Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Karalis iesēdās karietē kopā ar abām karalienēm. Galma dāmas se­koja karaliskās ģimenes piemēram un arī iekāpa pa divām viņām pa­redzētajās ekipāžās.

Karaļa kariete sāka kustēties pirmā, aiz tās princeses kariete un tālāk visas pārējās atbilstoši etiķetei.

Bija karsti; vieglais vējiņš, kas no rīta nesa svaigumu, drīz vien saulē sakarsa un, kad saule paslēpās aiz mākoņiem, tikai svilināja. Karstais vējš dzenāja putekļu mākoņus, kas padarīja ceļotājus gandrīz aklus.

Princese pirmā sāka sūdzēties par tveici.

Princis viņai piebalsoja, atlaidies pret karietes atzveltni tādā izskatā, it kā tūlīt pat grasītos zaudēt samaņu, un visu laiku apslacīdams sevi ar dažādām smaržzālēm, pavadīdams to visu ar skaļām nopūtām.

Princese vērsās pie viņa diezgan pieklājīgi:

— Princi, es nu gan domāju, ka tādā karstumā jūs atstāsiet mani vienu karietē, bet pats dosieties ceļā jāšus.

— Jāšus! — princis izbīlī iesaucās, rādīdams, cik dīvains viņam liekas princeses ierosinājums. — Jāšus! Ko jūs, man no šī sakaitētā vēja noies āda.

Princese iesmējās.

— Paņemiet manu saulessargu, — viņa piedāvāja.

— Un kas to turēs? — princis aukstasinīgi atbildēja. — Bez tam man nav zirga.

— Kā nav? — brīnījās princese, kura, ja arī nevarēja panākt savu, tad vismaz gribēja pakaitināt savu laulāto draugu. — Nav zirga? Jūs mal­dāties, kungs, lūk, kur ir jūsu mīlulis bēris.

— Mans bēris? — princis iesaucās, mēģinādams pieliekties tuvāk durtiņām; tas sagādāja viņam tādas pūles, ka viņš atgāzās atkal pret at­zveltni un vairs nekustējās.

— Jā, — princese turpināja, — jūsu zirgs, ko de Malikorna kungs ved aiz pavadas.

— Nabaga zirgs! — princis atsaucās. — Cik viņam gan ir karsti.

To pateicis, viņš aizvēra acis kā mirējs, kurš gatavojas izdvest pēdējo

nopūtu.

Princese arī atlaidās otrā karietes stūrī un aizvēra acis, taču nevis lai gulētu, bet gan lai nodotos savām domām.

Karalis bija apsēdies uz karietes priekšējā sēdekļa, jo vietas aizmu­gurē viņš piedāvāja abām karalienēm, un izjuta īgnumu kā jau nepacietīgs mīlētājs, kurš nevar apmierināt savas dedzīgās alkas pastāvīgi redzēt savu iemīļoto un kam jāšķiras no tās neapmierinātam un jūtot vēl lielākas alkas.

Braukdams procesijas priekšgalā, kā jau mēs teicām, karalis no savas vietas nevarēja redzēt galma dāmu karietes aizmugurē.

Piedevām viņam vajadzēja vēl pastāvīgi atbildēt jaunajai karalienei, kura jutās ārkārtīgi laimīga sava „dārgā vīra" sabiedrībā un, aizmirsdama galma etiķeti, apveltīja viņu ar visu savu mīlestību un rūpēm, baidīdamās, kaut tikai kāds viņu neatņemtu vai arī viņam nerastos vēlēšanās sievu pamest.

Austrijas Annu mocīja trulas sāpes krūtīs, bet viņa centās izskatīties jautra. Viņa nojauta karaļa nepacietību un tīšām turpināja viņu spīdzināt, negaidīti uzsākdama sarunu tieši tobrīd, kad karalis nodevās sapņiem par savu slepeno mīlestību.

Galu galā karalis, kas nespēja apvaldīt savu sirdi, vairs nespēja pa­ciest jaunās karalienes rūpes un Austrijas Annas viltīgos gājienus.

Viņš sāka sūdzēties vispirms par karstumu; pēc tam sekoja citas žē­labas.

Marija Terēze nenojauta viņa nodomus.

Uztvērusi karaļa vārdus burtiski, viņa sāka apvēdināt Ludviķi ar strausa spalvu vēdekli.

Tā kā par karstumu vairs nevarēja sūdzēties, karalis sāka žēloties, ka viņam notirpušas kājas. Tieši tobrīd karieti apturēja, lai pārmainītu zir­gus, un karaliene ierosināja:

— Vai negribat pastaigāties kopā ar mani? Man arī notirpušas kājas. Mēs mazliet paiesim kājām, kamēr kariete mūs panāks, un mēs atkal ieņemsim savas vietas.

