Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es vairs nepiederu pie galma, kungs.

D'Artanjans skatījās uz meiteni pieaugošā izbrīnā.

— Neuztraucieties, — viņa turpināja, — es visu esmu paredzējusi, un bez tam tagad jau par vēlu manīt lēmumu. Lieta darīta.

— Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz?

— Kungs, es ļoti lūdzu, apsoliet man kaut ko, apžēlojieties, ja jums piemīt augstsirdība un goda jūtas.

— Ko lai es apsolu?

— D'Artanjana kungs, apsoliet man, ka nestāstīsiet karalim par mūsu satikšanos un to, ka es atrodos karmelītu klosterī.

D'Artanjans pakratīja galvu.

— Tādu solījumu es jums nedošu, — viņš noteica.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es pazīstu karali un jūs, pazīstu arī pats sevi un cilvēka dabu vispār; nē, to es jums nesolu.

— Tādā gadījumā, — Lavaljēra iekliedzās ar tādu spēku, kādu no viņas nemaz nevarēja sagaidīt, — tā vietā, lai līdz mūža galam jūs svētītu, es teikšu — esiet nolādēts! Jūs mani padarāt par visnelaimīgāko sievie­ti!

Mēs jau teicām, ka d'Artanjans prata atšķirt sirds balsi; Luīzes klie­dziens viņu satrauca.

Viņš redzēja, kā savelkas sievietes seja un kā dreb viss viņas maigais un trauslais augums; d'Artanjans saprata, ka pretošanās var viņu noga­lināt.

— Lai notiek pēc jūsu prāta, — viņš piekāpās. — Nomierinieties, jaunkundz, es neko neteikšu karalim.

— Paldies jums, paldies! — Lavaljēra iesaucās. — Jūs esat vis­augstsirdīgākais cilvēks pasaulē.

Prieka uzplūdos viņa saķēra d'Artanjana roku un spēcīgi to saspie­da.

Musketieris jutās aizkustināts.

— Paskat tik! — viņš iesaucās. — Viņa sāk ar to, ar ko citas beidz. Kā lai nejūt līdz!

Bēdu nomāktā Luīze uz mirkli apsēdās uz akmens, bet atkal saņēma spēkus, piecēlās un devās uz klosteri, kura siluets iezīmējās austošajā gaismā. D'Artanjans no tālienes sekoja viņai ar skatienu.

Durvis uz klostera pieņemamo istabu bija atvērtas. Lavaljēra kā ēna ieslīdēja pa tām un, pateikusies d'Artanjanam ar vieglu rokas mājienu, pazuda.

Palicis viens, d'Artanjans sāka pārdomāt nupat notikušo.

— Tā tik ir situācija! — viņš sprieda. — Glabāt tādu noslēpumu ir tas pats kas nēsāt kabatā degošu ogli un cerēt, ka tā neizdedzinās drēbēs caurumu. Savukārt atklāt noslēpumu pēc tam, kad esmu zvērējis to gla­bāt, būtu negodīgi. Parasti man acumirklī ienāk prātā labas domas; tur­pretim šoreiz, ja nemaldos, man nāksies krietni papūlēties, pirms atradīšu izeju… Kurp doties?… Nudien, pareizais ceļš būs uz Parīzi… Tikai va­jadzēs skriet… bet skriet labāk ar četrām kājām nevis divām. Par nelaimi man šobrīd ir tikai divas… Zirgu! „Kroni par zirgu!" — es varētu teikt tāpat kā teātrī… Starp citu, es gan to dabūšu lētāk… Konferansas postenī stāv musketieri, un tur es atradīšu kaut vai desmit zirgus.

Pieņēmis lēmumu, d'Artanjans tūlīt pat devās uz posteni, izvēlējās sev labāko zirgu un pēc desmit minūtēm bija pilī. Pils tornī nosita piecas reizes.

D'Artanjans apjautājās par karali.

Karalis pēc Kolbēra audiences bija aizgājis gulēt kā parasti un droši vien vēl gulēja.

— Jā, — musketieris secināja, — viņa mani nav mānījusi. Karalis neko nezina. Ja viņš zinātu kaut pusi no notikušā, pilī visi būtu sacelti kājās.

Atgriezies no Lavaljēras, karalis sastapa Kolbēru, kurš gaidīja viņa rīkojumus par rītdienai nozīmēto ceremoniju.

Kā jau teicām, tā bija Holandes un Spānijas sūtņu pieņemšana.

Ludviķim XIV bija nopietni iemesli būt neapmierinātam ar Holandi. Tā jau vairākkārt mēģināja lietot dažādas viltības attiecībās ar Franciju un, it kā nemaz neņemdama vērā draudošo attiecību pārtraukšanu, atkal un atkal atkāpās no līguma ar Francijas kristīgo karali, lai perinātu in­trigas ar Spāniju.

