Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nu, vai vienojāties? — viņš jautāja.

— Par ko? — brīnījās Mērija Greftona.

— Par to, kas darīs jūs laimīgu, dārgā Mērij, un izkliedēs Raula skumjas.

— Es jūs nesaprotu, milord, — Rauls sacīja.

— Atļaujiet man pateikt vikontam, mis Mērij, — Bekingems smaidī­dams palūdza.

— Ja jūs gribat teikt, ka es varēju iemīlēt de Braželona kungu, tad nepūlieties, — Mērija lepni atcirta. — Es jau viņam pati to pateicu.

Pēc neilgām pārdomām Bekingems, nemaz nesamulsis, atbildēja:

— Es jūs atstāju divatā ar vikontu tieši tāpēc, ka pazīstu jūsu smalko prātu un delikātumu; viņa sāpošo sirdi var izārstēt tik prasmīgs ārsts kā jūs.

— Bet, pirms jūs sākāt runāt par de Braželona kunga sirdi, jūs man stāstījāt par savu. Vai tad jūs gribat, lai es ārstētu uzreiz divas?

— Jums taisnība, mis Mērij. Jums tomēr jāatzīst, ka es drīz atteicos no ārstēšanās, pārliecinājies, ka mans ievainojums ir nedziedināms.

Mērija mirkli pārdomāja.

— Milord, — viņa ieteicās, — de Braželona kungs ir laimīgs. Viņš mīl un tiek mīlēts. Tātad viņam arī nav vajadzīgs ārsts.

— De Braželona kungs drīz smagi saslims, — Bekingems noteica, — un viņam vairāk kā jebkad būs vajadzīga rūpīga ārstēšana.

— Ko jūs ar to gribat teikt, milord? — Rauls strauji noprasīja.

— Jums es neko neteikšu. Ja jūs vēlaties, mis Mērijai es varu izstāstīt to, ko jūs nedrīkstat dzirdēt.

— Milord, jūs mani mokāt! Jūs kaut ko zināt.

— Es zinu, ka mis Mērija Greftona ir visburvīgākā būtne, kādu savā ceļā var sastapt slima sirds.

— Milord, es jau jums teicu, ka vikonts de Braželons mīl citu, — Mērija iebilda.

— Velti.

— Hercog, jūs kaut ko zināt! Paskaidrojiet, kāpēc es mīlu veltīgi?

— Ko tad viņš mīl? — Mērija iesaucās.

— Viņš mīl sievieti, kas nav viņa cienīga, — Bekingems mierīgi atbil­dēja ar tikai angļiem raksturīgo flegmātiskumu.

Mis Mērija Greftona iekliedzās, un šī viņas reakcija, tāpat kā Bekin­gema vārdi, lika Braželonam nodrebēt.

— Hercog, jūsu vārdiem izskaidrojumu es bez kādas kavēšanās došos meklēt uz Parīzi.

— Jūs paliksiet šeit, — Bekingems uzsvēra.

— Es?

— Jā, jūs.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs nevarat aizbraukt, jo karaļa uzdevumu nepamet sie­vietes dēļ, kaut arī tā būtu īstas mīlestības cienīga kā Mērija Greftona.

— Tādā gadījumā izstāstiet man visu.

— Labi. Un jūs paliksiet?

— Jā, ja būsiet pret mani atklāts.

Bekingems jau pavēra muti, lai izstāstītu visu, ko zināja, bet tobrīd terases galā parādījās sulainis un piegāja pie paviljona, kurā atradās ka­ralis kopā ar mis Lūsiju Stjuarti.

Sulainim sekoja putekļiem klāts kurjers, kurš droši vien tikai pirms dažām minūtēm bija nokāpis no zirga.

— Kurjers no Francijas! Princeses kurjers! — Rauls iesaucās, pazinis princeses livreju.

Kurjers lūdza pieteikt viņu karalim, bet hercogs un mis Greftona ap­mainījās daudznozīmīgiem skatieniem.

Kārlis II pierādīja vai vismaz centās pierādīt mis Stjuartei, ka viņš domā tikai par viņu; viņš solīja, ka mīlēs mis Lūsiju tāpat kā viņa vectēvs Indriķis IV mīlēja Gabriēlu.

Par nelaimi sev Kārlis II bija izvēlējies neveiksmīgu dienu, jo tieši todien mis Stjuarte bija nolēmusi pamodināt viņā greizsirdību.

Tāpēc, uzklausījusi visus karaļa solījumus, viņa nevis jutās aizkusti­nāta, kā bija cerējis Kārlis II, bet gan sāka skaļi smieties.

— Valdniek, valdniek! — viņa smiedamās iesaucās. — Ja es nelai­mīgā kārtā gribētu lūgt jums mīlestības pierādījumus, cik man būtu viegli pieķert jūs melos!

