Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Hercogs atvēra paviljona režģotās durvis un, norādīdams uz Raulu un Mēriju, kuri gāja blakus, teica karalim:

— Ak, valdniek, tas ir tik cietsirdīgi pret nabaga mis Greftonu!

— Pietiek; pasauc viņu! — Kārlis II sarauca tumšās uzacis. — Cik visi kļuvuši jūtīgi! Nudien, mis Stjuarte slauka acis. Ak, šis nolādētais francūzis!

Hercogs paaicināja Raulu, bet pats piedāvāja roku mis Greftonai.

— De Braželona kungs, — Kārlis II viņu uzrunāja, — jūs man aiz­vakar lūdzāt atļauju atgriezties Francijā?

— Jā, valdniek, — atbildēja Rauls, ko tāds ievads pārsteidza.

— Un es jums atteicu, dārgo vikont.

— Jā, valdniek.

— Jūs bijāt neapmierināts par manu lēmumu?

— Nē, valdniek, jo droši vien jūsu majestātei bija dibināts iemesls man atteikt. Jūsu majestātes lēmumi ir tik gudri un labvēlības pilni, ka tos var uzņemt vienīgi ar pateicību.

— Šķiet, ka es atsaucos uz to, ka Francijas karalis nav devis rīko­jumu jums atgriezties no Anglijas?

— Jā, valdniek. Jūs patiešām to pieminējāt.

— De Braželona kungs, es pārdomāju; karalis patiešām nav noteicis, kad jums jāatgriežas, bet viņš lūdza mani parūpēties, lai jūs Anglijā ne­garlaikotos; acīmredzot, jums te nepatīk, ja lūdzat mani jūs atlaist?

— To es neteicu, valdniek.

— Jā, bet jūsu lūgums nozīmē, ka citā vietā jums patiktu labāk nekā

šeit.

Tobrīd Rauls pagriezās pret durvīm, kur atspiedusies stāvēja bālā un noskumusi mis Greftona.

Blakus viņai bija Bekingems.

— Jūs neatbildat? — Kārlis turpināja. — Franču paruna saka: „Klu- sēšana nozīmē piekrišanu". Tātad, de Braželona kungs, es varu apmie­rināt jūsu vēlēšanos: ja jūs gribat, varat atgriezties Francijā. Es jums atļauju.

— Valdniek! — Rauls iesaucās.

— Ak! — Mērija nopūtās, spiezdama Bekingema roku.

— Šovakar pat jūs varat būt Duvrā, — karalis turpināja. — Paisums sākas divos naktī.

Apstulbušais Rauls kaut ko nomurmināja, kas izklausījās ne īsti pēc pateicības, ne īsti pēc atvainošanās.

— Palieciet sveiks, de Braželona kungs. Vēlu jums visu labu, — ka­ralis pieceldamies noteica. — Esiet tik laipns un pieņemiet par atmiņu šo briljantu, ko es biju domājis kāzu dāvanai.

Šķita, ka mis Greftona tūlīt zaudēs samaņu. Saņemdams briljantu, Rauls juta, ka viņam trīc ceļgali. Viņš pateica dažus atvadu vārdus ka­ralim un mis Stjuartei, tad piegāja pie Bekingema, lai atvadītos no viņa.

Karalis izmantoja šo mirkli un aizgāja. Hercogs bija aizņemts ar mis Greftonu, cenzdamies viņu uzmundrināt.

— Palūdziet viņu palikt, jaunkundz, es jūs lūdzu, — Bekingems čuk­stēja.

— Gluži otrādi, es lūdzu viņu aizbraukt, — mis Greftona it kā at­dzīvojās. — Es nepiederu tām sievietēm, kurām lepnums ir pāri visam. Ja viņu Francijā mīl, lai viņš atgriežas turp un ir pateicīgs man, ka es viņam devu padomu sekot savai laimei. Turpretim ja viņu tur nemīl, lai viņš atgriežas, un es viņu mīlēšu tāpat kā agrāk, manās acīs viņa nelaimei nebūs nozīmes. Manas dzimtas ģerbonī ir devīze, kas iespiedusies arī manā sirdī: „Habenti pasrum, egcnti cuncta" — „Tam, kam ir, dod maz, kam nav — visu."

— Es šaubos, draugs, vai Francijā jūs atradīsiet dārgumu, kas varētu līdzināties tam, ko atstājat šeit, — Bekingems sacīja.

— Es domāju vai vismaz ceru, — Rauls drūmi atbildēja, — mana mīļotā ir manis cienīga; ja tomēr mani gaida vilšanās, kā jūs, hercog, man likāt saprast, tad es izraušu šo mīlestību no savas sirds, kaut arī kopā ar to man būtu jāzaudē pati sirds.

Mērija uzlūkoja Raulu ar neizsakāmu mīlestību.

Rauls skumji pasmaidīja.

