Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Portosam atnesa jēru, un viņš labu gabalu iegāza savā šķīvī.

— Nu, kā? — karalis noprasīja.

— Lielisks! — Portoss mierīgi atteica.

— Vai jūsu provincē ir tik maigi jēri, di Valona kungs? — karalis turpināja izprašņāt.

— Valdniek, — Portoss atbildēja, — man liekas, ka manā provincē, tāpat kā visur citur, labākais pieder karalim. Es gan ēdu jēru citādi nekā jūsu majestāte.

— Kā tad jūs to ēdat?

— Parasti es lieku pagatavot sev veselu jēru.

— Veselu?

— Jā, valdniek.

— Kā tad?

— Nu, tā. Mans pavārs — viņš ir vācietis, valdniek, — piepilda jēru ar cīsiņiem, ko pasūta no Strasbūras, ar desiņām no Truā un ar cīruļiem, ko viņš saņem no Pitivjē. Es nezinu, kā viņam izdodas atdalīt kaulus, saglabājot ādu, kas veido apceptu garoziņu. Kad jēru griež gabalos kā milzīgu desu, no tā tek rozā sula, kas ir patīkama gan acij, gan garšai.

Portoss paklakšķināja mēli.

Karalis klausījās plaši ieplestām acīm un, ķerdamies pie sutinātā fa­zāna, noteica:

— Tas tik ir ēdājs, ko var apskaust. Nudien! Veselu jēru!

— Jā, valdniek, veselu!

— Pasniedziet di Valona kungam šos fazānus; es redzu, ka viņš ir lietpratējs.

Rīkojums tika izpildīts.

Tad, atgriezdamies vēlreiz pie jēriem, karalis apvaicājās:

— Bet vai tas nav pārāk trekns?

— Nē, valdniek; tauki iztek kopā ar sulu un peld pa virsu; tad mans galda pārzinis nosmeļ tos ar sudraba karoti, kas izgatavota speciāli šim nolūkam.

— Kur jūs dzīvojat? — karalis jautāja.

— Pjerfonā, valdniek.

— Pjerfonā? Kur tā atrodas, di Valona kungs, vai netālu no Beli-

las?

— Nē, valdniek, Pjerfonā ir netālu no Suasonas.

— Bet es domāju, ka jūs man stāstāt par jēriem, kas ganās piejūras pļavās.

— Nē, valdniek; manas pļavas gan nav pie jūras, bet tāpēc tās nav sliktākas.

— Jums ir lieliska ēstgriba, di Valona kungs! Ar jums ir patīkami kopā ieturēt maltīti.

— Ak, valdniek! Ja jūsu majestāte kādreiz apmeklētu Pjerfonu, mēs divatā apēstu jēru, jo jūs arī nevarat sūdzēties par sliktu ēstgribu.

D'Artanjans zem galda enerģiski piegrūda Portosam.

Portoss nosarka.

— Tai laimīgajā vecumā, kāds patalaban ir jūsu majestātei, es die­nēju musketieros un nekad nevarēju pieēsties, cik gribas, — Portoss ieru­nājās, lai glābtu situāciju. — Jūsu majestātei ir lieliska ēstgriba, bet jūs esat pārāk izvēlīgs, lai varētu jūs saukt par kārtīgu izēdāju.

Karalim acīmredzot ļoti gāja pie sirds galda biedra laipnība.

— Vai nevēlaties nobaudīt putukrējumu? — viņš apvaicājās.

— Valdniek, jūsu majestāte izturas pret mani ar tādu laipnību, ka es pateikšu jums patiesību.

— Runājiet, di Valona kungs!

— Valdniek, no saldajiem ēdieniem es atzīstu tikai no miltiem gata­votos, un tiem jābūt bieziem; no visādiem uzpūteņiem uzpūšas arī mans vēders, un vispār tie aizņem pārāk daudz dārgās vietas, ko es negribu aizpildīt ar visādiem niekiem.

— Kungi, — karalis sacīja, norādīdams uz Portosu, — te ir īsts gas- tronoms! Tā mēdza izturēties mūsu tēvi, kas saprata, ko nozīmē ēdiens, turpretim mēs tikai knābājam.

To teikdams, viņš uzkrāva uz šķīvja balto vistas gaļu kopā ar šķiņķi.

Savukārt Portoss ķērās pie irbēm.

Sulainis piepildīja viņa majestātes glāzi.

— Pasniedziet di Valona kungam manu vīnu, — karalis pavēlēja.

Pie karaļa galda tā bija īpaša labvēlība.

D'Artanjans saspieda drauga ceļgalu.

— Ja jūs spēsiet notiesāt pusi no tur tās mežacūkas galvas, — viņš teica Portosam, — tad jūs pēc gada būsiet hercogs un pērs.

