Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Ludviķim XIV bija taisnība; visiem zināms, ka viņš prata novērtēt cilvēkus.

Par nelaimi, brīnumi vienmēr neatgadījās, bet princeses sliktais gara­stāvoklis neuzlabojās.

Pēc nedēļas karalis nevarēja ne paskatīties uz Lavaljēru, lai nesa­staptos ar princeses aizdomīgo skatienu.

Kad tika izziņota pastaiga, princese nakavējoties saslima, nevēlēda­mās, ka atkārtojas aina lietusgāzes laikā vai zem karaļu ozola. Slimības dēļ viņa nekur negāja, un viņas galma dāmas palika pie viņas.

Nebija ne mazākās iespējas sarīkot tikšanos arī naktī.

Jau pats pirmais karaļa mēģinājums cieta nožēlojamu neveiksmi.

Tāpat kā Fontenblo viņš paņēma līdz Sentenjanu un kopā ar viņu devās pie Lavaljēras. Diemžēl Ludviķis sastapa tikai Tonē-Šarantu, kura sāka kliegt: «Ugunsgrēks! Zagļi!" Atdrāzās vesels leģions aptekšņu, uz­raudžu un pāžu. Rezultātā Sentenjans, kurš bija palicis notikuma vietā, lai glābtu sava kunga godu, izpelnījās stingru karalienes mātes un prin­ceses rājienu.

Bez tam nākamajā dienā viņš saņēma divus izaicinājumus no Mort- maru ģimenes locekļiem.

Nācās iejaukties karalim.

Šī kļūda atgadījās tāpēc, ka princese negaidīti lika galma dāmām sa­mainīt istabas, un tagad Lavaljērai un Montalē vajadzēja nakšņot savas pavēlnieces kabinetā.

Pat sarakste kļuva neiespējama: sarakstīties tik barga Argusa acu priekšā, kāda bija princese, nozīmēja pakļaut sevi lielām briesmām.

Var iedomāties, kā lauvu saniknoja un kaitināja šie kniepadatu dū­rieni.

Karalis bojāja sev omu, meklēdams dažādus līdzekļus, bet tā kā viņš savus sirds noslēpumumus neuzticēja ne Malikornam, ne d'Artanjanam, tad šos līdzekļus tā arī neizgudroja.

Malikorns veltīgi pūlējās, laiku pa laikam varonīgi mēģinādams iz­raisīt karaļa atzīšanos.

Karalis jau sāka piekosties, bet tad kauna vai neuzticības dēļ atkal izspļāva āķi.

Piemēram, kādu vakaru viņš gāja caur dārzu, skumji vērodams prin­ceses logus. Malikorns, kas kopā ar Manikanu sekoja karalim, paklupa uz kāpnēm, kas gulēja krūmā, un ieteicās savam ceļabiedram:

— Vai jūs ievērojāt, ka es tikko paklupu pār trepēm un gandrīz no­kritu?

— Nē, — Manikans kā parasti izklaidīgi attrauca, — bet jūs, šķiet, nenokritāt?

— Tikai nejaušības dēļ. Trepes tā nedrīkst pamest.

— Jā, tā var viegli nolauzt kaklu, sevišķi, ja cilvēks ir izklaidīgs.

— Es nedomāju to, bet gan gribēju teikt, ka ir bīstami atstāt trepes zem galma dāmu logiem.

Ludviķis tikko manāmi sarāvās.

— Kāpēc? — Manikans apvaicājās.

— Runājiet skaļāk, — Malikorns pačukstēja, iebakstīdams viņam sānos.

— Kāpēc? — Manikans pacēla balsi.

Karalis kļuva uzmanīgs.

— Piemēram, šīs trepes ir kādas deviņpadsmit pēdas garas un tieši sniedzas līdz augšējā stāva logiem.

— Pajautājiet taču, līdz kādiem logiem, — Malikorns suflēja.

— Par kādiem logiem jūs runājat? — Manikans skaļi noprasīja.

— Par princeses logiem.

— Ā-a!

— Protams, es nesaku, ka kāds uzdrošināsies rāpties pie princeses, bet viņas kabinetā aiz šķērssienas guļ divas skaistas meitenes, Lavaljēra un Montalē.

— Vai šķērssiena ir plāna? — Manikans vaicāja.

— Vai redzat divus spoži apgaismotos logus princeses istabās?

— Jā.

— Un nākamo logu, kurš nav tik spožs?

— Lieliski redzu.

— Tas ir galma dāmu logs. Ir karsts; paskatieties, de Lavaljēras jaun­kundze atver logu. Ak, uzņēmīgs mīlētājs viņai varētu daudz ko pateikt, ja zinātu, ka šīs trepes sniedzas līdz logam.

