Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Ševaljē un dāma apsēdās tuvu viens pie otra.

Neviens no viņiem nevēlējās apgaismojumu. Ar vēl lielāku patiku viņi nevis gremdētos puskrēslā, bdt gan iegremdētu viens otru pilnīgā aiz­mirstībā.

— Ševaljē, — hercogiene uzsāka, — kopš mūsu tikšanās Fontenblo jūs nedevāt nekādas ziņas par sevi, un atzīšos, ka jūsu parādīšanās fran- ciskāņa nāves dienā un saistība ar dažiem noslēpumiem sagādāja man vislielāko izbrīnu, kādu vien es jebkad esmu izjutusi.

— Es jums varu paskaidrot, kāpēc atrados bērēs un ko es zinu par šiem noslēpumiem, — Aramiss atteica.

— Bet vispirms parunāsim mazliet par sevi, — hercogiene viņu strauji pārtrauca. — Mēs taču esam seni draugi.

— Jā, kundze, un, ja Dievs būs lēmis, mēs tādi arī paliksim, ja arī ne uz ilgu laiku, tad vismaz līdz nāvei.

— Es par to esmu pārliecināta, ševaljē, un mans apmeklējums to pierāda.

— Agrāko interešu mums vairs nav, hercogien, — Aramiss sacīja, nemaz necenzdamies slēpt smaidu, jo krēslā tik un tā nevarēja ievērot, vai tas kaut ko zaudējis no agrākā svaiguma un pievilcības.

Ninona de Lanklo (1616-1706)

— Toties tagad mums radušās citas intereses, ševaljē. Katram ve­cumam ir kaut kas savs: gan jau mēs sapratīsimies ne sliktāk kā agrāk, tāpēc parunāsim, ja vēlaties.

— pazīstama franču kurtizāne.

— Es esmu jūsu rīcībā, hercogien. Piedodiet, kā jūs uzzinājāt manu adresi? Un kāpēc?

— Kāpēc? To es jums jau teicu. Ziņkārība. Man gribējās zināt, kas jūs saistīja ar franciskāni, ar kuru man bija lietišķas attiecības un kurš tik dīvaini nomira. Kad mēs satikāmies pie svaigā kapa Fontenblo kap­sētā, mēs abi bijām tik satraukti, ka nevarējām viens otram neko pateikt.

— Jā, kundze.

— Pēc šķiršanās no jums es to ļoti nožēloju. Es vienmēr esmu bijusi ļoti ziņkārīga; vai jums nešķiet, ka de Longvilas kundze šajā ziņā mani ļoti atgādina?

— Nezinu, — Aramiss atturīgi noteica.

— Tātad es nožēloju, ka mēs viens otram kapsētā neko nepateicām. Man šķita, ka seniem draugiem tā neklājas, un es sāku meklēt iespēju tikties, lai apliecinātu savu cieņu un parādītu, ka nabaga nelaiķe Marī Mišona atstājusi uz zemes savu ēnu, kura vēl glabā daudz atmiņu.

Aramiss pieliecās un laipnā pacietībā noskūpstīja hercogienes roku.

— Jums droši vien bija grūti mani atrast?

— Jā, — viņa sapīka, redzot, ka Aramiss maina sarunas tēmu. — Tomēr es zināju, ka jūs esat Fukē kunga draugs, un sāku jūs meklēt Fukē kunga tuvumā.

— Fukē kunga draugs? Tas ir pārspīlēti teikts, kundze! — ševaljē iesaucās. — Nabaga garīdznieks, ko aplaimojis devīgs aizgādnis, uzticama un padevīga sirds — tas ir viss, kas es varu būt Fukē kungam.

— Viņš jums palīdzēja kļūt par bīskapu?

— Jā, hercogien.

— Tas taču jums ir kritiens lejup, skaisto musketieri.

„Tāpat kā tev politiskās intrigas", Aramiss nodomāja. Skaļi viņš piebilda:

— Un vai jūs ieguvāt ziņas, kas jūs interesēja?

— Diezgan viegli. Jūs bijāt kopā ar viņu Fontenblo. Tad jūs veicāt nelielu ceļojumu uz savu bīskapiju, tas ir, uz Belilu.

— Jūs maldāties, kundze, — Aramiss iebilda. — Mana bīskapija at­rodas Vannā.

— Tieši to es gribēju teikt. Es tikai domāju, ka Belila…

— Tā ir Fukē kunga īpašums, un tas ir viss.

— A, man stāstīja, ka Belila tiek nocietināta, bet es zinu, ka jūs, mans draugs, esat karavīrs.

— Kopš es kalpoju baznīcai, es visu esmu aizmirsis, — aizskartais Aramiss atbildēja.

— Tātad es uzzināju, ka jūs esat atgriezies no Vannas un apvaicājos savam draugam grāfam de Lafēram.

— Ak tā!

