Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Dāmas? — karalis kļuva nemierīgs.

— Jā, jūsu majestāte.

— Divkauja notika dāmas dēļ?

Manikans palocījās.

Karalis piecēlās no krēsla un piegāja pie Manikana.

— Ja tā ir ievērojama persona, — viņš sacīja, — es nedusmošos par jūsu viltību, drīzāk gluži otrādi.

— Valdniek, viss, kas skar karaļa vai viņa brāļa prinča galmu, manās acīs ir nozīmīgs.

— Mana brāļa galmu? — Ludviķis XIV bija mazliet apmulsis. — Vai divkauja notika mana brāļa galma dāmas dēļ?

— Vai arī princeses galma dāmas.

— Princeses?

— Jā, valdniek.

— Tātad šī dāma?…

— Ir viņas augstības Orleānas hercogienes galma dāma.

— Jūs sakāt, ka de Giša kungs cīnījies viņas dēļ?

— Jā, un šoreiz es nemeloju.

Ludviķa seja pauda nemieru.

— Kungi, — viņš pievērsās šīs ainas skatītājiem, — esiet tik laipni un atstājiet mūs uz dažām minūtēm, man jāpaliek divatā ar de Manikana kungu. Es zinu, ka viņam sevis attaisnošanai jāpasaka visai delikātas lie­tas, ko viņš nevar darīt liecinieku klātbūtnē… Saņemiet atpakaļ savu zo­benu, de Manikana kungs.

Manikans pisprādzēja zobenu.

— Šis jauneklis prot apbrīnojami valdīt pār sevi, — musketieris pie sevis noteica, paņemdams de Sentenjanu zem rokas un kopā ar viņu izie­dams no istabas.

— Viņš izķepurosies, — de Sentenjans pačukstēja musketierim pie auss.

— Un pie tam ar godu, grāf!

Karalim nemanot, Manikans uzmeta pateicīgu skatienu de Sentenja- nam un musketierim.

— Ziniet, es nebiju sevišķi augstās domās par jauno paaudzi, — d'Artanjans noteica, pārkāpdams slieksni. — Toties tagad es pārliecinā­jos, ka maldījos un mūsu jaunatne nemaz nav tik slikta. Valo izgāja tūlit pēc favorīta un kapteiņa. Karalis un Manikans palika kabinētā vieni paši.

Karalis piegāja pie durvīm, pārliecinājās, ka neviens nenoklausās, un strauji atgriezās pie sava sarunu biedra.

— Tagad mēs esam vieni, de Manikana kungs, un es lūdzu paskaid­rojumus.

— Būšu pilnīgi atklāts, valdniek, — jauneklis atbildēja.

— Vispirms gribu, lai jūs zinātu, ka pret dāmu godu es izturos ar visdziļāko cieņu, — karalis piebilda.

— Tāpēc jau es arī saudzēju jūsu jūtas, valdniek.

— Jā, tagad es saprotu jūs. Tātad jūs sakāt, ka tas attiecas uz manas brāļasievas galma dāmu un persona, par kuru mēs runājam, de Giša pretinieks — vārdu sakot, cilvēks, kura vārdu jūs nevēlaties nosaukt…

— Kuru jums nosauks de Sentenjana kungs…

— Jā, un tagad jūs sakāt, ka šis cilvēks aizvainoja vienu no princeses galma dāmām?

— Jā, valdniek, de Lavaljēras jaunkundzi.

— A! — karalis izdvesa kā cilvēks, kurš jau gaidījis šo vārdu, bet tik un tā trieciens ķēris viņu pašā sirdī. — Tātad tika apvainota de La­valjēras jaunkundze?

— Es neteicu, ka viņa tika apvainota, valdniek.

— Bet tad jau…

— Es teicu, ka viņai tika veltīti ne pārāk godbijīgi izteicieni.

— Ne pārāk godbijīgi izteicieni! Un jūs atsakāties man nosaukt tā nekauņas vārdu?

— Valdniek, es uzskatīju, ka šis jautājums jau ir atrisināts un jūsu majestāte vairs nespiedīs mani kļūt par nodevēju.

— Jums taisnība, — karalis piekrita, valdīdams uztraukumu. — Tur­klāt drīz vien es tāpat uzzināšu tā cilvēka vārdu, kuru būšu spiests so­dīt.

Manikans nojauta, ka notikums iegūst jaunu nokrāsu.

Savukārt karalis atskārta, ka pārāk aizrāvies un aizgājis par tālu. Viņš savaldījies turpināja:

— Es viņu sodīšu ne jau tāpēc, ka runa ir par de Lavaljēras jaun­kundzi, kaut arī es viņu ļoti cienu, bet gan tāpēc, ka ķildas iegansts bija sieviete. Es prasu, lai manā galmā sievietes cienītu un neķildotos viņu dēļ.

