Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Nabaga de Sentenjans, kurš tik vīrišķīgi aiztāvēja Lavaljēru Fonteblo parkā, zaudēja visu savu pašpārliecinātību, atrazdamies Parīzē, visu acu priekšā. Viņš saskatīja meitenē tūkstošiem trūkumu un nevarēja vien sa­gaidīt, kad varēs par tiem izstāstīt karalim.

Drīz viņa mocības beidzās; pagalms bija pāriets. Nepacēlās neviens aizkars, un neatvērās neviens logs. Karalis soļoja ātri: viņu skubināja paša nepacietība un de Sentenjana garās kājas, kas rādīja viņam ceļu.

Pie durvīm de Sentenjans gribēja pazust, bet karalis viņu aizturēja.

Tā bija laipnība, bez kuras galminieks būtu labprāt izticis.

Viņam nācās ieiet pie Lavaljēras kopā ar Ludviķi.

Parādoties karalim, jaunava noslaucīja acis; karalis to pamanīja. Mī­lētāja uzstājībā viņš sāka izprašņāt meiteni.

— Tas nav nekas, valdniek, — viņa teica.

— Bet jūs taču raudājāt?

— Nē, valdniek.

— Skatieties, de Sentenjan, vai tad es maldos?

De Sentenjanam vajadzēja atbildēt, bet viņš bija galīgi apjucis.

— Jums ir sarkanas acis, — karalis neatlaidās.

— Tas no putekļiem, valdniek.

— Nē, nē, jūsu sejā nav tā miera, kas jums tā piestāv un padara jūs tik pievilcīgu. Jūs nemaz neskatāties uz mani.

— Valdniek!

— Ko es runāju: jūs izvairāties no mana skatiena!

Viņa patiešām aizgriezās.

— Dieva dēļ, kas noticis? — jautāja Ludviķis, drudžaina uzbudinā­juma pārņemts.

— Es atkārtoju, valdniek, tie ir tīrie nieki; es varu pierādīt jūsu ma­jestātei, ka esmu pavisam mierīga.

— Jūs apgalvojat, ka esat mierīga, bet es redzu, ka esat apjukusi. Varbūt jūs kāds apvainoja vai sadusmoja?

— Nē, nē, valdniek!

— Jums man jāizstāsta, kas noticis! — karaļa acis nozibsnīja.

— Valdniek, neviens mani nav aizvainojis, neviens pats!

— Nu tad lai jūsu sejiņa atgūst sapņaini priecīgo izteiksmi, par kuru es jūsmoju šorīt; dariet man to prieku!

— Valdniek, lūdzu neprasiet to!

Karalis piecirta kāju.

— Kāda neizskaidrojama pārvērtība! — viņš iesaucās.

Ludviķis pameta skatienu uz Sentenjanu, kurš skaidri saskatīja La­valjēras nomāktību.

Ludviķa lūgumi izrādījās veltīgi, tāpat kā mēģinājumi izkliedēt viņas skumjas un atbrīvot viņu no stinguma.

Karalim tāda noslēgtība likās aizvainojoša; viņš sāka aizdomīgi vērties apkārt.

Lavaljēras istabā karājās miniatūrs Atosa portrets.

Karalis pamanīja portretu, kura vaibsti ļoti atgādināja Braželonu, tā­pēc, ka tas bija gleznots grāfa jaunībā.

Ludviķis vairs nenolaida no miniatūras savu draudīgo skatienu.

Lavaljēra jutās tik nospiesta un tāla no jebkurām domām par šo por­tretu, ka nespēja iedomāties, kāpēc karalis ir sadrūmis.

Ludviķis neviļus atcerējās, ka Lavaljēra un Braželons bijuši tuvi kopš agras bērnības.

Viņš atcerējās saderināšanos, kas sekoja pēc tam.

Viņš atcerējās, kā Atoss lūdza Lavaljēras roku Raulam.

Ludviķis iedomājās, ka pēc atgriešanās Parīzē Lavaljēra saņēmusi vēstis no Londonas, un tās aizēnojušas karaļa tēlu.

Tūlīt pat viņam iedzēla dundurs, ko sauc par greizsirdību.

Sarūgtināts viņš atkal sāka meiteni izprašņāt.

Lavaljēra neuzdrošinājās atbildēt: tad taču viņai vajadzētu visu iz­stāstīt, apvainot karalieni un princesi.

Tas nozīmētu pieteikt karu abām augsti stāvošajām un varenajām sie­vietēm.

Sākumā viņai likās, ka karalim, par spīti viņas klusēšanai, jānojauš patiesība, ja jau viņa neslēpa neko, kas norisinājās viņas sirdī.

Meitenei šķita, ka viņam viss jāsaprot un jāuzmin, ja jau Ludviķis viņu patiesi mīl.