— Paklausieties, — Kārlis II neatlaidās, — jūs zināt manas Rafaēla gleznas un cik augstu es tās vērtēju. Visi mani to dēļ apskauž. Jūs zināt arī, ka mans tēvs tās nopirka ar van Deika starpniecību. Vai gribat, es tās šodien pat likšu aiznest jums?

— Nē, — mis Stjuarte atteica, — paturiet vien tās sev, man nav kur novietot tik ievērojamas viešņas.

— Nu tad es uzdāvināšu jums Hemptonkortu.

— Valdniek, neesiet tik devīgs, bet labāk mīliet ilgāk — tas ir vie­nīgais, ko es jums lūdzu.

— Es jūs mīlēšu vienmēr; vai tas jūs apmierina?

— Jūs smejaties, valdniek.

— Vai tad jūs gribat, lai es raudātu?

— Nē, bet es vēlos redzēt jūs vairāk melanholiskā noskaņojumā.

— Dievs pasarg, skaistulīti Es jau esmu pietiekoši bēdājies: četr­padsmit trimdas, nabadzības, pazemojuma gadi. Man šķiet, ka šis parāds jau ir nomaksāts; bez tam melanholija mums nepiestāv.

— Jūs maldāties: paskatieties uz jauno francūzi.

— Uz vikontu de Braželonu? Jūs arī? Nolādēts! Acīmredzot, visas manas dāmas viņa dēļ zaudē prātu. Viņam gan ir iemesls būt melan­holiskam.

— Kāds?

— Jūs gribat, lai atklāju valsts noslēpumu?

— Jā, gribu; jūs taču teicāt, ka izpildīsiet katru manu vēlēšanos.

— Nu, labi, viņš te garlaikojas. Vai esat apmierināta?

— Garlaikojas?

— Jā. Vai tad tas nepierāda viņa muļķību?

— Kāpēc muļķību?

— Ko gan citu! Spriediet pati — es viņam ļauju mīlēt mis Mēriju Greftonu, bet viņš garlaikojas.

— Jauki gan! Tātad, ja mis Lūsija Stjuarte jūs nemīlētu, tad jūs mek­lētu mierinājumu mīlestībā uz mis Mēriju Greftonu?'

— Tā es neteicu. Jūs zināt, ka Mērija Greftona mani nemīl, bet cil­vēku, kas zaudējis mīlestību, var nomierināt tikai cita mīlestība. Tomēr atkārtoju, ka runa nav par mani, bet par to jauno cilvēku. Nudien, varētu domāt, ka viņam jāatstāj pati Helēna; protams, Helēna pirms Parīda.*

— Tātad jaunais cilvēks kādu atstājis?

— Drīzāk viņu pašu pamet.

— Nabadziņš! Bet tā viņam vajag!

— Kāpēc?

— Kāpēc viņš aizbrauca?

— Jūs domājat, ka viņš aizbrauca pēc savas gribas?

— Vai patiešām viņu piespieda?

— Viņam pavēlēja, dārgā mis Stjuarte; viņš atstāja Parīzi pēc pa­vēles.

Skaistā Helēna — grieķu mītos Zeva un Lēdas meita, Spartas valdnieka Menelāja sieva. Parīds viņu nolaupīja, un tas kļuva par cēloni Trojas karam. Parīds — Trojas valdnieka Priama dēls.

— Kas deva pavēli?

— Uzminiet.

— Pēc karaļa pavēles?

— Tieši tā.

— Jūs man atvērāt acis.

— Vismaz nevienam par to nesakiet.

— Jūs zināt, ka es protu glabāt noslēpumus labāk nekā vīrieši. Tātad karalis viņu aizsūtīja prom?

— Jā.

— Un viņa prombūtnes laikā nolaupa viņa iemīļoto?

— Jā, un iedomājieties — nabaga puisis tā vietā, lai pateiktos ka­ralim, vēl žēlojas.

— Pateikties karalim par to, ka viņš nolaupījis iemīļoto? Vai tad drīkst runāt kaut ko tādu sieviešu un it īpaši mīļāko klātbūtnē, valdniek?

— Saprotiet mani pareizi: ja tā, ko viņam atņem karalis, būtu mis Stjuarte vai mis Greftona, es domātu tāpat kā viņš un pat uzskatītu, ka viņš skumst par maz; bet tā ir kaut kāda izģindusi klibkāje… Pie velna uzticību, kā mēdz teikt Francijā! Vai tas kur redzēts, ka nabagas dēļ atsakās no bagātās, neuzticīgās dēļ no mīlošas?

— Valdniek, vai jūs domājat, ka Mērija patiesi vēlas iepatikties vi­kontam?

— Jā, domāju.

— Tad vikonts pieradīs pie Anglijas. Mērija ir meitene ar galvu un panāks savu.

— Baidos, dārgā mis Stjuarte, ka vikonts mūsu zemē nepierādīs vis: nupat aizvakar viņš man lūdza atļauju aizbraukt.