Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Lavaljēra Malikorna lūgumā nesaskatīja nekā ļauna, pat ja viņš būtu traks. Viņa paņēma zīmuli un uzrakstīja:

„Koka".

Tad ar soļiem izmērīja attālumu starp logu un gultu un atkal uz­rakstīja:

„Desmit soļu".

To izdarījusi, viņa paskatījās uz Malikornu, kurš viņai palocījās un ar zīmēm parādīja, ka tūlīt nokāps pagalmā.

Lavaljēra saprata, ka viņš iet pēc spolītes.

Viņa piegāja pie loga un, kā viņš bija lūdzis, nometa spolīti.

Tiklīdz spolīte pieskārās zemei, Malikorns to paķēra un aizskrēja uz de Sentenjana istabu.

De Sentenjans bija izvēlējies vai drīzāk izdiedelējis sev istabu pēc iespējas tuvāk karaļa istabām; viņš līdzinājās augiem, kuri tiecas pēc sau­les stariem, lai uzplauktu visā krāšņumā un nestu augļus.

Abas viņa istabas atradās tai pašā pils korpusā, kur dzīvoja Ludviķis XIV.

De Sentenjans lepojās ar šo tuvumu, kas ļāva viņam viegli piekļūt viņa mejestātei un bez tam vairoja iespējas it kā nejauši satikties ar ka­rali.

Pašlaik viņš bagātīgi iekārtoja savas istabas, cerēdams, ka karalis pa­godinās viņu ar savu apmeklējumu. Iekvēlojies kaislībā pret Lavalajēru, viņa majestāte bija izvēlējies de Sentenjanu par savu uzticības personu un nespēja iztikt bez viņa ne dienu, ne nakti.

Grāfs tūlīt pat pieņēma Malikornu, jo karalis pret viņu bija labvēlīgs.

De Sentenjans pavaicāja apmeklētājam, vai viņam nav kādu jaunumu.

— Ir, un pie tam lieli, — Malikorns atteica.

— Ak tā! — de Sentenjans bija ziņkārīgs kā visi favorīti. Kāds ir jūsu jaunums?

— De Lavaljēras jaunkundze pārcelta uz citu istabu.

— Kā! — Sentenjans iesaucās, izbolīdams acis.

— Jā.

— Viņa taču dzīvoja pie princeses?

— Tieši tā. Princesei apnika tāda kaimiņiene, un viņa to nomitināja istabā, kas atrodas tieši virs jūsu nākamā dzīvokļa.

— Kā virs mana dzīvokļa? — de Sentenjans iekliedzās, ar pirkstu rādīdams uz augšstāvu.

— Nē, — Malikorns iebilda, — ne jau šeit, bet tur.

Viņš norādīja uz pretējo korpusu.

— Kāpēc tad jūs sakāt, ka viņas istaba ir virs mana dzīvokļa?

— Tāpēc, ka esmu pārliecināts, ka jūsu dzīvoklim jāatrodas zem La­valjēras istabas.

To izdzirdis, Sentenjans pameta uz nabaga Malikornu tādu pat ska­tienu kā Lavaljēra pirms ceturtdaļstundas. Citiem vārdiem sakot, viņš no­turēja Malikornu par jukušu.

— Kungs, — Malikorns viņam teica, — atļaujiet man atbildēt uz jūsu domām.

— Ko? Uz manām domām?…

— Jā. Man šķiet, jūs īsti nesapratāt, ko es gribēju teikt.

— Nesapratu.

— Jūs, protams, zināt, ka vienu stāvu zem princeses galma dāmām dzīvo karaļa un prinča galminieki.

— Jā, tur dzīvo Manikans, de Vārds un citi.

— Iedomājieties, kungs, kāda dīvaina sakritība: divas istabas, kas ie­rādītas de Giša kungam, atrodas tieši zem de Lavaljēras jaunkundzes un de Montalē jaunkundzes istabām.

— Nu un tad?

— Šīs istabas ir brīvas, tāpēc ka ievainotais de Gišs guļ Fontenblo.

— Dieva vārds, es neko nesaprotu!

— O, ja man būtu laime saukties par de Sentenjanu, es uzreiz visu saprastu!

— Un ko jūs darītu?

— Es tūdaļ pārmainītu istabas, kuras jūs te ieņemat, uz de Giša kunga brīvajām istabām.

— Kas par iedomām! — de Sentenjans neapmierināti noteica. — Atteikties no karaļa tuvuma, privilēģijas, ko bauda tikai prinči, hercogi un pēri?… Dārgo de Malikorn, atļaujiet man jums teikt, ka jūs esat sajucis.

— Kungs, — jauneklis nopietni atbildēja, — jūs pieļāvāt divas kļū­das: pirmkārt, es saucos vienkārši Malikorns, bet, otrkārt, es esmu gluži saprātīgs.

Izņēmis no kabatas papīru, viņš vēl piebilda:

— Paklausieties, un pēc tam izlasiet šo zīmīti.

