Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vai jūs zināt jaunumus, grāf?

— Kādus jaunumus?

— Par Lavaljēru.

Karalis nodrebēja un neapzinīgi pievirzījās tuvāk runātājam.

— Kas tad ar viņu noticis? — de Sentenjans jautāja balsī, ko nav grūti iedomāties.

— Nabadzīte aizgājusi uz klosteri, — d'Artanjans atbildēja.

— Uz klosteri? — iesaucās de Sentenjans.

Daudziem nelīdzinos.

— Uz klosteri?— kā atbalss atsaucās karalis sūtņa runas vidū. Pakļaudamies etiķetei, viņš driz vien savaldījās, bet turpināja noklau­sīties sarunu.

— Uz kādu klosteri? — de Sentenjans vaicāja.

— Uz karmelītu klosteri Šaijo.

— Kā jūs to zināt?

— Viņa pati teica.

— Vai tad jūs viņu satikāt?

— Es pats pavadīju viņu uz klosteri.

Karalis tvēra katru vārdu; viņā viss kūsāja; viņš bija gatavs sākt stenēt no nepacietības.

— Kāpēc viņa bēga? — de Sentenjans prasīja.

— Tāpēc, ka vakar nabadzīti padzina no pils, — d'Artanjans atbil­dēja.

Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, karalis pavēloši pamāja.

— Diezgan, kungs, — viņš apturēja sūtni, — pietiek! Tad Ludviķis piegāja pie musketiera.

— Kas te stāsta, ka Lavaljēra atrodas klosterī? • — D'Artanjana kungs, — favorīts atbildēja.

— Vai tā ir taisnība? — karalis noprasīja, skatīdamies uz musketieri.

— Pilnīga patiesība. Karalis nobālēja.

— Jūs teicāt vēl kaut ko, d'Artanjana kungs?

— Neatceros, valdniek.

— Jūs teicāt, ka de Lavaljēras jaunkundze padzīta no pils.

— Jā, valdniek.

— Un tā arī ir patiesība?

— Pārliecinieties pats, valdniek.

— Kā?

— O! — d'Artanjans noteica, rādīdams, ka viņš nevar izpildīt šo lū­gumu.

Karalis strauji pagāja sāņus, pamezdams gan sūtņus, gan ministrus un galminiekus.

Karaliene māte piecēlās; viņa bija visu dzirdējusi, un pat ja arī ne gluži visu, tad pārējo nojauta.

Princese aiz dusmām un bailēm gandrīz zaudēja samaņu; viņa arī mēģināja piecelties, bet tūlīt pat atkrita atpakaļ krēslā, kurš paslīdēja atpakaļ.

— Kungi, — karalis pavēstīja, — audience beigusies; rītdien es došu atbildi, pareizāk sakot, paziņošu savu gribu Spānijai un Holandei.

Viņš pavēloši pamāja, atlaizdams sūtņus.

— Uzmanieties, mans dēls! — karaliene māte sašutusi aizrādīja. — Šķiet, jūs neprotat savaldīties.

— Ja arī es neprotu valdīt pār sevi, — ar draudīgu žestu ierūcās jaunais lauva, — tad varu galvot jūsu majestātei, ka pratīšu savaldīt tos, kas mani apvaino. Ejam, d'Artanjana kungs.

Karalis izgāja no kabineta, atstādams aiz sevis vispārējas šausmas un pārsteigumu.

Viņš noskrēja pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu.

— Valdniek, — aizrādīja d'Artanjans, — jūsu majestāte neiet pareizā virzienā.

— Es eju uz staļļiem.

— Nav vērts, jūsu majestāte. Jūsu zirgi jau gaida.

Karalis tikai paskatījās uz savu padoto, bet šis skatiens solīja vairāk, nekā varētu vēlēties trīs godkārīgi d'Artanjani.

Neviena neaicināti, Manikans un Malikorns sekoja karalim un d'Ar­tanjanam.

Viņi abi bija lieli gudrinieki, bet tur, kur godkārība bieži aizveda Malikornu par agru, Manikans nokavēja sava slinkuma dēļ. Šoreiz abi ieradās īstajā laikā. Bija sagatavoti pieci zirgi.

Divi bija domāti karalim un d'Artanjanam; divi Manikanam un Mali- kornam.

Piekto paņēma foreitors.

Kavalkāde aizrikšoja.

D'Artanjans pats bija izvēlējies zirgus. Tie bija kā radīti šķirtiem mī­lētājiem — zirgi nevis auļoja, bet lidoja.

Pēc desmit minūtēm viņi kā viesulis iebrāzās Šaijo, saceldami putekļu mākoni.

Karalis nevis lēca, bet nolidoja no zirga. Šī kustība gan bija strauja, un tomēr d'Artanjans jau bija paguvis satvert zirga apaušus.

Ludviķis ar mājienu pateicās musketierim un pameta pavadu forei- toram.

