs viņus sastapāt?

— Nē; toties es redzēju trīs cilvēku pēdas: abās pusēs ejošie gājuši viegli un brīvi, bet trešais vilcies ar grūtībām. Turklāt vietām viņa pēdās redzamas asinis.

— Un tagad, pēc tam kad jūs tik skaidri esat attēlojis visu divkauju, pasakiet man kaut ko par de Giša pretinieku.

— Valdniek, es nezinu, kas viņš ir.

— Kā nezināt, jūs taču tik skaidri visu redzat?

— Jā, valdniek, — d'Artanjans atteica, — es visu redzu, bet nesaku visu, ko redzu, un, ja jau tam nabagam izdevies nozust, tad es ar jūsu majestātes laipnu atļauju teikšu, ka es viņu nenodošu.

— Katrs duelants ir noziedznieks, mans kungs.

— Tikai ne manās acīs, jūsu majestāte, — d'Artanjans vēsi notei­ca.

— Kungs, vai jūs saprotat, ko runājat? — karalis iekliedzās.

— Pilnīgi, bet manās acīs cilvēks, kurš labi cīnās, ir kārtīgs cilvēks. Tāds ir mans viedoklis. Varbūt jūs man nepiekrītat; tas ir dabiski, jo jūs esat valdnieks…

— D'Artanjana kungs, es pavēlēju…

D'Artanjans ar godbijīgu žestu pārtrauca karali.

— Jūs man pavēlējāt noskaidrot visus sīkumus par divkauju, valdniek; tie jums ir zināmi. Ja jūs pavēlēsiet man arestēt de Giša kunga pre­tinieku, es izpildīšu pavēli, bet neprasiet, lai es viņu nodotu, jo es atsakos izpildīt šo prasību.

— Tādā gadījumā arestējiet viņu.

— Jūsu majestāte, nosauciet man viņa vārdu.

Ludviķis piespēra kāju.

Pēc mirkļa pārdomām viņš noteica:

— Jums desmitkārt, divdesmitkārt, simtkārt taisnība.

— Es tā domāju, valdniek, un esmu laimīgs, ka jūsu majestāte ir vienisprātis ar mani.

— Vēl vienu vārdu… Kas de Gišam palīdzēja?

— Es nezinu.

— Jūs taču runājāt par diviem… Tas nozīmē, ka bija sekundants?

— Sekundanta nebija. Vēl vairāk, — kad de Giša kungs nokrita, viņa pretinieks aizgāja, pat necenzdamies viņam palīdzēt.

— Nelietis!

— Ko lai dara, valdniek,— tās ir jūsu rīkojumu sekas. Cilvēks godīgi cīnījies, viņam izdevies izbēgt no nāves un viņš grib to izdarīt arī otrreiz. Negribot jāatceras de Butvila kungs… Un kā vēl!

— Un jākļūst par gļēvuli?

— Nē, jābūt piesardzīgam.

— Tātad viņš aizjāja?

— Jā, cik vien ātri spēdams.

— Uz kuru pusi?

— Uz pili.

— Un pēc tam?

— Man jau bija tas gods teikt jūsu majestātei, ka pēc tam atnāca divi cilvēki un aizveda de Giša kungu.

— Kā jūs varat pierādīt, ka šie cilvēki atnāca pēc divkaujas?

— Neapgāžams pierādījums: divkaujas laikā lietus pārstāja, bet zeme nepaguva apžūt un mitrajā zemē palika skaidras pēdas. Pēc divkaujas, kad de Giša kungs gulēja bez samaņas, zeme apžuva, un pēdas vairs nav tik skaidras.

Ludviķis sajūsmā sasita rokas.

— D'Artanjana kungs, — viņš sacīja, — jūs nudien esat visveiklākais cilvēks karalistē.

— Tāpat domāja Rišeljē, un teica Mazarīni, valdniek.

— Tagad atliek vienīgi pārbaudīt jūsu vērīgumu.

— O, valdniek, cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, — musketieris filo­zofiski piezīmēja.

— Tad jau jūs neesat cilvēks, d'Artanjana kungs, jo man liekas, ka jūs nekad nekļūdāties.

— Jūsu majestāte teica, ka mēs to pārbaudīsim.

— Jā.

— Kādā veidā?

— Es aizsūtīju pēc de Manikana kunga, un viņš tūlīt ieradīsies.

— Vai tad de Manikana kungs zina noslēpumu?