Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Piedodiet man.

— īsi sakot, jūs nespēsiet atmaidzināt ne māti, ne māsu. Ticiet, šo jaunumu nevar labot, tāpēc ka es nekad neļaušu jums izmantot vardar­bību.

— Labi, lai pierādītu savu mīlestību pret jums, Luīze, es paveikšu neiespējamo: es došos pie princeses.

— Jūs?

— Es pieprasīšu, lai viņa atsakās no sava lēmuma, es viņu piespie­dīšu.

— Piespiedīsiet? Nē, nē!

— Tādā gadījumā es viņu pierunāšu.

Luīze pakratīja galvu.

— Ja vajadzēs, es pat lūgšu viņu, — Ludviķis neatlaidās. — Vai tad jūs ticēsiet manai mīlestībai?

Luīze pacēla galvu.

— Dieva dēļ, nepazemojieties manis dēļ, tad es labāk mirstu.

Ludviķis kļuva domīgs. Viņa seja sadrūma.

— Es mīlēšu tāpat kā mīlējāt jūs, — viņš noteica. — Es pārcietīšu visu, ko pārcietāt jūs; lai tas būtu manas vainas izpirkums jūsu acīs. At­metīsim visu mazsvarīgo. Būsim lieli kā mūsu sāpes un spēcīgi kā mūsu mīlestība!

To teikdams, viņš apskāva Luīzi.

— Mans vienīgais prieks, mana dzīvība, brauciet man līdz!

Viņa saņēma pēdējos spēkus un sakopoja ne vairs savu gribu — viņas griba jau bija uzvarēta, — bet vēl atlikušo enerģiju.

— Nē, nē! — viņa tikko dzirdami izdvesa. — Es nomiršu no kauna.

— Jūs atgriezīsieties kā karaliene. Neviens nezina par jūs bēgšanu… tikai d'Artanjans…

— Tātad arī viņš mani nodevis?

— Kā tā?

— Viņš zvērēja…

— Es zvērēju neteikt karalim, — d'Artanjans pabāza galvu pa dur­vīm, — un es turēju savu vārdu. Es runāju ar de Sentenjana kungu, un tā nav mana vaina, ja karalis to izdzirdēja. Vai ne, valdniek?

— Viņš runā patiesību, piedodiet viņam, — karalis piekrita.

Lavaljēra smaidīdama pasniedza musketierim savu mazo, balto ro­ciņu.

— D'Artanjana kungs, — teica sajūsminātais karalis, — tagad sa­meklējiet karieti jaunkundzei.

— Valdniek, — kapteinis atteica, — kariete gaida.

— īsts apsviedības paraugs! — karalis iesaucās.

„Pagāja ilgs laiks, kamēr tu mani novērtēji," — d'Artanjans nodo­māja, tomēr juzdamies glaimots par uzslavu.

Lavaljēra bija uzvarēta; meitene ļāva savam karaliskajam iemīļotajam aizvest sevi.

Pie priekštelpas durvīm viņa tomēr izrāvās no karaļa skavām un me­tās atpakaļ pie krucifiksa, skūpstīdama un lūgdamās:

— Mans Dievs, tu mani atvedi pie sevis, tu arī atgrūdi; tava žēlastība ir bezgalīga. Kad es atkal atgriezīšos, aizmirsti, ka biju aizgājusi, jo tad es vairs tevi neatstāšu.

No karaļa krūtīm izlauzās elsas.

D'Artanjans notrausa asaru.

Ludviķis aizveda meiteni, iesēdināja karietē un lika tajā iekāpt arī d'Artanjanam.

Karalis pats uzkāpa zirgā un aizauļoja uz pili. Tikko ieradies, viņš lūdza princesi pieņemt viņu.

Vērodami, kā beidzas sūtņu pieņemšana, pat vismazāk tālredzīgie sa­juta karu.

Paši sūtņi, kas slikti orientējās galma intīmās dzīves hronikā, attie­cināja uz sevi frāzi, kuru izmeta karalis „Varbūt es nespēju valdīt pār sevi, toties pratīšu savaldīt tos, kuri mani apvaino."

Par laimi Francijai un Holandei, Kolbērs izgāja sūtņiem līdz un šo to viņiem paskaidroja. Toties karalienes un princese zināja visus noti­kumus, tāpēc karaļa draudi viņas stipri kaitināja un arī ne pa jokam izbiedēja.

Princese nojauta, ka karaļa dusmas sevišķi vērsīsies pret viņu. Lep­nums viņai tomēr neļāva lūgt karalienes mātes atbalstu, un viņa aizgāja gan satraukta, bet nemaz necenzdamās izvairīties no cīņas. Brīdi pa brī­dim Austrijas Anna sūtīja kādu uzzināt, vai karalis nav atgriezies.