— Bet jūs taču sacījāt, ka viņa nav viena, kopā ar viņu ir de Montalē jaunkundze?

— No de Montalē jaunkundzes nav jābaidās; tā ir bērnības drau­dzene un bezgalīgi uzticama; visi noslēpumi, ko nedrīkst izpaust, viņā noglabāti kā akā.

Karalis nepalaida garām ne vārdu no šī dialoga.

Malikorns pat ievēroja, ka Ludviķis palēnina soli, lai viņš paspētu izteikt līdz galam.

Nonācis līdz durvīm, viņš visus atlaida, izņemot Malikornu.

Neviens nebrīnījās; zinādami, ka Ludviķis XIV ir iemīlējies, visi no­lēma, ka viņš sacerēs dzejoļus mēness gaismā.

Tovakar gan mēness nespīdēja, bet karalim tomēr varēja būt vēlē­šanās dzejot.

Visi izklīda.

Tad karalis pievērsās Malikornam, kurš padevīgi gaidīja, kad karalis viņu uzrunās.

— Ko jūs tur pļāpājāt par trepēm, Malikorna kungs? — viņš jautāja.

— Par trepēm?

Malikorns pacēla acis pret debesīm, it kā tur būtu meklējami aiz­lidojušie vārdi.

— Jā, par deviņpadsmit pēdu augstām trepēm.

— Ak jā, atcerējos, valdniek! Es nemaz nebūt atvēris muti, ja zinātu, ka jūsu majestāte var noklausīties manu sarunu ar Manikana kungu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka man negribētos, lai nabaga dārznieks, kurš te atstājis trepes, saņemtu rājienu.

— Neuztraucieties… Kas tās par trepēm?

— Vai jūsu majestāte vēlas tās redzēt?

— Jā.

— Nekas nav vienkāršāk, tās ir tur, valdniek.

— Krūmos?

— Jā gan.

— Parādiet man.

Malikorns aizveda karali pie kāpnēm.

— Te tās ir, valdniek.

— Izvelciet tās no krūma.

Malikorns izvilka kāpnes uz celiņa.

Karalis ar soļiem tās izmērīja.

— Hm… Jūs sakāt, ka te ir deviņpadsmit pēdu?

— Jā, valdniek.

— Man šķiet, ka jūs maldāties; tās ir īsākas.

— Kad tās ir horizontāli, grūti spriest, valdniek. Pieliksim pie koka vai sienas, tad varēs salīdzināt un vieglāk noteikt garumu.

— Vienalga es neticēšu, ka šīs trepes ir deviņpadsmit pēdu garas, Malikorna kungs.

— Es zinu, ka jūsu majestātei ir apbrīnojams acumērs, tomēr varētu derēt, ka nekļūdos.

Karalis papurināja galvu.

— Ir kāds labs līdzeklis, kā pārbaudīt manus vārdus, — Malikorns ierosināja.

— Kāds?

— Valdniek, visi zin, ka pils apakšējais stāvs ir astoņpadsmit pēdu augsts.

— Jā, šķiet, ka tā ir.

— Tātad, ja piesliesim trepes pie sienas, tad varēsim noteikt to aug­stumu.

— Jā, tā gan.

Malikorns pacēla kāpnes tik viegli kā pūciņu un pielika pie sienas.

Pavisam nejauši kāpnes izrādījās pie Lavaljēras loga.

To augšgals atspiedās pret dzegu, tā ka, stāvēdams uz augšājā pa­kāpiena, vidēja auguma cilvēks, tāds kā Ludviķis XIV, viegli varēja sa­runāties ar istabas iemītniekiem, vai drīzāk iemītniecēm.

Tiklīdz kāpnes bija pieslietas, karalis, neko vairs neteikdams, sāka kāpt augšup. Viņš nebija paguvis pieveikt vēl ne pusi, kad dārzā parādījās šveiciešu patruļa un virzījās tieši uz kāpņu pusi.

Karalis acumirklī pasteidzās nokāpt un paslēpās krūmos.

Malikorns saprata, ka viņam sevi jāupurē. Ja viņš sekotu karaļa piemē­ram, patruļa sāktu meklēt un galu galā atrastu karali vai viņu, vai arī abus.

Būs labāk, ja atradīs tikai viņu.

Tāpēc Malikorns paslēpās tik nemākulīgi, ka viņu uzreiz notvēra.

Patruļa viņu arestēja un aizveda uz posteni; tur Malikorns pateica savu vārdu, viņu pazina un atlaida.

Pa to laiku, lavīdamies no krūma uz krūmu, karalis nokļuva līdz savu apartamentu otrajai ieejai, juzdamies vīlies un apkaunots.

Balsu trokšņi Lavaljēru un Montalē pievilināja pie loga; arī princese paskatījās ārā un sāka taujāt, kas noticis.