Manikans palocījās.

— Un tagad, de Manikana kungs, — karalis turpināja, — ko teica par de Lavaljēras jaunkundzi?

— Vai jūsu majestāte to nevar uzminēt?

— Es?

— Jūsu majestātei ļoti labi zināms, kādus jokus atļaujas jauni cilvē­ki.

— Droši vien teica, ka viņa kādu mīl? — karalis uzdrošinājās pa­vaicāt.

— Ļoti iespējams.

— De Lavaljēras jaunkundze drīkst mīlēt, ko viņa vēlas, — karalis sacīja.

— To arī apglvoja de Gišs. — Un tādēļ viņš cīnījās?

— Jā, valdniek, tikai tādēļ.

Karalis nosarka.

— Vai vairāk jums nekas nav zināms?

— Par ko, jūsu majestāte?

— Par to interesanto lietu, par kuru jūs patlaban stāstāt.

— Ko karalis vēlas uzzināt?

— Piemēram, kas ir tas cilvēks, ko Lavaljēra mīl un kuru, pēc de Giša pretinieka domām, viņa nedrīkst mīlēt?

— Valdniek, es neko nezinu, neko neesmu dzirdējis un neko ne­centos izdibināt; bet es uzskatu, ka de Gišs ir cēlsirdīgs cilvēks un, ja viņš ieņēmis Lavaljēras īstā aizstāvja vietu, tad tikai tāpēc, ka šim aiz­stāvim ir pārāk augsts stāvoklis, lai viņš pats drīkstētu aizstāvēt jaun­kundzi.

Tas bija vairāk nekā acīmredzams mājiens; karalis nosarka, bet šoreiz labpatikā.

Viņš laipni uzsita Manikanam uz pleca.

— Es redzu, ka jūs esat ne tikai gudrs jauneklis, bet arī labs muiž­nieks, un jūsu draugs de Gišs — bruņinieks, kādus es protu novērtēt; jūs viņam atstāstīsiet manus vārdus, vai ne?

— Tātad jūsu majestāte man piedod?

— Pilnīgi.

— Un es esmu brīvs?

Karalis pasmaidīja un pastiepa Manikanam roku.

Manikans to satvēra un noskūpstīja.

— Bez tam, — karalis vēl piebilda, — jūs esat brīnišķīgs stāstītājs.

— Es, jūsu majestāte?

— Jūs tik lieliski man pastāstījāt par nelaimes gadījumu ar de Gišu. Es pavisam skaidri redzu acu priekšā kuili, kas izskrien no meža, krītošo zirgu, redzu kā zvērs, pametis zirgu, metas virsū jātniekam. Kungs, jūs nevis vienkārši stāstāt, bet attēlojat veselu gleznu!

— Valdniek, man šķiet, ka jūsu majestāte par mani zobojas, — Ma­nikans izteica.

— Gluži otrādi, — Ludviķis XIV nopietni atbildēja, — es nezobojos, de Manikana kungs, un vēlos, lai jūs par šo notikumu izstāstītu pēc ie­spējas plašākam cilvēku lokam.

— Par notikumu medībās?

— Jā, tieši tā, kā jūs to stāstījāt man, nemainot ne vārda, vai sa­protat?

— Pilnībā, valdniek.

— Un vai jūs izstāstīsiet?

— Pirmajā izdevīgajā gadījumā.

— Tagad pasauciet d'Artanjana kungu. Ceru, ka jūs vairs no viņa nebaidāties?

— O, valdniek, tiklīdz es pārliecinājos par jūsu majestātes labvēlību pret mani, es nebaidos vairs ne no viena pasaulē!

— Tad ejiet un pasauciet! — karalis atkārtoja.

Manikans atvēra durvis.

— Kungi, — viņš sacīja, — jūs sauc karalis.

D'Artanjans, de Sentenjans un Valo atgriezās.

— Kungi, — karalis teica, — es jūs ataicināju, lai paziņotu, ka dc Manikana kunga paskaidrojumi mani pilnībā apmierināja.

D'Artanjans un de Sentenjans abi reizē paskatījās uz ārstu, un viņu skatieni pauda: „Nu, ko es jums teicu?"

Karalis pavadīja Manikanu līdz durvīm un klusiņām pateica:

— Lai de Giša kungs ārstējas kārtīgi, vēlu viņam drīzu izveseļošanos. Tiklīdz viņš atveseļosies, es viņam pateikšos visu dāmu vārdā, bet būtu labi, ja tādi gadījumi neatkārtotos.

— Valdniek, pat ja viņam būtu simtkārt jāmirst, viņš tik un tā simt­reiz atkārtos to pašu, ja būs aizskarts jūsu majestātes gods.