Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Lavaljēra neko neatbildēja, bet tikai paskatījās uz Ludviķi ar skaidru skatienu, kas iespiedās pašos sirds dziļumos, un klusi noteica:

— Ak, es jums neticu. Ne jau mani jūs turat aizdomās.

— Labi, es piekrītu, — karalis nopūzdamies sacīja. — Es apsolu, ka de Sentenjana kungs, kuram tiks dota laimīgā privilēģija jūs nomierināt, vienmēr būs klāt mūsu tikšanās reizēs.

— Vai tas ir tiesa, valdniek?

— Muižnieka goda vārds! Bet jūs?…

— Pagaidiet, tas vēl nav viss.

— Vēl kaut kas, Luīze?

— O, protams.

— Mazliet pacietības, jo mēs vēl neesam galā, valdniek.

— Labi. Caururbiet manu sirdi līdz galam.

— Saprotiet, valdniek, pat de Sentenjana klātbūtnē mūsu tikšanās reizēm jābūt kādam saprātīgam iemeslam.

— Saprātīgam iemeslam? — karalis maigi pārmeta.

— Protams. Izdomājiet kaut ko, valdniek.

— Jūs esat neparasti tālredzīga; es ļoti vēlētos šai ziņā jums līdzi­nāties. Mums būs saprātīgs iegansts, un es jau to esmu izdomājis.

— Tātad? — Luīze smaidīdama teica.

— Tātad rīt, ja jums tā labpatīk…

— Rīt?

— Jūs gribat teikt, ka rīt būs par vēlu? — karalis iesaucās, ar abām rokām spiezdams meitenes karsto plaukstu.

Tobrīd gaitenī atskanēja soļi.

— Valdniek, kāds nāk šurp! — Lavaljēra izmisīgi čukstēja. — Dzir­diet? Valdniek, lūdzu, bēdziet!

Ar vienu lēcienu karalis pazuda aiz aizslietņa.

Viņš bija laikā paslēpies. Tiklīdz Ludviķis pacēla lūku, durvju rokturis noliecās, un uz sliekšņa parādījās Montalē.

Viņa, protams, ienāca vienkārši, bez kādām ceremonijām.

Viltīgā Montalē saprata, ka izrādītu Lavaljērai aizvainojošu neticību, ja klauvētu pie durvīm, nevis uzreiz vērtu vaļā. Tā nu viņa ienāca un, pamanījusi, ka divi krēsli stāv aizdomīgi tuvu viens otram, ņēmās cītīgi taisīt ciet durvis, kas pēkšņi bija kļuvušas nepaklausīgas. Pa to laiku ka­ralis paguva aizvērt lūku un nokāpt lejā pie Sentenjana.

Tikko saklausāms klaudziens galma dāmai pavēstīja, ka karalis ir aiz­gājis. Viņa beidzot tika galā ar durvīm un piegāja pie Lavaljēras.

— Luīze, parunāsimies nopietni, — viņa aicināja.

Vēl joprojām stipri satrauktā Luīze ar šausmām izdzirdēja vārdu ,no­pietni", ko Montalē īpaši uzsvēra.

— Mans Dievs, dārgā Ora! — viņa izdvesa. — Vai kaut kas noticis?

— Mīļā, princese visu nojauš.

— Ko tad?

— Vai starp mums vajadzīgi sīki paskaidrojumi? Vai tu mani ne­saproti no pusvārda? Tu, protams, esi ievērojusi, ka pēdējā laikā princese bieži maina lēmumus: vispirms turēja tevi savā tuvumā, tad atgrūda, tad atkal tuvināja.

— Patiešām dīvaini. Es jau esmu pie tā pieradusi.

— Pagaidi, tas vēl nav viss. Tu taču vakar ievēroji, ka sākumā prin­cese nepieņēma tevi savā svītā, bet pēc tam lika braukt kopā ar viņu.

— Kā tad lai neievēroju!

— Tad, lūk, man šķiet, ka tagad princese ieguvusi pietiekoši daudz ziņu, jo iet taisni uz mērķi. Francijā viņa nespēja atrast neko, kas spētu stāties ceļā straumei, kura sagrauj visus šķēršļus… tu saproti, par kādu straumi es runāju?

Lavaljēra aizsedza ar rokām seju.

— Es runāju par to straumi, — Montalē nežēlīgi turpināja, — kura sagrāva Šaijo karmelītu klostera durvis un sagrāva visus galma aizsprie­dumus gan Fontenblo, gan Parīzē.

— Vai manu dieniņ! — Lavaljēra čukstēja, joprojām aizsegusi seju, un pa viņas pirkstu starpām ritēja asaras.

— Neskumsti, tu vēl nezini ne pusi no draudošajām nepatikšanām.

— Ak Dievs! — Luīze satraukti iekliedzās. — Kas tad vēl?

— Lūk, kas: veltīgi griezusies pie abām karalienēm, prinča un visa galma un neatradusi Francijā palīdzību, princese atcerējās kādu, kam ir tiesības uz tevi.

Lavaljēra kļuva bāla kā nāve.

— Šis cilvēks, — Montalē turpināja, — patlaban nav Parīzē.