— Viņš ir noslēgts cilvēks un atbildēja man, ka nezina jūsu adresi.

„Atoss palicis sev uzticīgs, — bīskaps nodomāja, — īsti labo nekas

nespēj samaitāt".

— Tad… Jūs taču zināt, ka es nevaru šeit rādīties, jo karaļa atraitne vēl joprojām uz mani dusmojas.

— Jā, tas mani pārsteidz.

— O, tam ir daudz iemeslu… Tā nu es esmu spiesta slēpties. Par laimi es satiku d'Artanjana kungu, vienu no jūsu agrākajiem draugiem, vai ne?

— Viņš arī tagad ir mans draugs, hercogien.

— Viņš man šo to pateica un aizsūtīja mani pie Bastīlijas koman­danta de Bezmo kunga.

Aramiss sarāvās. Viņa paziņa pat tumsā pamanīja, kā nozibsnīja saru­nu biedra acis.

— Pie de Bezmo kunga! — viņš iesaucās. — Kāpēc d'Artanjans jūs sūtīja pie de Bezmo kunga?

— Nezinu.

— Ko tas nozīmē? — bīskaps sakopoja visus spēkus, lai ar godu izturētu šo cīņu.

— Kā teica d'Artanjans, Bezmo kungs jums ir kaut ko parādā.

— Tiesa gan.

— Cilvēki parasti zina savu kreditoru vai savu parādnieku adreses.

— Arī taisnība. Un Bezmo jums iedeva adresi?

— Jā. Viņš man pateica par Senmandē, un es uz turieni nosūtīju vēstuli.

— Te tā ir. Man tā ir dārga, jo tai es varu pateikties par laimi jūs redzēt.

Hercogiene jutās apmierināta, ka tik viegli izdevies apiet visus ku­telīgos jautājumus, un atviegloti nopūtās.

Aramiss nesekoja viņas piemēram.

— Mēs palikām pie Bezmo apmeklējuma.

— Nē, — dāma iesmējās, — tālāk.

— Tātad pie jūsu neapmierinātības ar kara)a atraitni?

— Nē, vēl tālāk, — hercogiene iebilda, — pie attiecībām… Tas ir pavisam vienkārši. Jūs taču zināt, ka es dzīvoju Briselē kopā ar de Leka kungu, kurš ir tikpat kā mans vīrs?

— Jā.

— Un zināt, ka mani bērni aplaupīja un izputināja mani?

— Kādas šausmas!

— Jā, šausmīgi! Man bija jāgādā līdzekļi iztikai un jācenšas izbēgt no nabadzības.

— Saprotu.

— Man neviens nedeva kredītu, man nebija neviena aizstāvja.

— Jūs gan savā laikā aizstāvējāt tik daudzus, — Aramiss teica, viltīgi pasmīnēdams.

— Tā ir vienmēr, ševaljē. Tolaik es satikos ar Spānijas karali.

— Ak tā!

— Viņš ieradās Flandrijā, lai pēc tradīcijas ieceltu jezuītu ordeņa mestru.

— Vai tad pastāv tāda tradīcija?

— Vai tad jūs nezinājāt?

— Piedodiet, es biju izklaidīgs.

— Jums gan to vajadzētu zināt; jūs taču bijāt tik cieši saistīts ar franciskāni.

— Jūs gribat teikt, ar jezuītu ordeņa mestru?

— Tieši tā… Tātad es satikos ar Spānijas karali. Viņš bija pret mani labvēlīgs, bet nevarēja man palīdzēt. Tiesa, viņš iedeva man un Lekam rekomendācijas vēstules un nozīmēja pensiju no ordeņa līdzekļiem.

— Jezuītu ordeņa?

— Jā. Pie manis atsūtīja mestru, tas ir, es gribēju teikt — franciskāni.

— Lieliski.

— Lai viss būtu saskaņots ar ordeņa statūtiem, tika atzīts, ka es snie­dzu ordenim pakalpojumus. Vai jūs zināt, ka pastāv tāds noteikums?

— Nezināju gan.

Hercogiene de Ševrēza apklusa un centās saskatīt Aramisa sejas iz­teiksmi, bet bija pavisam satumsis.

— Vārdu sakot, ir tāds noteikums, — viņa turpināja. — Vajadzēja parādīt, ka es kaut ko daru ordeņa labā. Es ierosināju, ka varu ceļot ordeņa uzdevumā, un mani ieskaitīja par tā aģentu. Jūs saprotat, ka tā bija tikai formalitāte skata pēc.

— Brīnišķīgi.

— Tā es sāku saņemt diezgan pieklājīgu pensiju.

— Ak Dievs, hercogien! Katrs jūsu vārds man ir kā dunča dūriens. Jūs esat spiesta pieņemt pensiju no jezuītiem!

— Nē, ševaljē, no Spānijas.

— Hercogien, atzīstieties, ka tas ir viens un tas pats.