— Tūlīt ķeršos tai klāt, — Portoss flegmātiski atteica.

Viņam patiešām drīz vien pasniedza galvu, jo karalim sagādāja prieku vēl paskubināt cilvēku ar tādu apetīti; viņš nesūtīja Portosam ēdienus, kurus nebija pats nogaršojis, tāpēc mazliet iebaudīja arī no mežacūkas galvas. Portoss nepalika kaunā: viņš apēda nevis pusi, kā bija teicis d'Ar­tanjans, bet gan trīs ceturtdaļas no galvas.

— Es nekad neticēšu, — karalis pusbalsī ieteicās, — ka muižnieks, kuram katru dienu ir tik laba ēstgriba, nav visgodīgākais cilvēks manā karalistē.

— Vai dzirdējāt? — d'Artanjans pačukstēja draugam pie auss.

— Jā, šķiet, ka esmu izpelnījies zināmu labvēlību, — Portoss piekrita, šūpodamies krēslā.

— Ceļavējš pūš jūsu burās. Jā, jā, jā!

Karalis un Portoss turpināja ēst ar abpusēju labvēlību; vēl viens otrs no viesiem mēģināja sacensties ar viņiem, bet drīz vien atpalika.

Karaļa seja pietvīka, un tas norādīja, ka viņš ir paēdis.

Ludviķis XIV, dzerdams vinu, nekļuva vis jautrs kā pārējie, bet gan sadrūma un apklusa.

Portoss turpretim kļuva aizvien mundrāks un draiskulīgāks.

Pasniedza desertu.

Karalis vairs nedomāja par Portosu; viņš brīdi pa brīdim skatījās uz durvīm un bieži jautāja, kur palicis de Sentenjana kungs.

Brīdī, kad viņa majestāte elsdams pabeidza plūmju ievārījuma burku, beidzot parādījās de Sentenjana kungs.

Jau diezgan blāvās karaļa acis tūlīt iemirdzējās.

Grāfs devās pie karaļa galda, un, kad viņš pienāca, Ludviķis XIV piecēlās no galda.

Visi piecēlās līdz ar karali, pat Portoss, kurš tieši tobrīd zelēja vīģes, kas varētu salipināt arī krokodila žokļus. Vakariņas bija beigušās.

»

Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un izgāja blakus istabā.

— Jūs ierodaties tik vēlu, grāf! — karalis pārmeta.

— Valdniek, es gaidīju atbildi.

— Vai tad viņai vajadzēja tik ilgu laiku, lai atbildētu uz to, ko es uzrakstīju?

— Valdniek, jūsu majestātei labpatika izteikties dzejā; de Lavaljēras jaunkundze vēlējās atmaksāt ar to pašu, tātad zeltu.

— Viņa atbildēja dzejā, de Sentenjan? — iesaucās sajūsminātais ka­ralis. — Dod šurp!

Ludviķis salauza mazās vēstulītes zīmogu, un tajā patiešām izrādījās dzejolis, kuru vēsture mums saglabājusi; tā iecere ir labāka, nekā izpil­dījums.

Karalis tomēr bija sajūsmināts un vētraini izpauda savu sajūsmu. Zālē iestājās vispārējs klusums, un tas mazliet samulsināja Ludviķi, kurš bija ļoti jūtīgs pret etiķetes prasībām. Viņš nodomāja, ka tāda sajūsma var izraisīt nevēlamas tenkas.

Tādēļ karalis iebāza vēstuli kabatā, un, pagriezies pret viesiem, no­teica:

— Di Valona kungs, jūsu klātbūtne mani ļoti iepriecināja, un es prie­cāšos redzēt jūs atkal.

Portoss paklanījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no istabas.

D'Artanjana kungs, — karalis turpināja, — pagaidiet galerijā manus rīkojumus; es esmu jums ļoti pateicīgs, ka jūs iepazīstinājāt mani ar di Valona kungu. Kungi, rīt es atgriezīšos Parīzē sakarā ar holandiešu sūtņa aizbraukšanu. Līdz rītam.

Zāle tūdaļ pat kļuva tukša.

Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un lika viņam vēlreiz pār­lasīt de Lavaljēras dzejoli.

— Kā tev tas patīk? — viņš noprasīja.

— Valdniek… dzejolis ir burvīgs!

— Jā, tas mani apbur, un, ja par to uzzinātu…

— Tad to apskaustu dzejnieki, bet viņi par to neuzzinās.

— Vai jūs atdevāt viņai manu dzejoli?

— O, valdniek, viņa to tīri vai aprija!

— Baidos, ka tas bija vājš.

— De Lavaljēras jaunkundze domā citādi.

— Vai jūs domājat, ka viņai patika?