— Mans Dievs! — Luīze čukstēja.

— Ja es nemaldos, tad šī persona atrodas Anglijā.

— Jā, jā, — galīgi satriekta, Lavaljēra nopūtās

— Un šī persona atrodas karaļa Kārļa II galmā?

— Jā.

— Nu, un šovakar no princeses kabineta tika nosūtīta vēstule uz Sent- džeimsas pili, un kurjers saņēma pavēli bez apstāšanās auļot uz karaļa rezidenci Hemptonkortu, kas atrodas divpadsmit jūdzes no Londonas.

— Nu?

— Tā ka princese raksta uz Londonu regulāri divreiz mēnesī un pa­rasto kurjeru viņa aizsūtīja tikai pirms trim dienām, tad es domāju, ka ķerties pie spalvas viņu varēja pamudināt tikai kaut kas sevišķi svarīgs. Tu taču zini, ka pri ncesei nepatīk rakstīt vēstules.

— Jā, jā.

— Man šķiet, ka šai vēstulē rakstīts par tevi.

— Par mani? — nelaimīgā meitene automātiski atkārtoja.

— Es redzēju šo vēstuli vēl neaizzīmogotu uz princeses galda, un man likās, ka tajā minēts…

— Likās?…

— Varbūt es kļūdījos.

— Nu, saki taču drīzāk.

— Braželons.

Lavaljēra ārkārtīgi satraukta pielēca kājās.

— Montalē, — viņas balsī skanēja asaras, — jaunības gaišie sapņi man jau ir zuduši. Man vairs nav ko slēpt ne no tevis, ne arī no kāda cita pasaulē. Mana dzīve ir kā atvērta grāamata, ko katrs var lasīt, sākot ar karali un beidzot ar pirmo pretimnācēju. Ora, dārgā Ora, ko lai es daru? Kā lai rīkojos?

Montalē panāca tuvāk.

— Padomā un izgudro, — viņa noteica.

— Es nemīlu de Braželona kungu. Nepārproti manus vārdus. Es viņu mīlu, kā vien vismaigākā māsa var mīlēt vislabāko brāli, bet ne jau to viņš lūdz, un ne jau to es viņam solīju.

— Vārdu sakot, tu mīli karali, un tas ir pietiekošs iemesls, — Monta­lē noteica.

— Jā, es mīlu karali, — Lavaljēra klusi izdvesa, — un es dārgi esmu samaksājusi par tiesībām izteikt šos vārdus. Nu, runā taču, Montalē. Ko tu vari izdarīt manā labā vai pret mani šajā situācijā?

— Izsakies skaidrāk.

* - Par ko?

— Vai tad tu nevari pastāstīt man kaut ko sīkāk?

— Nē, — Luīze bija izbrīnījusies.

— Tātad tu lūdz man vienīgi padomu?

— Jā.

— Par Raula kungu?

— Tieši tā.

— Tas ir kutelīgs jautājums, — Montalē atbildēja.

— Tur nav nekā kutelīga. Vai lai es precos ar viņu, vai klausu karali?

— Zini, tu mani nostādi grūtā situācijā, — Montalē pasmaidīja. — Tu jautā, vai precēties ar Raulu, kurš ir mans draugs un justos ļoti ap­bēdināts, ja es izteiktos pret viņu. Tad vēl tu jautā, vai klausīt karali, bet es taču esmu viņa pavalstniece un apvainotu viņu, ja dotu tev to vai citu padomu. Ak vai, Luīze, tu pārāk vieglprātīgi skaties uz tik grūtu situāciju!

— Ora, tu mani nesaprati, — Lavaljēra jutās aizskarta par Montalē viegli zobgalīgo toni. — Ja es runāju par laulībām ar de Braželona kun­gu, tad tikai tāpēc, ka nevaru viņu apprecēt, nesarūgtinot viņu; bet šī paša iemesla dēļ, vai man atļaut karalim nolaupīt, lai arī neko īpaši vērtī­gu, bet tomēr labumu, kam mīlestība piešķir zināmu vērtību? Tātad es tev lūdzu tikai, lai iemāci man godam atsvabināties no pienākumiem pret vienu vai otru no pusēm, dod padomu, kā ar godu izkļūt no šīs situācijas.

— Dārgā Luīze, — pēc īsa klusuma brīža Montalē ierunājās, — es nepiederu pie grieķu septiņiem gudrajiem, un man nav nesatricināmu uz­vedības noteikumu. Toties man ir zināma pieredze, un varu tev teikt, ka sievietes tādus padomus lūdz tikai ļoti sarežģītās situācijās. Tu esi devusi svinīgu solījumu, un tev piemīt goda jūtas. Tāpēc, ja tu nezini, kā rīkoties, kaut arī esi uzņēmusies zināmus pienākumus, tad padoms no malas, — bet mīlošai sirdij tādi šķitīs visi — neatrisinās tavas grūtības. Nē, es tev nedošu padomus, jo tavā vietā es justos vēl vairāk apmulsusi, ja saņemtu padomu, nekā pirms tam. Viss, ko es varu tavā labā darīt, ir piedāvāt, vai tu vēlies, lai es tev palīdzu?