Karalis sarauca uzacis; greizsirdīga sieviete, ja viņa spēj pietiekoši savaldīties un nedot ieganstu laulātā drauga dusmām, sagādā viņam ne­ciešamu pārbaudījumu.

Karalis neuzdrošinājās atteikties. Viņš izkāpa no karietes, pasniedza karalienei roku, un abi pagāja dažus soļus, kamēr mainīja zirgus.

Ludviķis ar skaudību skatījās uz galminiekiem, kuri varēja jāt. Karaliene drīz vien ievēroja, ka pastaiga karalim sagādā tikpat maz prie­ka kā ceļojums karietē. Tāpēc viņa palūdza Ludviķi atkal iekāpt.

Ludviķis XIV pavadīja karalieni līdz karietes kāpšļiem, bet pats neie­kāpa. Pagājis pāris soļu sānis, viņš ekipāžu virknē pūlējās saskatīt savas draudzīgās intereses objektu.

Sestās karietes lodziņā pavīdēja Lavaljēras bālā seja.

Karalis aizsapņojies pat nepamanīja, ka viss jau ir sagatavots, un visi gaida tikai viņu. Pēkšņi dažu soļu attālumā no viņa atskanēja godbijīga balss. Tas bija Malikorns mednieka apģērbā, kurš turēja aiz pavadas di­vus zirgus.

— Vai jūsu majestāte vēlējās zirgu? — viņš vērsās pie karaļa.

— Zirgs? Vai jūs atvedāt manu zirgu? — karalis pārvaicāja, nepa­zīdams šo galminieku, pie kura sejas viņš vēl nebija pieradis.

— Valdniek, — Malikorns atteica, — zirgs ir jūsu majestātes rīcībā.

Malikorns norādīja uz prinča bēri, kuru princese bija redzējusi no

karietes.

Tas bija lielisks zirgs skaistiem segliem.

— Tas taču nav mans zirgs, — karalis iebilda.

— Valdniek, tas ir zirgs no viņa augstības staļļiem. Viņa augstība tik karstā laikā nejāj.

Karalis, neko neteikdams, ātri piegāja pie zirga, kas nepacietīgi kār­pīja ar pakavu zemi.

Malikorns tūlīt par pasniedza viņam pavadu; pēc mirkļa viņa majes­tāte jau sēdēja sedlos.

Šī veiksme karali iepriecināja. Viņš smaidīdams piejāja pie karalieņu karietes, kas viņu gaidīja un iesaucās, neievērodams Marijas Terēzes iz­biedēto seju:

— Cik veiksmīgi! Es atradu zirgu. Karietē eš smaku vai nost. Uz redzēšanos, kundzes!

Graciozi pieliecies pie sava zirga stāvā kakla, viņš zibenīgi pazuda.

Austrijas Anna izbāza galvu pa logu un paskatījās, kur viņš jāj. No­nācis līdzās sestajai karietei, Ludviķis apturēja zirgu un noņēma cepuri.

Viņa sveiciens bija domāts Lavaljērai, kura, ieraudzīdama karali, iz­brīnā iesaucās un no prieka nosarka.

Montalē, kas sēdēja karietes otrā pusē, zemu palocījās karalim. Tad, kā jau gudra sieviete, viņa izlikās, ka aizrāvusies ar ainavu, ko varēja redzēt pa kreisās puses lodziņu.

Kā jau visiem mīlētājiem, karaļa un Lavaljēras saruna sākās ar daiļ­runīgiem skatieniem un pilnīgi bezjēdzīgām frāzēm. Karalis skaidroja, ka karietē viņš beidzies vai nost no karstuma un pastaiga jāšus viņam liekas apbrīnojami patīkama.

— Atradās labdaris, kurš uzminēja manas vēlmes, — karalis stāstī­ja. — Man ļoti gribētos zināt, kas ir šis muižnieks, kurš tik prasmīgi pakalpoja karalim un paglāba viņu no drausmīgas garlaicības.

Tobrīd Montalē it kā at modās no saviem sapņiem un paskatījās uz karali.

Tā kā Ludviķis skatījās te uz Lavaljēru, te viņu, viņa varēja uzskatīt, ka jautājums domāts viņai, un tātad drīkstēja atbildēt.

Viņa sacīja:

— Valdniek, zirgs, uz kura jāj jūsu majestāte, pieder princim, un to atveda muižnieks, kas ir viņa augstības dienestā.

— Jaunkundz, vai jūs nezināt, kā viņu sauc?

— Malikorna kungs, valdniek. Lūk, kur viņš jāj pa kreisi no karie­tes.

Viņa norādīja uz mums jau zināmo Malikornu, kurš ar svētlaimīgu izskatu jādelēja gar karietes kreisajām durvīm, labi zinādams, ka runā par viņu, bet nelikdams to manīt, it kā būtu kurlmēms.