Tas, ka par Luīzes pazušanu pilī neviens nerunāja, liecināja par drau­došajām nepatikšanām: karaļa ātro un viegli aizkaitināmo dabu visi pa­zina.

Nepievērsdama nekādu uzmanību baumām, princese ieslēdzās savā istabā, pasauca Montalē un mierīgi sāka izprašņāt par notikušo. Kad daiļ­runīgā Montalē pašlaik pieticīgi beidza savu stāstu un deva princesei pa­domu būt iecietīgai, teikdama, ka tad arī pretējā puse izrādis iecietību, uz sliekšņa parādījās Malikorns ar ziņu, ka karalis lūdz audienci.

Montalē cienīgā drauga seja pauda dziļu satraukumu. Viņš juta, ka tikšanās, ko lūdz Ludviķis, varbūt kļūs par vienu no interesantākajām nodaļām stāstā par karaļu sirdīm.

Princesi satrauca vīrabrāļa apmeklējums; tik drīz viņa to nebija gai­dījusi un, galvenais, nedomāja, ka Ludviķis rīkosies tik tieši.

Sievietes pieradušas karot paslepus un izrādās nesagatavotas, ja jā­cīnās aci pret aci.

Kā jau teicām, princese nepiederēja pie tiem, kas atkāpjas, drīzāk gan viņai piemita pretēja vājība vai arī laba īpašība.

Viņa visādi mēģināja saņemt dūšu, tāpēc Malikorna atnestā ziņa ie­darbojās kā signāls, ko dod radziņš, uzsākot karadarbību. Viņa lepni pa­cēla mesto cimdu.

Pēc piecām minūtēm karalis jau kāpa augšup pa kāpnēm.

Viņš bija pietvīcis no ātrā jājiena. Saburzītais un putekļainais tērps asi kontrastēja ar nobālušās princeses svaigo un izsmalcināto apģērbu.

Negaidīdams uzaicinājumu, Ludviķis apsēdās.

Montalē nozuda.

Princese arī apsēdās.

— Māsa, — Ludviķis iesāka, — vai jūs zināt, ka šorīt de Lavaljēras jaunkundze aizbēga, jo bija spiesta ar savām skumjām un izmisumu griez­ties klosterī?

Tas tika izteikts visai satrauktā balsī.

— Es par to dzirdu pirmoreiz no jūsu majestātes mutes, — princese atbildēja.

— Es turpretim domāju, ka jūs uzzinājāt šo jaunumu no rīta sūtņu pieņemšanā, — atteica karalis.

— Tā kā jūs, valdniek, bijāt tik satraukts, es patiešām domāju, ka noticis kaut kas neparasts, bet, kas tieši, es nenoskaidroju.

Karalis rīkojās atklāti un gāja tieši uz mērķi.

— Māsa, — viņš turpināja, — kādēļ jūs atlaidāt de Lavaljēras jaun­kundzi?

— Tāpēc, ka viņas pakalpojumi man nepatika,' — princese sausi at­bildēja.

Karalis kļuva sarkans, un viņa acis tā nozibsnīja, ka princese ar pū­lēm izturēja viņa skatienu.

Tomēr viņš savaldījās un turpināja:

— Mana māsa, vajadzīgs ļoti nopietns iemesls, lai tik krietna sieviete kā jūs aizdzītu un nolemtu negodam ne tikai šo meiteni, bet arī visu viņas ģimeni. Jūs zināt, ka pilsēta vērīgi seko galma dāmu uzvedībai. Atvaļināt galma dāmu nozīmē apvainot viņu noziegumā vai nopietnā pār­kāpumā. Kādu noziegumu vai pārkāpumu izdarījusi de Lavaljēras jaun­kundze?

— Ja jau jūs uzņematies de Lavaljēras jaunkundzes aizstāvja lomu, — princese vēsi atcirta, — tad es jums paskaidrošu, kaut arī man ir tiesības to nedarīt.

— Pat karalim? — Ludviķis nikni iesaucās.

— Jūs mani nosaucāt par māsu, — princese iebilda, — un es atrodos savās mājās.

— Vienalga! — Ludviķis nokaunējās par savu straujumu. — Ne jūs, ne arī kāds cits manā karalistē nedrīkst atteikties paskaidrot, ja es to prasu.

— Ja jūs tā skatāties uz šo lietu, — princese slēptās dusmās noteica, — tad man atliek vienīgi paklausīt jūsu majestātei un apklust.

— Nespēlēsimies ar vārdiem.

— Aizstāvība, ko jūs sniedzat de Lavaljēras jaunkundzei, liek man izturēties godbijīgi pret to.

— Es atkārtoju — nespēlēsimies ar vārdiem. Jūs zināt, ka es esmu franču bruņniecības galva, un man jāaizstāv visu muižnieku ģimeņu gods. Ja jūs padzenat de Lavaljēras jaunkundzi vai kādu citu galma dāmu…