Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es esmu pārliecināts, valdniek…

— Tādā gadījumā man jāsacer atbilde.

— Valdniek… tagad… pēc vakariņām… tas nogurdinās jūsu majes­tāti.

— Šķiet, jums taisnība… tādas nodarbības pēc vakariņām ir kaitī­gas.

— Sevišķi jau dzejošana; bez tam patlaban de Lavaljēras jaunkundze ir ļoti norūpējusies.

— Par ko tad?

— Ak, valdniek, tāpat kā visas pārējās dāmas!

— Kas noticis?

— Nelaime ar nabaga de Gišu!

— Ak Dievs, ar Gišu?

— Jā, valdniek, viņam sadragāta rokas locītava un cauršautas krūtis, viņš mirst.

— Mirst? Kas jums to teica?

— Manikans tikko aizvedis viņu pie ārsta uz Fontenblo, un ziņa par to nonāca līdz šejienei.

— Nabaga de Gišs! Kā tas viņam atgadījās?

— Kā tas atgadījās, valdniek?

— Jūs to sakāt ļoti dīvainā tonī, de Sentenjan. Pastāstiet sīkāk… ko viņš saka?

— Viņš neko nesaka, valdniek. Runā citi.

— Kas?

— Tie, kas viņu aizveda pie ārsta, valdniek.

— Kas tie ir?

— Nezinu, valdniek; to zina de Manikana kungs, viņš ir de Giša kunga draugs.

— Viņam ir daudz draugu, — karalis noteica.

— O nē, — de Sentenjans iebilda, — jūs maldāties, valdniek — de Giša kungam netrūkst ienaidnieku.

— Kā jūs to zināt?

— Vai karalis vēlas, lai es paskaidrotu?

— Protams.

— Valdniek, es dzirdēju par strīdu starp diviem galminiekiem.

— Kad?

— Šovakar, pirms jūsu majestātes vakariņām.

— Tas neko nepierāda. Es esmu devis tik stingru pavēli par div­kaujām, ka man šķiet, neviens to neuzdrošināsies pārkāpt.

— Lai Dievs pasarga, es negribu nevienu apvainot! — de Sentenjans iesaucās. — Jūsu majestāte pavēlēja man runāt, un es paklausu.

— Tad izstāstiet, kā grāfu de Gišu ievainoja.

— Valdniek, runā, ka medībās.

— Šovakar?

— Šovakar.

— Sadragāta roka un cauršautas krūtis! Kas bija medībās kopā ar de Giša kungu?

— Nezinu, valdniek… Bet de Manikana kungs zina, vai vismaz viņam vajadzētu zināt.

— Jūs kaut ko slēpjat no manis, de Sentenjan.

— Neko, valdniek, patiešām neko.

— Tad paskaidrojiet man, kā tas notika — varbūt sasprāga muske-

te?

— Var jau būt. Tomēr, visu apsverot, es domāju, ka ne, jo blakus de Gišam tika atrasta pielādēta pistole.

— Viņa pistole? Vai tad medībās iet ar pistolēm?

— Valdniek, vēl runā, ka nogalināts de Giša zirgs un tā līķis līdz šim brīdim guļ pļaviņā.

— Zirgs? De Gišs bija jāšus? De Sentenjan, es neko nesaprotu. Kur tas viss notika?

— Rošēnas birzī, apaļajā pļaviņā, valdniek.

— Labi, pasauciet d'Artanjana kungu.

De Sentenjans paklausīja. Ienāca musketieris.

— D'Artanjana kungs, — karalis sacīja, — jūs iziesiet no šejienes pa rezerves kāpnēm.

— Klausos, valdniek.

— Uzkāpsiet zirgā.

— Klausos.

— Un dosieties uz Rošēnas birzi, uz apaļo pļaviņu. Vai jūs zināt šo vietu?

— Valdniek, es tur esmu divreiz cīnījies divkaujā.

— Ko! — iekliedzās karalis, kuru šī atbilde bija apstulbinājusi.

— Tas bija pirms de Rišeljē kunga rīkojuma, — d'Artanjans atbil­dēja kā parasti, nesatricināmā mierā.

— Tā ir cita lieta. Tātad jūs aizjāsiet turp un rūpīgi apskatīsit ap­kārtni. Tur ievainoja cilvēku, un jūs tur atradīsiet beigtu zirgu. Pēc tam ziņosiet man, ko jūs domājat par šo notikumu.

— Labi, valdniek.

— Protams, es vēlos dzirdēt jūsu paša, nevis citu domas.

— Jūs tās dzirdēsiet pēc stundas, valdniek.

— Es jums aizliedzu ar kādu sarunāties.

— Izņemot cilvēku, kas man iedos lukturi, — d'Artanjans piebilda.

