Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Princese aizsedz seju ar rokām.

— Ak, de Manikana kungs, — viņa iesaucās, — vai jūs esat ap­domājis savus vārdus un kam jūs to sakāt?

— Tad, princese, — Manikans turpināja, izlikdamies, ka nav dzir­dējis princeses izsaucienu, — jūs vairs nebrīnīsieties, kāpēc grāfs tik de­dzīgi velējās uzsākt šo strīdu, un jūs nepārsteigs veiklība, ar kādu viņš pavērsa ieganstu tā, lai tas neskartu jūsu intereses. Viņš parādīja izcilu meistarību un aukstasinību; un ja šī būtne, kuras dēļ de Gišs cīnījās un izlēja savas asinis, grib būt viņam pateicīga, tad pirmām kārtām ne jau par izlietajām asinīm vai pārciestajām sāpēm, bet gan par viņa rūpēm aizsargāt godu, kas viņam ir dārgāks nekā paša gods.

— Ak, — princese iesaucās, aizmirstot par Manikana klātbūtni, — vai tad tas viss notika manis dēļ?

Manikans beidzot varēja atvilkt elpu; viņš bija godam nopelnījis at­pūtu.

Arī princese kādu laiku gremdējās skumjās pārdomās. Par viņas sa­traukumu varēja spriest pēc straujās elpas, gurdenā skatiena un rokas, ko viņa atkal un atkal piespieda pie sirds.

Tomēr pat tādā brīdī viņa nezaudēja savu koķetes dabu; tā kā uguns atrada sev barību visur.

— Tādā gadījumā, — princese sacīja, — grāfs izpaticis vienlaikus divām personām. De Braželona kungam arī jābūt pateicīgam de Gišam, vēl jo vairāk tāpēc, ka visur un vienmēr uzskatīs, ka augstsirdīgais bru­ņinieks aizsargājis Lavaljēras godu.

Manikans noprata, ka princeses sirdī vēl mājo zināmas šaubas, un šī pretestība divkāršoja viņa enerģiju.

— Tad nu gan viņš izdarījis lielisku pakalpojumu de Lavaljēras jaun­kundzei un de Braželona kungam! Divkauja sacēlusi troksni, un tas kaitēs meitenes labajai slavai un neizbēgami novedīs pie strīda ar vikontu. Tā nu de Vārds ar vienu pistoles šāvienu nogalināja sievietes godu, vīrieša laimi un varbūt nāvīgi ievainoja vienu no labākajiem Francijas muižnie­kiem. Ak, princese, jūsu aukstais prāts tikai visus nosoda, bet nevienu neattaisno.

Manikana vārdi izkliedēja pēdējās šaubas, kas vēl bija saglabājušās ja ne princeses sirdī, tad prātā. Nu jau vairs ne klīrīga princese, ne aiz­domu pilna sieviete, bet gan mīloša sirds sajuta briesmas, kas draudēja de Gišam.

— Nāvīgi ievainots! — viņa bez elpas izdvesa. — Vai jūs tiešām do­mājat, ka viņš ir nāvīgi ievainots, de Manikana kungs?

Manikana vienīgā atbilde bija smaga nopūta.

— Tātad jūs sakāt, ka ievainojums ir bīstams? — princese turpināja.

— Viņam sadragāta plauksta un sašautas krūtis.

— Ak Dievs! — princese iesaucās drudžainā satraukumā. — Tas ir briesmīgi, de Manikana kungs! Jūs teicāt, sadragāta roka un lode krūtīs? Un to visu izdarījis tas gļēvulis, tas slepkavīgais nelietis de Vārds! Nu­dien, debesīs nav taisnības.

Manikans šķita ļoti uzbudināts. Kā nekā savas aizstāvības runas pē­dējā daļā viņš bija ielicis visai daudz enerģijas.

Princese bija pilnīgi aizmirsusi par etiķeti; ja viņā tika atmodināta kaisle, — vai nu tās būtu dusmas vai mīlestība, — nekas to nespēja savaldīt.

Princese tuvojās Manikanam, kas bija bezspēcīgi atslīdzis krēslā; lie­lais satraukums it kā deva viņam tiesības pārkāpt etiķetes prasības.

— Kungs, — princese saņēma viņa roku, — esiet atklāts.

Manikans pacēla galvu.

— Vai de Giša kunga stāvoklis patiešām ir tik nopietns? — princese noprasīja.

— Ļoti nopietns, jūsu augstība, — Manikans atbidēja. — Pirmkārt, viņš zaudējis daudz asiņu, jo skarta rokas artērija, otrkārt, ievainojums krūtīs un, pēc ārsta domām, lode skārusi kaut kādu svarīgu orgānu.

— Tātad viņš var nomirt?

— Jā, princese, var, un pat negūdams mierinājumu apziņā, ka jūs zināt par viņa uzupurēšanos.