— Klausos, — de Sentenjans atbildēja.

— Jūs zināt, ka princese sargā Lavaljēru kā Arguss nimfu !o.

— Zinu.

— Tāpat jūs zināt, ka karalis veltīgi pūlējies parunāt ar gūstekni, bet ne jums, ne man nav izdevies sagādāt viņam šo laimi.

— Jā, jūs par to varētu pastāstīt šādus tādus sīkumus, nabaga Ma­likorn.

— Bet kā jums šķiet, ko varētu sagaidīt tas, kurš izdomātu, kā sa­vienot abas mīlošās sirdis?

— O, karalis to devīgi apbalvotu.

— De Sentenjana kungs!…

— Nu?

— Vai tad jūs nevēlaties izbaudīt karaļa labvēlību?

— Protams, — de Sentenjans atteica, — mana pavēlnieka pateicība par prasmīgu pienākumu izpildi būtu man ļoti dārga.

— Tad paskatieties uz šo papīru, grāf.

— Kas tas ir? Plāns?

— De Giša kunga istabu plāns, kuras droši vien kļūs par jūsu istabām.

— O nē, nekad!

— Kāpēc?

— Tāpēc ka abas manas istabas vēlas iegūt daudzi galminieki, kuriem es tās nekad neatdošu; tām uzglūn de Rokfors, de Lafertē, Danžo.

— Tad palieciet sveiks, grāf. Es piedāvāšu savu plānu kādam no šiem kungiem un izskaidrošu ar to saistīto izdevību.

— Kāpēc jūs pats neaizņemat šīs istabas? — de Sentenjans neuzticīgi apvaicājās.

— Tāpēc, ka viņa majestāte nekad nepagodinās mani ar savu ap­meklējumu, bet pie šiem kungiem ies bez šaubīšanās.

— Kā, vai tad karalis apmeklēs šos kungus?

— Vai apmeklēs? Ne tikai vienu reizi vien, bet desmitiem reižu! Jūs man vēl jautājat, vai karalis apmeklēs dzīvokli, kas atrodas tik tuvu de Lavaljēras jaunkundzes istabai?

— Ir nu gan labs tuvums… Dažādos stāvos.

Malikorns atritināja spolītei aptīto papīru.

— Grāf, pievērsiet lūdzu uzmanību, ka grīda de Lavaljēras jaun­kundzes istabā ir parasts koka parkets.

— Nu un tad?

— Jūs paaicināsiet galdnieku, viņu atvedīs pie jums ar aizsietām acīm, ieslēgs, un viņš izzāģēs caurumu jūsu istabas griestos, tātad de La­valjēras jaunkundzes istabas grīdā.

— Ak Dievs! — de Sentenjanam atausa gaisma. — Tā ir ģeniāla doma!

— Varat būt pārliecināts, ka karalim tā šķitīs ļoti vienkārša.

— Iemīlējušies par briesmām nedomā.

— No kādām briesmām jūs baidāties, grāf?

— Tas ir briesmīgi trokšņains darbs, to varēs dzirdēt visā pilī.

— Grāf, es jums galvoju, ka galdnieks, ko es atsūtīšu, strādās bez trokšņa. Viņš ar īpašu zāģi izzāģēs sešas pēdas lielu četrstūri tā, ka pat tuvākie kaimiņi neko nedzirdēs.

— Ak, dārgo Malikorn, man reibst galva!

— Es turpinu, — Malikors mierīgi atteica. — Istabā ar izzāģētajiem griestiem… vai jūs klausāties uzmanīgi?

— Jā.

— Jūs tur novietosiet trepes, pa kurām de Lavaljēras jaunkundze nokāps pie jums, vai arī karalis uzkāps pie de Lavaljēras jaunkundzes.

— Bet trepes kāds var pamanīt.

— Nē. Jūs tās aizsegsiet ar šķērssienu un to aplīmēsiet ar tādām pat tapetēm kā pārējās istabas sienas; de Lavaljēras jaunkundzes istabā eju nosegs lūka, kas veidos parketa daļu un atradīsies zem gultas.

— Patiešām… — de Sentenjana acis iedegās.

— Tagad, grāf, man jums vairs nav jāskaidro, kāpēc karalis bieži apmeklēs istabu, kurā atradīsies šīs kāpnes. Es domāju, ka Danžo kungs pratīs novērtēt manu ideju, kad es viņam to izskaidrošu.

— Ak, dārgo Malikorn, — Sentenjans iesaucās, — neaizmirstiet, ka man jūs to atklājāt vispirms, un man pieder pirmtiesības.

— Tātad jūs vēlaties, lai priekšroku dodu jums?

— Vēlos? Un kā vēl!

— Lieta tā, de Sentenjana kungs, ka tā es jums vispirms nodrošinu ordeņa lenti, bet varbūt pat tīri labu hercogisti.