Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tad varbūt viņš mīlēja sarkanīgo upi, kuras līdzenums, uzpūšot vēji­ņam, saviļņojās kā Kleopatras [9] cirtainie mati? vai arī ūdenszālēm klā­tos dīķus ar ūdensrozēm, kuru pienbaltās ziedlapas atveroties atklāja zel­taino vidiņu? Noslēpumaini murminošos ūdeņus, kuros peldēja melnie gulbji un mazās, ēdelīgās pīles, kas dzenāja ap īrisu spindzošās dzeltenās mušas un vardulēnus viņu zaļo sūnu patvērumā?

Varbūt viņu saistīja milzīgās kļavas, pār grāvjiem pārmestie vieglie tiltiņi, kalnu kazas, kas pārskrēja pāri nebeidzamajām alejām, vai ciela­viņas, kas laidelējās virs āboliņa un citām zālēm?

Tas viss bija Hemptonkortā; bez tam vēl baltu rožu rindas, kuras vijās ap augstām kārtīm un apbārstīja zemi ar smaržīgu sniegu. Šajā par­kā bija arī vecas īves ar apsūnojošiem stumbriem un saknēm, kas dziļi ieurbās skaistajā un krāšņajā sūnu paklājā.

Nē, Kārlis II Hemptonkortā mīlēja apburošās sieviešu figūriņas, kuras pēc pusdienām vīdēja uz terasēm; tāpat kā Ludviķis XIV viņš lika sla­veniem māksliniekiem iemūžināt to daiļumu, tā ka audekli saglabājuši daudzas skaistas, mīlestībā starojošas acis.

Dienā, kad mēs ierodamies Hemptonkortā, debesis ir gandrīz tikpat zilas un skaidras kā Francijā; gaiss ir mikls un silts; reibinoši smaržo ģerānijas, puķu zirnīši un heliotropi, kas tūkstošiem zied pa visu zālāju.

Pulkstenis ir viens.

Atgriezies no medībām, karalis paēda pusdienas, apmeklēja Kasl- menas hercogieni un, tā pierādījis savu uzticību oficiālajai mīļākajai, ta­gad līdz vakaram varēja ar mierīgu sirdi viņu pievilt.

Viss galms izklaidējās un flirtēja. Dāmas visā nopietnībā iztaujāja ka­valierus, kādas zeķes viņām labāk piestāv — rozā vai zaļas.

Kārlis II paziņoja, ka vienīgais sievietes glābiņš ir zaļas zīda zeķes, jo tādas nēsā mis Lūsija Stjuarte.

Kamēr karalis mēģina visus pārliecināt pārņemt viņa gaumi, mēs pie­vērsīsimies jaunai dāmai tumšā kleitā, kas roku rokā ar citu sievieti, tēr­pušos tumši zilā un violetā, nāca uz pili pa dižskabāržu aleju.

Viņas pagāja garām zālājam, kura vidū stāvēja skaista strūklaka ar bronzas sirēnām, un tērzēdamas uzkāpa uz terases, pie kuras atradās vesela rinda dažādas formas paviljonu; tie gandrīz visi bija aizņemti, un jaunās sievietes pagāja garām neapstādamās, pie tam viena nosarka, bet otra kļuva domīga.

Beidzot viņas sasniedza terases galu, no kuras varēja redzēt Temzu, sameklēja ēnainu un vēsu stūrīti un apsēdās.

— Kurp mēs ejam, Stjuarte? — jaunākā apvaicājās.

Tā esi tu, kas ved, dārgā Greftona, es tev tikai sekoju.

— Es?

— Protams, ka tu! Turp, kur ilgodamies gaida jaunais francūzis.

Mis Mērija Greftona acumirkli apstājās.

— Nē, nē! Es tur neiešu.

— Kāpēc?

— Griezīsimies atpakaļ.

— Gluži otrādi, iesim tālāk un izskaidrosimies.

— Par ko?

— Par to, ka vikonts de Braželons vienmēr tevi sastop, kad tu kaut kur izej, un tu vienmēr satiec viņu, kad izgājis ir viņš.

— No tā tu secini, ka viņš mīl mani vai arī es viņu?

— Kāpēc gan ne? Viņš ir apburošs jauneklis. Ceru, ka neviens ne­noklausās? — mis Lūsija Stjuarte smaidīdama paskatījās visapkārt, kas, starp citu, rādīja, ka viņas uztraukums nemaz nav pārlieku liels.

— Nē, nē, — Mērija atteica, — karalis ir savā ovālajā kabinetā kopā ar Bekingemas hercogu.

— Starp citu, Mērij, kas attiecas uz hercogu…

— Nu?

— Man liekas, ka pēc atgriešanās no Francijas viņš iecēlis sevi par tavu bruņinieku. Kā tu uz to skaties?

Mērija Greftona paraustīja plecus.

— Nu, labi! Es to pavaicāšu skaistulim Braželonam, — Stjuarte zob­galīgi noteica. — Iesim ātrāk pie viņa.

