Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, es saprotu visu par zirgu, bet kā tad ar jātnieku?

— Ļoti vienkārši — piebeidzis zirgu, kuilis uzbruka jātniekam un, kā man jau bija tas gods jūsu majestātei ziņot, sašķaidīja de Gišam roku, kad viņš grasījās otrreiz šaut; pēc tam kuilis ar ilkni iedūra viņam krū­tīs.

— Nudien, tas skan ļoti ticami, de Manikana kungs, un jūs veltīgi šaubījāties par savām runātāja spējām; jūs esat lielisks stāstītājs.

— Karalis ir pārāk laipns, — Manikans teica, ārkārtīgi neveikli pa­klanīdamies.

— Tomēr kopš šīs dienas es aizliedzu maniem muižniekiem rīkot slēpņus. Atļaut tos nozīmētu to pašu ko atļaut divkaujas.

Manikans nodrebēja un sakustējās uz promiešanu.

— Vai karalis ir apmierināts? — viņš pajautāja.

— Es esmu sajūsmināts! Lūdzu, neejiet prom, de Manikana kungs, — Ludviķis sacīja, — man ar jums vēl kaut kas jānokārto.

„Hm… hm… — d'Artanjans nodomāja, — šis nav tāda kaluma kā mēs."

Viņa nopūta nozīmēja: „0, mums līdzīgie cilvēki! Kur lai tos tagad atrod?"

Tobrīd kambarsulainis atbīdīja aizkaru un paziņoja par karaļa ārsta ierašanos.

— Ā, tas ir Valo kungs, kurš tikko apmeklēja de Giša kungu! — Ludviķis izsaucās. — Tūlīt mēs uzzināsim, kā jūtas ievainotais.

Manikans sāka justies vēl neērtāk kā iepriekš.

— Tad mums vismaz būs tīra sirdsapziņa, — karalis piebilda.

Viņš paskatījās uz d'Artanjanu, kuram nenotrīcēja ne skropsta.

Ienāca Valo kungs.

Nekas nebija mainījies: karalis sēdēja, de Sentenjans bija atspiedies pret krēsla atzveltni, d'Artanjans stāvēja pie sienas, Manikans bija iz- slējies karaļa priekšā.

— Vai jūs izpildījāt manu rīkojumu, Valo kungs? — karalis vaicāja.

— Protams, valdniek.

— Bijāt pie sava kolēģa Fontenblo?

— Jā, valdniek.

— Un redzējāt tur de Giša kungu?

— Jā, redzēju.

— Kā viņš jūtas? Sakiet atklāti.

— Diezgan nelāgi, valdniek.

— Kuilis tomēr nav viņu pavisam saplosījis?

— Ko saplosījis?

— Gišu.

— Kāds kuilis?

— Tas, kurš viņu savainoja.

— De Giša kungu ievainoja kuilis?

— Tā vismaz runā.

— Drīzāk gan viņu ievainoja kāds malu mednieks.

— Malumednieks?

— Vai arī greizsirdīgs vīrs, vai sāncensis, kurš, gribēdams atriebties, šāvis uz viņu.

— Ko jūs sakāt, Valo kungs? Vai tad de Giša kunga ievainojumi nav no kuiļa ilkņiem?

— De Giša kunga ievainojumi ir no lodes, kas sadragājusi viņam labās rokas zeltnesi un mazo pirkstiņu, bet pēc tam iestrēgusi krūšu mus­kuļos.

— Lode? Vai jūs esat pārliecināts, ka de Giša kungam ir lodes ie­vainojums? — karalis iesaucās, izlikdamies ļoti pārsteigts.

— Pilnīgi pārliecināts un varu pat parādīt lodi. Te tā ir, valdniek.

Viņš pasniedza karalim saplacinātu lodi.

Karalis paskatījās uz to, bet nepaņēma.

— Vai tā bija Giša krūtīs? — viņš jautāja.

— Ne gluži. Lode nebija pārāk dziļi; kā jūs redzat, tā ir saplacināta, droši vien atsitusies pret krūšu kaulu.

— Mans Dievs, — karalis skumji noteica, — kāpēc jūs man to ne­teicāt, de Manikana kungs?

— Jūsu majestāte…

— Kas tie par izdomājumiem — kuilis, slēpnis, nakts medības? Ru­nājiet!

— Ak, valdniek…

— Man liekas, ka jums taisnība, — karalis vērsās pie musketieru kapteiņa, — notikusi divkauja.

Karalim piemita lielas spējas sanaidot savus galminiekus un izraisīt aizdomas vienam pret otru.

Manikans pārmetoši paskatījās uz musketieri.

D'Artanjans saprata šo skatienu un negribēja samierināties ar aiz­domām, kas krita uz viņu.

Viņš paspēra soli uz priekšu un sacīja:

— Valdniek, jūsu majestāte lika man apskatīt pļaviņu Rošēnas birzī un ziņot, kas tur, pēc manām domām, noticis. Es izstāstīju jūsu majestātei savu novērojumu rezultātus, bet nevienu nenodevu. Jūsu majestāte pats minēja grāfa de Giša vārdu.

