Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

„Labi, — Sentenjans domās noteica. — Šodien Malikorna kungs būs sajūsmā".

Malikorns patiešam bija sajūsmināts.

— Skaidrs, — viņš uzrunāja grāfu, — de Lavaljēras jaunkundze ce­rēja, ka jūs nokavēsieties vēl vismaz kādas desmit minūtes.

— Bet karalis cerēja ne mazāk kā uz pusstundu, dārgo Malikorn.

— Jūs būtu slikts pavalstnieks, ja nenovēlētu viņa majestātei šo pus­stundu.

— Bet kā tad mākslinieks? — de Sentenjans iebilda.

— Ar viņu nodarbošos es pats, — Malikorns atbildēja. — Ļaujiet man tikai pavērot sejas izteiksmes un iedzīvoties apstākļos. Tie ir mani burvju līdzekļi: astrologi nosaka saules un zvaigžņu stāvokli ar instru­mentiem, bet man pietiek tikai ieraudzīt lokus zem acīm, nolaistus vai paceltus lūpu kaktiņus.

— Tad vērojiet uzmanīgāk!

— Neraizējieties.

Viltīgajam Malikornam bija pietiekoši daudz laika novērojumiem.

Tovakar Ludviķis XIV kopā ar karalienēm apmeklēja princesi un iz­skatījās tik drūms, nopūtās tik smagi un skatījās uz Lavaljēru ar tādām acīm, ka naktī Malikorns Montalē teica:

— Rīt.

Viņš devās pie mākslinieka uz Žardēnsenpola ielu, lai lūgtu atlikt seansu uz divām dienām.

Kad Luīze, kura jau bija pieradusi pie apakšējā stāva, pacēla lūku un nokāpa, de Sentenjana nebija mājās.

Kā parasti karalis sagaidīja viņu pie trepēm ar puķu pušķi rokās; tiklīdz meitene nokāpa, Ludviķis viņu apskāva.

Lavaljēra satraukti paskatījās visapkārt, bet, tā kā istabā nebija ne­viena, izņemot karali, tad nesadusmojās. Abi apsēdās.

Ludviķis nometās blakus spilveniem, uz kuriem sēdēja Luīze, un no­lika galvu viņai uz ceļiem, skatīdamies acīs. Tobrīd, šķiet, nekas vairs neva­rēja nostāties starp divām sirdīm. Luīze aizgrābti vērās savā iemīļotajā.

No viņas biklajām un šķīstajām acīm sāka starot uguns, kuras liesmas aizvien dziļāk ielauzās karaļa sirdī, sākumā sasildīdamas, bet pēc tam dedzinādamas.

Karali iekvēlināja pieskāriens meitenes trīsošajiem ceļgaliem, un viņš pamira no laimes, kad Luīzes roka nolaidās uz viņa matiem, gaidīdams, ka kuru katru brīdi parādīsies mākslinieks vai de Sentenjans.

Šīs skumjās gaidas lika viņam mēģināt pārvarēt kārdinājumu, kas sa­viļņoja asinis, iemidzināt sirdi un jūtas, kas aizmirsa realitāti, lai sekotu ēnai.

Durvis tomēr neatvērās. Nerādījās ne Sentenjans, ne mākslinieks; portjeras nekustējās. Noslēpumainas tvīksmes pilnais klusums iemidzināja pat putnus to zeltītajā būrītī.

Uzvarēts karalis pagrieza galvu un pieplaka ar kvēlojošam lūpām Luī­zes rokām; viņa kā bez prāta piespieda tās iemīļotā lūpām.

Ludviķis nometās ceļos, un, tā kā Lavaljēras galva joprojām bija no­laista, viņa piere atradās pie Luīzes lūpām, un viņa ekstāzē ar biklu skūpstu pieskārās smaržīgajiem matiem, kas glāstīja viņas vaigus.

Karalis apskāva meiteni, un sekoja pirmais kvēlais skūpsts, kas mīles­tību pārvērš saldā murgā. Todien neatnāca ne de Sentenjans, ne mākslinieks.

Pār viņiem kā mākonis nolaidās smags un salds reibums, kas ielēja sevišķi smalku indi un uzvēdīja vieglus, laimīgus sapņus, atdalot iepriek­šējo dzīvi no nākamās.

Saldo sapņu aizmirstībā nepārtrauktais troksnis augšstāvā gan uz mir­kli satrauca Lavaljēru, bet nespēja viņu atmodināt. Tomēr troksnis tur­pinājās, kļuva aizvien skaidrāk sadzirdams un galu galā atgrieza mīles­tības apreibināto meiteni īstenībā. Viņa izbiedēta pielēca kājās.

— Augšā kāds mani gaida. Ludviķi, vai tad jūs nedzirdat?

— Vai es neesmu spiests jūs gaidīt? — karalis maigi iebilda. — Lai pagaida citi arī.

Viņa papurināja galvu un klusi caur asarām izdvesa:

— Slepena laime… manam lepnumam jācieš klusu, tāpat kā manai sirdij.