— Kāpēc?

— Man ar viņu jāparunā.

— Pagaidi. Man vispirms jāizrunājas ar tevi. Saki, Lūsij, tu taču zini karaļa mazos noslēpumus?

— Tu domā?

— Kurš tad vēl to varētu zināt! Pasaki, kāpēc de Braželona kungs ir Anglijā? Ko viņš te dara?

— To, ko dara jebkurš muižnieks, ko viens karalis atsūtījis pie otra.

— Pieņemsim. Tomēr, kaut arī mēs neesam sevišķi stipras politikā, taču tik daudz no tās saprotam, ka de Braželona kungam te nav ko darīt.

— Klausies, — izlikdamās ļoti nopietna, Stjuarte sacīja. — Lai no­tiek, es tev atklāšu valsts noslēpumu. Gribi, es tev izstāstīšu, kas bija rakstīts akreditācijas vēstulē, ko Braželona kungs atveda viņa majestātei Kārlim II no karaļa Ludviķa XIV?

— Protams, gribu.

— Tad klausies: „Brāli! Es sūtu pie jums savu galminieku, tā cilvēka dēlu, ko jūs mīlat. Lūdzu, uzņemiet viņu labi un iedvesiet viņam mīlestību pret Angliju."

— Un tas ir viss?

— Jā… kaut kas tamlīdzīgs. Es nevaru galvot, ka tieši tādiem vār­diem, bet jēga bija tāda.

— Un ko tu no tā secināji? Vai, pareizāk, ko secināja karalis?

— To, ka viņa majestātei Francijas karalim kaut kāda iemesla dēļ vajadzēja aizsūtīt prom de Braželona kungu un apprecināt viņu… aiz Francijas robežām.

— Tātad pateicoties šai vēstulei…

— Karalis Kārlis II uzņēma de Braželona kungu, kā tu zini, lieliski un draudzīgi; viņš ierādīja tam labāko istabu Vaitholā, un tā kā tu no­raidīji karaļa mīlestību un tagad esi visa galma krāšņums… nevajag sarkt… tad karalis nolēma dāvāt tavu labvēlību francūzim un pasniegt viņam skaistu dāvanu. Tāpēc arī tev — trīssimt tūkstošu mantiniecei, nākamajai hercogienei, turklāt skaistai un labai — pēc karaļa gribas jāpiedalās visās de Braželona kunga pastaigās. Vārdu sakot, tā ir sava veida sazvērstība. Ja gribi aizdedzināt degli, tad es tev esmu iedevusi uguni.

Mis Mērija apburoši pasmaidīja un teica, paspiezdama draudzenes roku:

— Pateiksimies karalim.

— Noteikti. Tikai piesargies, Bekingema kungs ir greizsirdīgs! — Stjuarte piedraudēja.

Viņa vēl nebija paguvusi izteikt šos vārdus, kad no kāda paviljona uz terases parādījās hercogs un, nākdams pie dāmām, smaidīdams sacīja:

— Jūs maldāties, mis Lūsij. Es neesmu greizsirdīgs, un es to tūlīt pierādīšu: mis Mērij, lūk, tur vientulībā skumst vikonts de Braželons, uz kuru, pēc jūsu domām, cs esmu greizsirdīgs. Nabadziņš? Ceru, ka jūs neatteiksieties pārtraukt viņa vientulību, bet es vēlētos parunāt zem čet­rām acīm ar mis Lūsiju Stjuarti.

Paklanījies Lūsijai, hercogs piebilda:

— Atļaujiet man piedāvāt jums roku un aizvest pie karaļa, kurš mūs gaida.

To teikdams, Bekingems piedāvāja roku mis Lūsijai Stjuartei un aiz­veda viņu projām.

Palikusi viena, Mērija Greftona kādu mirkli sēdēja nekustēdamās, no­liekusi galvu ar jaunajām anglietēm raksturīgo grāciju; viņas acis nedroši pievērsās Raulam, bet sirdī norisinājās cīņa, par kuru varēja spriest pēc tā, ka viņas vaigi te sarka, te bālēja. Acīmredzot, beidzot viņa bija iz­lēmusi un diezgan stingriem soļiem pienāca pie soliņa, kur, kā bija teicis hercogs, Rauls sapņoja pilnīgā vientulībā.

Mis Mērijas soļi bija viegli, bet tie tomēr piesaistīja Raula uzmanību. Viņš atskatījās, ieraudzīja meiteni un sāka iet viņai pretī.

— Kungs, mani sūtīja pie jums, — Mērija Greftona viņu uzrunāja, — vai jūs mani pieņemsiet?

— Kam man jāpateicas par tādu laimi, jaunkundz? — Rauls apvai­cājās.

— Bekingema kungam, — izlikdamās jautra, Mērija atbildēja.

— Hercogam Bekingemam, kurš pats tā tiecas pēc jūsu sabiedrības? Kā tas iespējams, jaunkundz?