— Saprotams, — karalis iesmējās par atbildi uz šo pārdrošo piezīmi, kādu viņš neciestu ne no viena, izņemot musketieru kapteini.

D'Artanjans izgāja pa rezerves kāpnēm.

— Tagad pasauciet manu ārstu, — Ludviķis pavēlēja.

Pēc desmit minūtēm aizelsies atsteidzās karaļa ārsts.

— Kungs, — karalis viņu uzrunāja, — jūs dosieties kopā ar de Sen­tenjana kungu turp, kur viņš jūs aizvedīs, un pēc tam sniegsiet man zi­ņojumu, kā jūtas slimnieks, ko jūs apskatīsiet.

Ārsts bez ierunām paklausīja: tolaik neviens vairs neuzdrošinājās ne­klausīt Ludviķim XIV. Viņš izgāja kopā ar de Sentenjanu.

— De Sentenjan, atsūtiet pie manis Manikanu, pirms ar viņu paguvis runāt ārsts.

De Sentenjans paklanījās un izgāja.

Kamēr karalis deva pēdējos rīkojumus, lai noskaidrotu patiesību, d'Artanjans, nekavēdamies ne mirkli, aizskrēja uz stalli, paķēra lukturi, pats apsegloja zirgu un devās uz viņa majestātes norādīto vietu.

Saskaņā ar savu solījumu viņš nevienu neredzēja un ne ar vienu ne­runāja, izpildīdams pavēli tik precīzi, ka pat nelūdza kalpu un sulaiņu palīdzību.

D'Artanjans bija no tiem cilvēkiem, kas uzskata par pienākumu grū­tos brīžos parādīt savas vislabākās īpašības.

Palaidis zirgu rikšos, musketieris pēc piecām minūtēm jau bija birzī, piesēja zirgu pie pirmā koka, kas gadījās pa ceļam un kājām gāja uz pļaviņu.

Kādu pusstundu viņš visu rūpīgi apskatīja ar lukturi, tad klusēdams uzkāpa zirgā un, domās iegrimis, soļos atgriezās Fontenblo.

Ludviķis gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš bija viens un kaut ko rakstī­ja. D'Artanjans uzreiz pamanīja, ka rindiņas nav vienāda garuma un tajās ir daudz labojumu.

Viņš secināja, ka tas ir dzejolis.

Karalis pacēla galvu un pamanīja d'Artanjanu.

— Nu, vai kaut ko uzzinājāt?

— Jā, valdniek.

— Ko tad jūs redzējāt?

— Man šķiet, valdniek… — d'Artanjans iesāka.

— Es lūdzu precīzas ziņas.

— Centīšos būt pēc iespējas precīzāks. Laiks maniem pētījumiem bi­ja labvēlīgs: šovakar lija, un ceļi bija slapji…

— Tuvāk pie lietas, d'Artanjana kungs!

— Valdniek, jūsu majestāte man teica, ka Rošēnas birzī pļaviņā guļ beigts zirgs; tāpēc es vispirms izpētīju, kādi ir ceļi. Es saku ceļi, tāpēc ka pļaviņā krustojas četri ceļi. Svaigas pēdas bija tikai uz tā, pa kuru jāju es. Divi zirgi bija soļojuši pa to plecu pie pleca; mīkstajā mālā varēja skaidri saskatīt astoņu pakavu pēdas. Viens no jātniekiem bija steidzies vairāk nekā otrs. Viena zirga pēdas apmēram par pusi ir priekšā ot­ram.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņi jāja divatā? — karalis nopra­sīja.

— Jā, valdniek. Zirgi bijuši lieli un labi dresēti, jo gājuši mierīgā solī un krustojumā pagriezušies pilnīgi precīzā leņķī.

— Tālāk!

— Tur jātnieki uz mirkli apstājušies, droši vien, lai norunātu div­kaujas noteikumus. Viens no jātniekiem runājis, otrs klausījies un īsi at­bildējis. Viņa zirgs kārpījis zemi, tas nozīmē, ka viņš klausījies ļoti uz­manīgi un atlaidis pavadu.

— Tātad notikusi divkauja?

— Par to nav nekādu šaubu.

— Turpiniet, smalkais novērotāji

— Viens no jātniekiem palicis uz vietas — tas, kurš klausījās; otrs šķērsojis pļaviņu un vispirms pagriezies ar seju pret savu pretinieku, uz vietas palikušais palaidis zirgu rikšos un jau par trim ceturtdaļām šķēr­sojis pļaviņu, domādams, ka virzās pretim savam ienaidniekam. Turpretim tas pārvietojies gar pļaviņu koku aizsegā.

— Jūs taču nezināt viņu vārdus?

— Nezinu, valdniek, bet tas, kurš jāja gar mežmalu, sēdēja melnā zirgā.