Troksnis atkārtojās.

— Es dzirdu Montalē balsi, — Lavaljēra ieteicās. Viņa sāka ātri kāpt augšup pa trepēm.

Karalis sekoja, nespēdams viņu atstāt un pārklādams skūpstiem viņas rokas un kleitas malu.

— Jā, tā ir Montalē balss, — Luīze atkārtoja, jau pa pusei pacēlusi lūku. — Droši vien noticis kaut kas nopietns.

— Ejiet, mana mīļotā, un ātrāk atgriezieties.

— Tikai ne šodien. Palieciet sveiks!

Viņa pieliecās, lai vēlreiz noskūpstītu iemīļoto, un tad nozuda. Viņu patiešām gaidīja bālā un satrauktā Montalē.

— Ātrāk, ātrāk, — viņa skubināja, — viņš nāk!

— Kas nāk?

— Viņš! Es jau to paredzēju.

— Kāds viņš? Beidz mani mocīt!

— Rauls, — Montalē pačukstēja.

— Jā, tas esmu es! — atskanēja jautra balss no parādes trepju pē­dējiem pakāpieniem.

Lavaljēra skaļi iekliedzās un atkāpās.

— Tas esmu es, dārgā Luīze, es! — Rauls ieskriedams sauca. — (), es zināju, ka jūs mani tomēr mīlat.

Luīze izbijusies sakustējās un gribēja kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest:

— Nē, nē!

Viņa iekrita Montalē rokās, čukstēdama:

— Nenāciet man klāt!

Montalē mājiens apturēja Raulu, kurš palika stāvam uz sliekšņa kā sastindzis.

Paskatījusies uz aizslietņa pusi, Montalē noteica:

— Ak, cik neuzmanīgi! Viņa pat nav aizvērusi lūku!

Viņa piesteidzās pie aizslietņa, aizbīdīja to un gribēja aizvērt lūku.

Tieši šajā mirkli no lūkas izlēca karalis, kurš bija dzirdējis Lavaljēras kliedzienu un steidzās viņai palīgā.

Viņš noslīga uz ceļiem Luīzes priekšā, apbērdams Montalē ar jau­tājumiem, tā ka viņa pavisam pazaudēja galvu.

Te no durvju puses atskanēja otrs izmisuma kliedziens. Karalis strauji devās pie durvīm.

Montalē pūlējās viņu aizkavēt, bet veltīgi.

Atstājis Lavaljēru, karalis izdrāzās gaitenī. Tomēr Rauls jau bija tālu, un Ludviķis pamanīja tikai kaut ko līdzīgu ēnai, kas pazuda gaiteņa pa­griezienā.

Kamēr galmā katrs bija aizņemts ar savām darīšanām, kāds stāvs ne­manīts iezagās mums jau pazīstamajā namā Grēva laukumā; dumpja laikā tieši šo namu bija aplencis d'Artanjans.

Nama galvenā fasāde izgāja uz Boduaijē laukumu.

Tas bija diezgan liels nams, ko ielenca dārzi un dzelzs preču vei­kaliņi, kuri to aizsedza ziņkārīgo acīm, un tā tas atradās it kā trīskāršā iežogā no akmens, trokšņa un zaļumiem, kā iebalzamēta mūmija trīskāršā sarkofāgā.

Mūsu pieminētais cilvēks soļoja stingri, kaut varēja nojaust, ka viņš vairs nav pirmajā jaunībā. Redzot viņa ķieģeļkrāsas apmetni un garo zo­benu, kas mazliet pacēla apmetni, katrs atzītu, ka tas ir kāds piedzī­vojumu meklētājs; paskatījies uzmanīgāk uz maigo un gludo ādu un uz- skrullētajām ūsām, ko varēja redzēt zem lielās cepures, bija jādomā, ka tie būs mīlestības piedzīvojumi.

Kad nepazīstamais iegāja mājā, Senžervē zvanu torņa pulkstenis no­sita astoņi.

Pēc desmit minūtēm pie tām pašam durvīm klauvēja dāma, kas bija ieradusies apbruņota sulaiņa pavadībā; kāda vecene tūlīt atvēra durvis.

Ienākusi dāma atmeta plīvuru. Viņa vairs nebija skaistule, bet vēl bija sieviete; jaunība bija pagājusi, taču viņa izskatījāsa kustīga un cienīga. Bagātais un krāšņais tērps apslēpa vecumu, ko tikai Ninona de Lanklo* atjāvās demonstrēt ar smaidu.

Tiklīdz viņa ienāca, mūsu augstāk aprakstītais ševaljē tuvojās uz snie­dza roku.

— Esiet sveicināta, dārgā hercogiene.

— Sveicināti, dārgo Aramis.

Ševaljē ieveda viņu eleganti iekārtotā viesistabā, kur augsto logu stik­los patlaban izdzisa pēdējie saules stari, kas bija izspiedušies caur egļu tumšajām galotnēm.