Tad viņš devās uz klosteri. Ātri atrāvis durvis, Ludviķis iegāja priekš­telpā.

Manikans, Malikorns un foreitors palika aiz sētas, d'Artanjans sekoja karalim.

Pirmā, ko karalis ievēroja, ienācis pa durvīm, bija Luīze — nevis uz ceļiem, bet guļus liela akmens krucifiksa priekšā.

Meitene gulēja uz miklajām akmens plātēm, tikko saredzama zāles pustumsā, jo to apgaismoja tikai šaurs aizrestots lodziņš un to pašu gan­drīz aizsedza vīteņaugi.

Viņa bija viena, nekustīga un auksta kā akmens, uz kura gulēja. Ka­ralim šķita, ka viņa ir mirusi, un viņš skaļi iekliedzās; tūlīt pieskrēja d'Ar­tanjans.

Karalis jau bija ar vienu roku apskāvis meiteni. D'Artanjans palīdzēja karalim piecelt nelaimīgo, kura bija kā sastingusi. Ludviķis cieši viņu ap­skāva un pūlējās ar skūpstiem sasildīt meitenes ledaini aukstās rokas un deniņus.

D'Artanjans paraustīja zvana auklu.

Uz šīm skaņām atskrēja karmelītes.

Mūķenes bija sašutušas, ieraugot divus vīriešus, kuri balstīja kādu sie­vieti.

Atskrēja arī klostera priekšniece.

Neskatoties uz savu stingrību, viņa tomēr bija augstmane un no pirmā acu uzmetiena pazina karali pēc godbijības, kādu viņam izrādīja pava­doņi, un arī pēc valdonīgās izturēšanās, ar kādu viņš iztraucēja visu klos­teri.

Pazinusi karali, priekšniece tūlīt aizgāja. Tikai tā viņa varēja saglabāt savu cieņu.

Tomēr viņa lika atnest mūķenēm dažādas zāles un bez tam pavēlēja aizslēgt durvis.

Sen bija laiks to izdarīt: karaļa sāpes izpaudās aizvien vētraināk.

Viņš jau gribēja sūtīt pēc sava ārsta, bet tobrīd Lavaljēra atguva sa­maņu.

Pirmais, ko viņa ieraudzīja, pavērusi acis, bija pie viņas kājām no­meties karalis. Acīmredzot viņa to nepazina, jo smagi nopūtās.

Ludviķis vai aprija viņu acīm.

Beidzot meitenes apkārt klīstošais skatiens apstājās pie karaļa. Viņa pazina Ludviķi un mēģināja izrauties no viņa apkampieniem.

— Kā! — viņa čukstēja. — Vai upurēšana vēl nav notikusi?

— Nē, nē! — karalis atbildēja. — Tā arī nenotiks, zvēru jums.

Par spīti vārgumam, Lavaljēra saslējās.

— Tomēr tai jānotiek, — viņa izdvesa. — Nekavējiet mani!

— Ko! Jūs vēlaties, lai es jums atļauju sevi upurēt? — karalis ie­saucās. — Neparko un nekad!

— Nu, laiks iet prom! — d'Artanjans nosprieda. — Ja jau viņi sā­kuši sarunāties, tad tur vairs klausītāji nav vajadzīgi.

D'Artanjans aizgāja, un iemīlējušies palika vieni paši.

— Valdniek! — Lavaljēra lūdzās. — Dieva dēļ, vairāk neko nesakiet, nepazudiniet manu dzīvi un nākotni; neziedojiet savu slavu mirkļa iegribu dēļ.

— Iegribu! — karalis iesaucās.

— Valdniek, pašlaik es skaidri varu lasīt jūsu sirdī, — Lavaljēra tur­pināja.

— Jūs, Luīze?

— Jā.

— Paskaidrojiet.

— Neizprotama, bezprātīga aizraušanās var būt pietiekošs aizbildi­nājums uz dažiem mirkļiem. Jums tomēr ir pienākumi, kuri nav savie­nojami ar mīlestību pret nabaga meiteni. Aizmirstiet mani.

— Aizmirst?

— Viss jau ir izdarīts.

— Drīzāk es miršu!

— Valdniek, jūs mani nemīlat, ja varējāt šonakt tik cietsirdīgi no­galināt.

— Ko jūs runājat? Es nesaprotu.

— Ko jūs man lūdzāt vakar no rīta? Manu mīlestību? Un ko solījāt pretī? Nekad neaiziet gulēt, nesalīgstot mieru, ja jums gadītos sadusmo­ties uz mani.

— Piedodiet man, piedodiet, Luīze! Greizsirdība padarīja mani ne­prātīgu.

— Valdniek, greizsirdība ir ļaunas jūtas, un tā sazeļ kā nezāle, ja netiek izravēta. Jūs atkal būsiet griezsirdīgs un galīgi pazudināsiet mani. Apžēlojieties, ļaujiet man mirt.