Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Orests — grieķu eposa varonis; viņš nogalināja māti, atriebdamies par sava tēva Agamemnona noslepkavošanu. Pilāds — Oresta līdz­gaitnieks, nešķirams draugs, kas nekad nepameta viņu briesmās. Orests un Pilāds kļuva par apzīmējumu nešķiramiem draugiem. Cieša draudzība saistīja arī „īliādas" varoņus Ahilleju un Patroklu. Pēc tam, kad Patrokls krita no Hektora rokas, Ahillejs atrieba drauga nāvi. Viņš izsauca Hektoru uz divkauju un nogalināja.

— Tad es turpinu. Valdniek, vajag, — saprotiet, nepieciešams, lai princese un viņas galma dāmas pāris stundas nebūtu pilī.

— Tu mani esi iedzinis strupceļā, de Sentenjan.

— Man ir smagi, ka jāpavēl savam karalim, bet pašreizējos apstākļos es to daru, valdniek. Man nepieciešams, lai notiktu medības vai pastaiga.

— Bet tādu pastaigu vai medības visi uztvers kā dīvainu iegribu! Ja es izrādīši savu nepacietību, tad viss galms redzēs, ka mana sirds vairs nepieder man. Jau tagad runā, ka es sapņoju valdīt pār pasauli, bet vis­pirms man vajadzētu valdīt pār sevi!

— Valdniek, tie, kas runā, ir nekautri pārdrošnieki. Lai kas arī viņi būtu, es vairs neteikšu ne vārda, ja jau jūsu majestāte labāk klausās viņos. Tad rītdiena attālināsies uz nenoteiktu laiku.

— De Sentenjan, es šovakar aizbraukšu… Es braukšu nakšņot uz Senžermēnu ar lāpām; rīt es tur pabrokastošu un atgriezīšos Parīzē trijos. Vai tas tevi apmierina?

— Pilnīgi.

— Tad es dodos prom astoņos.

— Jūsu majestāte precīzi uzminēja laiku.

— Vai tu man vairs neko nevēlies teikt?

— Nevis negribu, bet nevaru. Izdoma ir vērtīga, valdniek, un tomēr pasaulē ir tik daudz nejaušību, ka parasti es tām cenšos ierādīt pēc ie­spējas mazāku vietu pārliecībā, ka tās parūpēsies par sevi arī bez manas palīdzības.

— Labi, es tev uzticos.

— Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi.

Tā uzmundrināts, karalis devās tieši pie princeses un pavēstīja viņai par gaidāmo braucienu.

Princese tūlīt pat saskatīja šajā iedomā karaļa mēģinājumu parunāties ar Lavaljēru vai nu kaut kur pa ceļam tumsas aizsegā, vai arī kādā citā vietā; tomēr viņa nebilda ne vārda par savām aizdomām un ar smaidu pieņēma uzaicinājumu.

Viņa skaļi pavēlēja galma dāmām posties, nolēmusi vakarā darīt visu iespējamo, lai izjauktu viņa majestātes mīlas intrigas.

Izteicis savu pavēli, nabaga mīlētājs aizgāja, domādams, ka de La­valjēras jaunkundze piedalīsies braucienā, bet princese, palikusi viena, norīkoja:

— Šodien man pietiks ar divām galma dāmām: de Tonē-Šarantas jaunkundzi un Montalē jaunkundzi.

Lavaljēra jau paredzēja triecienu un bija tam sagatavojusies; vajā­šanas bija norūdījušas viņas raksturu. Viņa nesagādāja priencesei prieku redzēt viņas sejā bēdas un samulsumu.

Tāpēc ar enerģisku smaidu viņa tikai pateica:

— Tātad, jūs augstība, šodien es esmu brīva?

— Jā, protams.

— Es to izmantošu, lai pastradātu pie izšuvuma, kam jūsu augstība pievērsa uzmanību un ko es pagodinos jau iepriekš jums uzdāvināt.

Godbijīgi palocījusies, Lavaljēra aizgāja.

Viņai sekoja Montalē un Tonē-Šranta.

Baumas par pastaigu acumirklī izplatījās pa visu pili. Pēc desmit mi­nūtēm Malikorns jau zināja par princeses lēmumu; viņš steidzīgi pabāza zem Montalē durvīm zīmīti, kurā bija rakstīts:

«Nepieciešams, lai L. pavadītu nakti pie princeses."

Montalē vispirms sadedzināja papīriņu, kā bija norunāts, un pēc tam sāka domāt.

Viņa bija apķērīga un ātri vien izgudroja plānu.

Kad pienāca laiks iet pie princeses, tas ir, piecos, viņa skriešus devās pāri pļaviņai, bet, nonākusi kādu desmit soļu attālumā no virsnieku gru­piņas, pēkšņi iekliedzās un graciozi nokrita uz viena ceļgala, tad piecēlās un pieklibodama turpināja ceļu.