— Labi, labi, kungs! — karalis augstprātīgi noteica. — Jūs veicāt savu uzdevumu, un es esmu ar jums apmierināts. Turpretim jūs, de Ma­nikana kungs, neizpildījāt savu pienākumu, jūs man samelojāt.

— Sameloju? Valdniek, tas ir pārāk stipri teikts.

— Izgudrojiet, kā to pateikt citādi.

— Jūsu majestāte, es neko neizgudrošu. Nelaimīgā kārtā es jau esmu izraisījis jūsu majestātes neapmierinātību un tāpēc domāju, ka labāk būs, ja padevīgi pacietīšu visus pārmetumus, kurus jums labpatiks man izteikt.

— Jums taisnība, kungs, es vienmēr esmu nepamierināts, kad no ma­nis slēpj patiesību.

— Reizēm, valdniek, to nezina.

— Pārstājiet melot, vai arī es divkāršošu sodu.

Manikans nobālis paklanījās.

D'Artanjans paspēra vēl vienu soli uz priekšu, nolēmis iejaukties, ja karaļa augošās dusmas kļūs bīstamas.

— Kungs, — karalis turpināja, — jūs redzat, ka turpināt liegties ir veltīgi. Tagad ir skaidrs, ka de Giša kungs cīnījies divkaujā.

— Valdniek, es to nenoliedzu, un jūsu majestāte rīkotos augstsirdīgi, nespiežot muižnieku melot.

— Nespiežot melot! Kas jūs piespieda?

— Valdniek, de Giša kungs ir mans draugs. Jūsu majestāte aizliedza divkaujas, piedraudot ar nāvi. Meli varēja glābt manu draugu, un es sa­meloju.

— Pareizi, — d'Artanjans čukstēja, — tagad viņš izturas kā nākas!

— Kungs, — karalis iebilda, — vajadzēja nevis melot, bet gan atturēt viņu no divkaujas.

— Valdniek, jūsu majestātei, Francijas pirmajam bruņiniekam labi zi­nāms, ka muižnieki nekad nav uzskatījuši de Butvila godu par apkaunotu tāpēc, ka viņu sodīja ar nāvi Grēva laukumā. Nav kauns nolikt galvu uz bendes bluķa, kauns ir bēgt no ienaidnieka.

— Labi, — Ludviķis XIV noteica, — es gribu dot jums iespēju visu labot.

— Ja tas nav pretrunā ar muižnieka goda kodeksu, es to labprāt izmantošu, valdniek.

— Kā sauc de Giša kunga pretinieku?

— Oho! — d'Artanjans čukstēja. — Vai patiešām atgriežas Ludviķa XIII laiki?…

— Valdniek! — Manikana balsī skanēja pārmetums.

— Acīmredzot jūs to negribat nosaukt? — karalis turpināja.

— Valdniek, es to nezinu.

— Bravo! — d'Artanjans uzsauca.

— Manikana kungs, atdodiet zobenu kapteinim.

Manikans graciozi paklanījās, atsprādzēja zobenu un smaidīdams pa­sniedza to musketierim.

Te iejaucās de Sentenjans.

— Valdniek, — viņš teica, — vai jūsu majestāte man neatļautu…

— Runājiet, — karalis piekrita, sirds dziļumos juzdamies apmieri­nāts, ka atradies kāds, kurš izsaka gatavību apvaldīt viņa dusmas.

— Manikan, jūs izturējāties braši, un karalis prot to novērtēt; tomēr pārāk dedzīgi aizstāvot savus draugus, jūs viņiem kaitējat. Vai jūs zināt, kā sauc cilvēku, par kuru jautā viņa mejestāte?

— Jā, zinu.

— Tādā gadījumā pasakiet.

— Ja tas būtu mans pienākums, es jau būtu pateicis.

— Tad es pateikšu, jo nepiekrītu, ka šai lietā jābūt pārāk delikātam.

— Kā vēlaties, bet man tomēr liekas…

— Pietiek augstsirdības. Es nepieļaušu, lai savas augstsirdības dēļ jūs nonākat Bastīlijā. Runājiet, vai ari to pateikšu es.

Manikans bija pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka viņa uzvedība atstājusi labu iespaidu uz klātesošajiem. Tagad vajadzēja šo iespaidu vēl nostipri­nāt un atgūt karaļa labvēlību.

— Sakiet jūs, kungs, — viņš teica de Sentenjanam. — Es izdarīju visu, kā lika mana sirdsapziņa, un, — viņš piebilda, vērsdamies pie karaļa, — tās prasības bija tik stingras, ka piespieda mani nepakļauties jūsu majestātes pavēlei; es tomēr ceru uz jūsu majestātes piedošanu, kad jūs uzzināsiet, ka man vajadzēja aizstāvēt kādas dāmas godu.