Kad Ludviķis XIV saņēma visu varu savās rokās, tas ir, pēc Mazarīni nāves, viņš uzreiz sastapās ar šo situāciju.

Jaunajam karalim nebija viegli risināt šo problēmu, bet, tā kā tolaik visa nācija bija vienota ar karali, tad ķermenis bija gatavs izpildīt galvas pieņemtos lēmumus. Pietika ar vienu dusmu uzliesmojumu, kad galvā ie­sitās jaunas un karstas asinis, lai iepriekšējais politiskais kurss mainītos un rastos jauna kombinācija.

Diplomātiem tolaik bija tikai jāsagatavo pārrunas, kas varēja būt derī­gas valdniekiem.

Savā pašreizējā noskaņojumā Ludviķis nespēja pieņemt gudrus lēmu­mus.

Vēl satraukts pēc strīda ar Lavaljēru, viņš mētājās pa kabinetu, de­dzīgi vēlēdamies atrast ieganstu, lai pēc tik ilgas savaldīšanās varētu iz­gāzt savas dusmas.

Ieraudzījis karali, Kolbērs uzreiz saprata situāciju un monarha no­domus. Viņš sāka lavierēt.

Kad valdnieks jautāja, ko lai rītdien saka sūtnim, intendanta palīgs izteica izbrīnu, ka Fukē kungs nav informējis viņa majestāti.

— Fukē kungam, — viņš sacīja, — zināms viss, kas attiecas uz Ho­landi; visa korespondence nonāk viņa rokās.

Karalis bija pieradis pie Kolbēra intrigām pret Fukē un tāpēc ne­ņēma vērā šo piezīmi.

Redzēdams, ka viņa teiktais neiespaido karali, Kolbērs sāka atkāpties, paziņodams, ka Fukē kungs nemaz nav tik vainīgs, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, ja ņem vērā viņa pašreizējās rūpes. Karalis kļuva uzma­nīgs.

— Kādas rūpes? — viņš noprasīja.

— Valdniek, katrs ir tikai cilvēks, un arī Fukē kungam līdzās izcilām īpašībām piemīt trūkumi.

— Kam gan viņu nav, Kolbēra kungs!

— Jūsu majestātei arī tādi ir, — Kolbērs droši noteica, prasmīgi iz­mantodams vieglu nosodījumu, lai izceltu savus paraupjos glaimus.

Karalis pasmaidīja.

— Kāds tad trūkums piemīt Fukē kungam? — viņš jautāja.

— Nu, tas pats vien, valdniek; stāsta, ka viņš ir iemīlējies.

— Kurā?

— Jūsu majestāte, es īsti nezinu; es ļoti maz jaucos mīlestības lietās.

— Ja jau jūs tā sakāt, tātad kaut ko zināt?

— Tikai baumas.

— Ko jūs esat dzirdējis?

— Kādu vārdu.

— Kādu?

— Neatceros.

— Tomēr pasakiet.

— Šķiet, ka tā bija viena no princeses galma dāmām.

Karalis sarāvās.

— Jūs zināt vairāk, nekā gribat teikt, Kolbēra kungs, — viņš izdvesa.

— Jūsu majestāte, es galvoju, ka ne!

— Princeses galma dāmu nemaz nav tik daudz, un, ja es jums no­saukšu viņu vārdus, jūs varbūt atcerēsieties.

— Nē, valdniek.

— Pacentieties.

— Veltas pūles, valdniek. Ja runā par kompromitētu dāmu, tad mana atmiņa noslēdzas kā dzelzs lāde, no kuras pazaudēta atslēga.

Karaļa seja apmācās; tad, vēlēdamies parādīt, ka ir pilnīgi savaldījies, Ludviķis pakratīja galvu un sacīja:

— Tagad pāriesim pie Holandes.

— Vispirms, cikos jūsu majestāte pieņems sūtņus?

— Agri no rīta.

— Vienpadsmitos?

— Tas ir par vēlu… Deviņos.

— Tas ir pārāk agri.

— Draugiem tas nav svarīgi un ar viņiem var neievērot ceremonijas; ja ienaidnieks apvainosies, jo labāk. Jāatzīst, ka es labprāt tiktu galā ar tiem purva putniem, kuru kliedzieni man galīgi apnikuši.

— Valdniek, tiks izdarīts pēc jūsu majestātes vēlēšanās. Tātad de­viņos… Es došu rīkojumus. Vai būs svinīga pieņemšana?

— Nē. Es gribu izskaidroties ar viņiem, nepasliktinot situāciju, kā parasti gadās pārāk daudzu cilvēku klātbūtnē. Tai pat laikā gribu panākt skaidrību, lai vairs pie šī jautājuma nebūtu jāatgriežas.