Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Mans vārds? — nobālēdama iesaucās Lavaljēra.

— Neizliecieties, skaistulīti Vai jūs zināt par de Giša divkauju ar de Vardu?

— Ak Dievs, jā, jūsu majestāte, vakar es dzirdēju baumas par to, — Lavaljēra atbildēja.

— Vai tad jūs nenojautāt, ka tādas baumas radīsies?

— Kā es to varēju nojaust, jūsu majestāte?

— Divkauja nekad nemēdz būt bez iemesla, un jūs droši vien zinājāt abu pretinieku naida cēloni.

— Es neko par to nezināju, jūsu majestāte.

— Spītīga liegšanās ir banāls aizsardzības veids, un jūs, jaunkundz, esat pārāk gudra, lai ķertos pie banalitātēm. Labāk izdomājiet kaut ko citu.

— Ak Dievs, jūsu majestātes ledainais tonis mani biedē! Vai pa­tiešām es, sev par nelaimi, esmu izsaukusi jūsu nelabvēlību?

Princese iesmējās. Lavaljēra izbrīnā paskatījās uz viņu.

— Nelabvēlību? — Austrijas Anna pārvaicāja. — Izsaukusi nelab­vēlību? Jūs nedomājat, ko runājat, de Lavaljēras jaunkundz, es izrādu nelabvēlību tikai tiem, par kuriem es domāju. Jūs es atcerējos vienīgi tāpēc, ka par jums pārāk daudz runā, bet man nepatīk, ja manas galma dāmas tiek tā apspriestas.

— Jūsu majestāte parāda man godu, runādama ar mani, — pārbie­dētā Lavaljēra iebilda, — bet es nesaprotu, kāpēc kādam būtu jāinte­resējas par mani.

— Tad es jums to pateikšu. De Giša kungam vajadzēja jūs aizstāvēt.

— Mani?

— Jā, jūs. Viņš rīkojās bruņnieciski, un skaistām piedzīvojumu meklētājām taču patīk, kad bruņinieki viņu dēļ krusto šķēpus. Toties es ienīstu divkaujas un sevišķi neciešu tādus piedzīvojumus… Izdariet no tā secinājumus.

Lavaljēra nokrita pie karalienes kājām, bet tā uzgrieza viņai muguru. Viņa pastiepa roku pret princesi, bet tā smējās viņai acīs.

Lepnums lika meitenei saslieties.

— Jūsu majestāte, — viņa izteica, — sakiet, ko es esmu nogrēko­jusies? Es redzu, ka jūsu majestāte mani par kaut ko vaino, nedodot iespēju attaisnot sevi.

— Ak tā! — Austrijas Anna iesaucās. — Princese, vai jūs dzirdat šīs skaistās frāzes! Cik cēlas jūtas! Ne ko pielikt, ne atņemt — infante, dižā Ķīra* saderinātā, maiguma un varonīgu jūtu iemiesojums! Var re­dzēt, skaistulīt, ka jums bijusi darīšana ar konkrētām personām.

Lavaljēra jutās ievainota pašā sirdī un ne tikai nobālēja, bet kļuva baltāka par liliju, juzdama, ka spēki viņu atstāja.

— Es gribēju jums sacīt, — karaliene nicīgi turpināja, — ja jūsu jūtas turpinās izpausties tādā pašā veidā, tad mums, sievietēm, būs kauns stāvēt jums blakus, jo jūs mūs apkaunojat. Esiet pieticīgāka, jaunkundz. Starp citu, es dzirdēju, ka jūs esat līgava. Vai tas tiesa?

Lavaljēra piespieda roku pie sirds, kurai bija dots vēl viens trieciens.

— Atbildiet taču, kad ar jums runā!

— Jā, jūsu majestāte.

— Kas ir jūs līgavainis?

— Vikonts de Braželons.

— Zināt, jaunkundz, tā ir liela laime un jums — meitenei bez īpa­šuma un stāvokļa sabiedrībā jābūt pateicīgai debesīm, kas jums dāvā tā­das nākotnes izredzes.

Lavaljēra klusēja.

— Kur ir vikonts de Braželons? — karaliene turpināja.

— Anglijā, — atteica princese. — Droši vien drīz arī tur nokļūs ru­nas par jaunkundzes panākumiem.

— Ak Dievs! — Lavaljēra izmisumā nočukstēja.

— Tātad, jaunkundz, — Austrijas Anna noteica, — šis jauneklis at­griezīsies, un jūs abus kaut kur aizsūtīs. Ja jums būtu citādi nodomi —

Karaliene runā par Skiderī romāna „Artamēns jeb dižais Kīrs" va­roņiem — par persiešu valdnieka Kambiza dēlu Artamēnu jeb Ķī­ru un viņa iemīļoto princesi Mandanu.

meitenēm mēdz būt dīvainas iegribas, — varat ticēt, es jūs uzvēdīšu uz pareizā ceļa: man ir bijusi darīšana ne ar tādām vien kā jūs.