Jaunekļi pieskrēja, lai viņu atbalstītu. Montalē bija izmežģījusi kāju.

Uzticīga savam pienākumam, viņa tomēr nolēma iet pie princeses.

— Kas jums kaiš? Kāpēc jūs klibojat? — princese noprasīja. — Es jūs noturēju par Lavaljēru.

Montalē pastāstīja, kā, pateicoties savai centībai, izmežģījusi kāju.

Princese izteica nožēlu un gribēja tūlīt pat sūtīt pēc ķirurga.

Montalē viņai apgalvoja, ka izmežģījums nav bīstams.

— Jūsu augstība, mani apbēdina tikai tas, ka es šovakar nevarēšu pildīt savus pienākumus. Es ļoti vēlējos palūgt de Lavaljēras jaunkundzi aizvietot mani pie jūsu augstības.

Henriete sarauca uzacis.

— Tomēr es to nelūdzu, — Montalē turpināja.

— Kāpēc? — vaicāja princese.

— Nabaga Lavaljēra tik ļoti priecājās, ka visu vakaru un nakti viņa būs brīva. Man nepietika drosmes lūgt viņu mani aizvietot.

— Ko? Vai viņa patiešām priecājās? — Montalē vārdi princesi pār­steidza.

— Ārkārtīgi: viņai pārgāja visas skumjas, un viņa pat sāka dziedāt. Jūsu augstība jau zina, ka Lavaljēra ienīst lielu sabiedrību, jo viņa vēl palikusi mazliet mežonīga.

„Nē, — princese nodomāja, — šī jautrība man šķiet nedabiska!"

— Viņa savā istabā jau visu sagatavojusi, lai viena pati paēstu pus­dienas un varētu ķerties pie vienas no savām iemīļotajām grāmatām. Jūsu augstībai vēl ir sešas citas galma dāmas, un ikviena jutīsies laimīga pava­dīt jūsu augstību. Tāpēc arī es nelūdzu de Lavaljēras jaunkundzi.

Princese cieta klusu.

— Vai tad man nebija taisnība? — Montalē turpināja, mazliet pār­steigta, ka viņas kara viltībai ir tik nelieli panākumi. Meitene tā bija cerējusi uz tiem, ka nebija izdomājusi neko rezervei. — Vai princese tā nedomā?

Princesei pazibēja doma, ka naktī karalis var pamest Senžermēnu un, tā kā no Parīzes līdz Senžermēnai bija tikai četrarpus ljē, tad stundas laikā viņš var atgriezties Parīzē.

— Vai Lavaljēra vismaz jums piedāvāja savu palīdzību, kad uzzināja, ka kritāt?

— Viņa vēl nezina par manu nelaimi, bet arī tad, ja uzzinās, es viņai nelūgšu neko tādu, kas varētu izjaukt viņas plānus. Man šķiet, ka šovakar viņa grib izklaidēties nelaiķa karaļa gaumē, kurš mēdza teikt de Senmara kungam: — „Pagarlaikosimies nu, de Senmara kungs, labi pagarlaikosi- mies."

Princese bija pārliecināta, ka Lavaljēras vientulības alkas slēpj kādu mīlestības intrigu. Tā droši vien būs Ludviķa ierašanās naktī. Vairs nebija nekādu šaubu: Lavaljēra bija brīdināta, ka viņš atgriezīsies, tāpēc arī prie­cājās.

Protams, tas bija jau iepriekš izplānots.

„Es neļaušu viņiem sevi apmuļķot", — princese pie sevis apņēmās.

Viņa pieņēma lēmumu.

— De Montalē jaunkundz, — viņa sacīja, — lūdzu pasakiet savai draudzenei de Lavaljēras jaunkundzei, ka es esmu izmisumā, jo man jāiz­jauc viņas plāni; tā vietā, lai garlaikotos vienatnē, kā gribēja, viņa dosies uz Senžermēnu, garlaikoties kopā ar mums.

— Nabaga Lavaljēra! — Montalē balsi skanēja skumjas, bet sirdi prieks. — Vai jūsu augstība nevarētu…

— Diezgan, — princese viņu pārtrauca, — es tā vēlos. De Lavaljēras jaunkundzes sabiedrību es vērtēju augstāk nekā citas galma dāmas. Ejiet, atsūtiet man viņu un ārstējiet savu kāju.

Montalē nelika princesei atkārtot pavēli. Viņa atgriezās savā istabā, uzrakstīja atbildi Malikornam un pabāza zem paklāja.

Zīmītē bija tikai viens vārds: „Brauks". Lakoniskāk nevarētu izteikties pat spartiete.

„Pa ceļam es viņu novērošu, — princese domāja. — Nakti viņa gulēs manā istabā. Karalim jābūt pārmērīgi veiklam, ja viņam izdosies pārmīt kaut vārdu ar de Lavaljēras jaunkundzi."