— Jaunkundz, — viņš sacīja, — karaļa dāvinātais briljants bija do­māts jums, tāpēc ļaujiet man to jums pasniegt; ja es Francijā apprecēšos, varat man to atsūtīt, ja ne — atstājiet sev.

„Ko viņš ar to grib teikt?" — Bekingems nodomāja, kamēr Rauls spieda Mērijas ledaini auksto roku.

Mis Greftona saprata hercoga skatienu.

— Ja tas būtu saderināšanās gredzens, es to neņemtu, — viņa teica.

— Un tomēr jūs viņam piedāvājat atgriezties pie jums.

— Ak vai, hercog, — meitene iesaucās ar asarām acīs, — tāda sie­viete kā es nav radīta, lai mierinātu viņam līdzīgos!

— Tātad jūs domājat, ka viņš neatgriezīsies?

— Nē, nekad, — aizlūzušā balsī izdvesa mis Greftona.

— Bet es saku, ka Francijā viņu sagaida izpostīta laime, zaudēta lī­gava… pat aptraipīts gods… Kas gan viņam vēl paliek bez jūsu mīlestības? Atbildat, Mērij, ja jūs pazīstat savu sirdi!

Mis Greftona atbalstījās uz Bekingema rokas un, kamēr Rauls stei­dzās prom pa liepu aleju, klusiņām noskaitīja rindas no „Romeo un Džuljetas":

Aizlidosim, padzīvosim, Palikuši nomirsim.

Kad viņas balss izdzisa, Rauls bija nozudis. Mis Greftona atgriezās mājās bāla un klusa kā spoks. Bekingems izmantoja kurjera ierašanos, kurš atveda vēstuli karalim, un uzrakstīja princesei un grāfam de Gišam.

Karalim izrādījās taisnība. Divos naktī līdz ar paisumu Rauls iekāpa kuģī, kas gāja uz Franciju.

Karalis Lavaljēras portretam veltīja lielu uzmanību, jo viņam ļoti gri­bējās, lai portrets iznāktu pēc iespējas labāks, un seansi būtu pēc iespējas ilgāki.

Vajadzēja redzēt, kā viņš sekoja otai, kā gaidīja kādas detaļas pa­beigšanu, vienu vai otru krāsu toni; ik pa brīdim viņš ierosināja māksli­niekam dažādas izmaiņas, kurām tas godbijīgi piekrita.

Kad pēc Malikorna padoma mākslinieks mazliet aizkavējās, bet Sen­tenjans kaut kur izgāja, vajadzēja redzēt (tikai neviens to neredzēja), kā vienā nopūtā saplūst divas dvēseles, alkdamas pēc miera un saviem sapņiem, cik daiļrunīgs top klusums.

Tie bija burvīgi mirkļi. Karalis bija tik tuvu savai iemīļotajai, ka Luīzi svilināja gan viņa skatiens, gan elpa.

Kad priekšistabā atskanēja troksnis — nāca mākslinieks vai arī at­griezās de Sentenjans, — karalis kaut ko jautāja, un Lavaljēra viņam ātri atbildēja, bet viņu acis Sentenjanam liecināja, ka viņa prombūtnes laikā mīlētāji izdzīvojuši veselu mūžību.

Vārdu sakot, Malikorns, spiests negribot kļūt par filozofu, bija pratis iedvest karalim nedziestošu kaisli.

Lavaljēras bailes izrādījās veltīgas.

Neviens nenojauta, ka dienā viņa uz divām trim stundām atstāja savu istabu. Luīze izlikās nevesela. Pirms ienākšanas viņas apmeklētāji pie­klauvēja. Atjautīgais Malikorns izgudroja aparātu, ar kuru Lavaljēra no de Sentenjana istabas varēja dzirdēt, ka klauvē pie viņas durvīm.

Tāpēc viņai nevajadzēja nevienu ziņotāju. Varbūt kādam apmeklē­tājam ari radās aizdomas, bet Lavaljēras parādīšanās tās izkliedēja pat zvērinātiem skeptiķiem.

Kad Malikorns otrā dienā ieradās pie Sentenjana uzzināt, kā pagājis seanss, grāfam bija jāatzīst, ka piecpadsmit minūšu ilgā brīvība atstājusi uz karaļa garastāvokli vislabāko iespaidu.

— Vajadzēs devu palielināt, — Malikorns nosprieda, — tikai ne uz­reiz, lai vēlēšanās izpaužas skaidrāk.

Vēlēšanās izpaudās tik skaidri, ka cetutrtajā dienā mākslinieks novāca savus piederumus, tā arī nesagaidījis Sentenjana atgriešanos. Atgriezies grāfs Lavaljēras sejā pamanīja vieglu sapīkumu, ko viņa nespēja apslēpt. Karalis nebija tik atturīgs: viņš savu neapmierinātību izpauda ar visai daiļrunīgu plecu kustību. Lavaljēra nosarka.