Lavaljēra vairs neko nedzirdēja. Nežēlīgā karaliene turpināja:

— Es jūs aizsūtīšu vienu pašu uz tādu vietu, kur jūs varēsiet nopietni visu pārdomāt. Pārdomas atvēsina verdošās asinis un izgaisina jaunības ilūzijas. Es domāju, jūs mani sapratāt?

— Jūsu majestāte!

— Ne vārda vairāk!

— Jūsu majestāte, es neesmu vainīga tajā, par ko jūs mani turat aizdomās. Jūs redzat manu izmisumu. Es tik ļoti mīlu un godāju jūsu majestāti.

— Labāk būtu, ja jūs mani negodātu, — karalienes balsī skanēja ledaina ironija. — Labāk būtu, ja jūs nebūtu nevainīga. Vai tik jūs neie­domājaties, ka es skatītos caur pirkstiem, ja jūs būtu vainīga?

— Jūsu majestāte, jūs mani nogalināsiet!

— Lūdzu iztiksim bez komēdijām, citādi es sarīkošu tādu atrisi­nājumu, kas jūs nemaz neiepriecinās. Varat iet un ņemiet vērā šo mācī­bu.

— Jūsu augstība, — Lavaljēra vērsās pie Orleānas hercogienes un satvēra viņas roku, — jūs esat tik laba, lūdzu, aizlieciet par mani kādu vārdu!

— Es! — pincese sāka smieties. — Es esot laba?… Jūs pati neticat tam, ko runājat, jaunkundz!

Viņa asi izrāva savu roku.

Tā vietā, lai līdz mielēm izciestu savu pazemojumu, Lavaljēra pēkšņi nomierinājās un atguva savaldību; viņa atvadījās ar zemu reveransu un aizgāja.

— Nu, kā jūs domājat, — Austrijas Anna vaicāja, — vai viņa vēl turpinās?

— Es neuzticos lēnprātīgiem un pacietīgiem raksturiem, — princese atteica. — Pacietīgas sirdis ir neparasti vīrišķīgas, bet lēnprātīgie ir pār­liecināti par sevi.

— Varu jums galvot, ka tagad viņa vairākkārt pārdomās, vai vēlreiz mest acis uz dievu Marsu.

— Ja tikai neapbruņosies ar viņa vairogu, — princese iebilda.

Karalienes mātes lepnais skatiens atbildēja uz šo visai smalko piezīmi. Tad abas dāmas, gandrīz pārliecinātas par uzvaru, devās pie Marijas Te­rēzes, kura, gaidīja viņas ar šķietamu vienaldzību.

Bija apmēram pusseptiņi. Karalis tikko bija beidzis dienas darbus un paēdis. Velti netērēdams laiku, viņš paņēma zem rokas de Sentenjanu un pavēlēja viņam pavadīt sevi uz Lavaljēras istabu. Galminieks izrādīja dziļu pārsteigumu.

— Kas tur savāds? — karalis sacīja. — Man jāapgūst šis maršruts un jāpierod pie tā.

— Bet, valdniek, galma dāmu istabas šeit ir kā lukturis: visi var no­vērot, kas tur ieiet un kas iziet. Man liekas, vajadzīgs kāds iegansts. Nu, piemēram…

— Kāds?

— Vai jūsu majestāte nepagaidītu, kamēr atgriežas princese?

— Nekādus ieganstus! Nekādu gaidīšanu! Pietiek slēpties un taisīt noslēpumus! Francijas karalim nav nekas apkaunojošs sarunāties ar gudru meiteni. Lai kaunas tās, kas par to domās kaut ko sliktu!

— Jūsu majestāte, piedodiet, varbūt es pārcenšos…

— Runā.

— Bet karaliene?

— Jā, tas gan tiesa! Es gribu, lai karaliene vienmēr baudītu visdzi­ļāko cieņu. Nu labi, šovakar es apmeklēšu de Lavaljēras jaunkundzi tā­pat, bet pēc tam izdomāšu, kādus ieganstus vien tu vēlies. Rīt mēs ar to nodarbosimies, šodien man nav laika.

De Sentenjans neko neatbildēja. Viņš gāja pa priekšu, nokāpa pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu, juzdams kaunu, ko nespēja nomākt pat augstais gods pakalpot karalim.

Iemesls bija tāds, ka de Sentenjans gribēja saglabāt savu nevainojamo reputāciju princeses un abu karalieņu acīs. Bez tam viņam gribējās iztapt arī de Lavaljēras jaunkundzei, bet savienot vienu un otru bija diezgan grūti.

Jāpiebilst, ka princeses un karalieņu logi izgāja uz pagalmu. Redzē­damas, kurp viņš pavada karali, šīs trīs dāmas vairs par viņu neliktos ne zinis, bet šo augsti stāvošo personu autoritāti nespēja atsvērt favorītes acumirklīgā ietekme.