— Jūs viņam to pateiksiet.

— Es?

— Jā, jūs taču esat viņa draugs.

— Nē, princese, ja nelaimīgais de Gišs vēl būs spējīgs mani uzklausīt, es pastāstīšu viņam tikai to, ko redzēju savām acīm — tas ir, cik jūs esat cietsirdīga pret viņu.

— Kungs, tas būtu barbariski no jūsu puses.

— Nē, jūsu augstība, es viņam izstāstīšu visu patiesību; viņa vecumā ir spēcīgs organisms, turklāt viņa ārsti ir zinoši un prasmīgi. Ja nabaga grāfs izveseļosies, tad es nevēlos, lai viņš mirtu no ievainotas sirds.

To pateicis, Manikans piecēlās un, godbijīgi palocījies, gribēja aiziet.

— Pasakiet vismaz, kā slimais jūtas un kas viņu ārstē? — princese gandrīz lūdzoši viņu aizturēja.

— Grāfa stāvoklis ir ļoti slikts, un viņu ārstē viņa majestātes ārsts Valo kungs kopā ar vienu savu kolēģi, pie kura aizveda de Giša kungu.

— Ko! Vai viņš nav pilī?

— Diemžēl, princese, nelaimīgais jutās tik slikti, ka viņu nebija iespē­jams atvest šurp.

— Kungs, iedodiet man viņa adresi, — princese strauji ieteicās, — es aizsūtīšu kādu apvaicāties par viņa veselību.

— Fēna ielā ķieģeļu māja ar baltiem slēģiem; uz durvīm uzrakstīts ārsta uzvārds.

— Vai jūs tagad iesiet pie ievainotā, de Manikana kungs?

— Jā, princese.

— Tādā gadījumā izdariet man kādu pakalpojumu.

— Esmu jūsu augstības rīcībā.

— Izdariet to, ko jau gribējāt darīt: atgriezieties pie de Giša kunga, aizsūtiet visus prom un aizejiet arī pats.

— Princese…

— Netērēsim laiku veltīgiem strīdiem. Jums nav jāmeklē manos vār­dos kāda apslēpta jēga, apmierinieties ar to, ko es jums saku. Es aiz­sūtīšu turp kādu no savām galma dāmām, varbūt pat divas, jo ir jau vēls; man negribētos, lai viņas jūs redz, vai, atklāti runājot, lai jūs ieraudzītu viņas. Es domāju, ka šī piesardzība ir labi saprotama, sevišķi jau jums, de Manikana kungs: jūs taču uztverat visu no pusvārdiem.

— Jā, princese. Mēs varam izdarīt vēl labāk, — es pats iešu pa priekšu jūsu galma dāmām; tad viņām nevajadzēs meklēt ceļu, un es varēšu viņām palīdzēt, ja, Dievs nedod, rastos tāda vajadzība.

— Pie tam viņas varēs ieiet namā, kur atrodas de Giša kungs, bez kādām grūtībām, vai ne?

— Protams, jūsu augstība; es ieiešu pirmais un novērsīšu visus šķēršļus, ja gadījumā tādi rastos.

— Labi, ejiet, de Manikana kungs, un gaidiet lejā pie kāpnēm.

— Es eju, jūsu augstība.

— Pagaidiet.

Manikans apstājās.

— Kad jūs izdzirdēsiet, ka divas sievietes kāpj lejā pa kāpnēm, ne­atskatīdamies ejiet prom.

— Bet ja nu nejauši tās izrādās divas pilnīgi citas dāmas, un es kļū- dos?

— Viņas trīsreiz klusi sasitīs plaukstas.

— Klausos, princese.

— Nu, tad ejiet!

Manikans vēl pēdējoreiz palocījās princesei un priecīgs aizgāja. Viņš zināja, ka princeses vizīte būs labākais balzāms de Giša brūcēm.

Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad viņš izdzirda klusinātu durvju čīkstoņu. Pēc tam atskanēja viegli soļi, un kāds trīsreiz sasita plaukstas, dodams norunāto signālu.

Manikans tūlīt izgāja ārā un, kā bija solījis, neatskatīdamies devās pa Fontenblo ielām uz ārsta māju.

Divas apmetņos ietinušās sievietes ar melnām samta maskām uz acīm bikli sekoja Manikanam.

Aiz sarkanajiem aizkariem otrajā stāvā spīdēja maiga lampas gais­ma.

Istabas otrā galā, gultā, ko balstīja vītas kolonnas, aiz tādas pašas krāsas aizkara kā pie logiem, gulēja de Gišs. Viņa galvu balstīja divi spilveni, acis bija blāvas, garās, tumšās matu cirtas bija izjukušas pa spil­venu un izspūrušas aizsedza jaunekļa bālos deniņus.