Vai gan savstarpēja mīlestība nav kā dievišķa uguns, kas apgaismo visu sirdī notiekošo un atsvabina patiesi mīlošos no nepieciešamības iz­skaidroties?

Tāpēc viņa apklusa, aizsegusi seju ar rokām, izdvesdama tikai no­pūtas un liedama asaras.

Asaras un nopūtas, kuras sākumā Ludviķi XIV aizkustināja, bet pēc tam izbiedēja, tagad sāka viņu kaitināt.

Viņš necieta pretošanos, kaut arī tā izpaustos asarās vai nopūtās. Karalis kļuva dzēlīgs, ass un prasīgs.

Ludviķa izturēšanās vēl padziļināja meitenes ciešanas, bet viņa vī­rišķīgi pārcieta arī šo jauno pārbaudījumu.

Karalis pārgāja uz atklātiem apvainojumiem.

Lavaljēra pat nemēģināja aizstāvēties; par atbildi uz karaļa apvaino­jumiem viņa tikai noraidoši purināja galvu un izteica pāris vārdus, kas parasti izlaužas no dziļi sarūgtinātām sirdīm.

— Ak Dievs, ak mans Dievs!

Diemžēl šis sāpju sauciens ne tikai nenomierināja karali, bet vēl pa­lielināja viņa dusmas… Tā bija vēršanās pie viņam pāri stāvoša spēka, būtnes, kas varēja aizsargāt Lavaljēru no viņa.

Bez tam de Sentenjans viņu atbalstīja. Kā jau mēs redzējām, de Sen­tenjans juta draudošo negaisu; viņš nezināja, cik spēcīga ir Ludviķa XIV mīlestība, toties skaidri apzinājās, ka pār nabaga Lavaljēru birs karalieņu un princeses triecieni. Viņš nebija tāds bruņinieks, kurš nebaidītos no šī atvara, kas varēja ieraut arī viņu.

Tāpēc de Sentenjans atbildēja karalim pusbalsī vai aprautiem žestiem, kas tikai pavairoja Ludviķa žulti. Galminieks vēlējās nesaprašanos novest līdz atklātam strīdam, zinādams, ka pēc tam viņam vairs nevajadzēs sevi kompromitēt, pavadot savu augsto aizgādni pie Lavaljēras.

Karalis saniknojās arvien vairāk un vairāk.

Sakrustojis rokas, viņš apstājās meitenes priekšā.

— Jaunkundz, es jums jautāju pēdējoreiz, vai jūs atbildēsiet? Vai jūs paskaidrosiet savas nepastāvības un kaprīžu cēloni, kāpēc jūs esat tā pār­mainījusies?

— Ak Dievs, ko jūs no manis vēlaties? — Lavaljēra čukstēja. — Valdniek, jūs taču redzat manas dvēseles smagās ciešanas. Jūs redzat, ka man nav ne gribas, ne domu, ne vārdu!

— Vai tad tik grūti pateikt patiesību? Tam vajadzētu mazāk vārdu, nekā jūs tikko izteicāt!

— Kādu patiesību?

— Visu.

Patiesība jau bija gatava izlauzties pār Lavaljēras lūpām, jo sirds bija pārpilna. Viņas rokas sakustējās, bet lūpas palika mēmas, un rokas atkal nolaidās. Nabadzīte vēl nejutās tik nelaimīga, lai sadūšotos uz tādu at­klātību.

— Es neko nezinu, — viņa nomurmināja.

— O, tas jau ir kaut kas vairāk, nekā koķetēšana vai kaprīze! — karalis iesaucās. — Tā ir nodevība!

Šoreiz nekas viņu neapturēja, un viņš neatskatīdamis, ar izmisuma pilnu žestu izskrēja pa durvīm.

De Sentenjans viņam sekoja, ļoti apmierināts ar tādu iznākumu.

Ludviķis XIV apstājās tikai uz kāpnēm un, drudžaini ķerdamies pie margām, ieteicās:

— Cik necienīgi mani apmuļķoja.

— Kā tad, valdniek? — favorīts apvaicājās.

— De Gišs cīnījās vikonta de Braželona dēļ. Šo Braželonu…

— Jā, valdniek?

— Viņa vēl joprojām mīl Braželonu. De Sentenjan, es nudien no­miršu no kauna, ja pēc trim dienām manī būs palikusi kaut drusciņa mīlestības pret viņu.

Ludviķis XIV ātri aizgāja.

— Ak, es jau teicu jūsu majestātei! — de Sentenjans čukstēja, steig­damies pakal karalim un bailīgi šķielēdams uz visiem logiem.

Par nelaimi, šoreiz tā neveicās kā pa ceļam pie Lavaljēras.

Aizkars pavērās, un princese palūkojās pa logu.

Tiklīdz Ludviķis pazuda skatienam, viņa steidzīgi piecēlās un aizdrā­zās uz istabu, ko karalis tikko bija atstājis.