Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

IX De Bezmo kunga vēstule 73

X Lasītājs ar prieku ieraudzīs, ka Portosa spēks

nemaz nav gājis mazumā 78

XI Žurka un siers 94

XII Planšē muiža 100

XIII Ko var redzēt no Planšē mājas 105

XIV Kā, pateicoties d'Artanjanam, Portoss, Trišēna

un Planšē šķīrās draudzīgi 110

XV Kā Portosu stādīja priekšā karalim 114

XVI Izskaidrošanās 118

XVII Princese un de Gišs 125

XVIII Montalē un Malikorns 132

XIX Kā de Vardu uzņēma galmā 140

XX Divkauja 150

XXI Vakariņas pie karaļa 159

XXII Pēc vakariņām 164

XXIII Kā d'Artanjans izpildīja karaļa uzdevumu

XXIV Slēpnis m XXV Ārsts ļ79

XXVI D'Artanjans atzīst, ka viņš kļūdījās un taisnība

bija Manikanam

XXVII Cik labi, ja lokam ir divas stiegras

XXVIII Malikorna kungs, Francijas karalistes arhivārs jģo

XXIX Ceļojums 203

XXX Triumfemināts 209

XXXI Pirmais strīds 214

XXXII Izmisums 222

XXXIII Bēgšana 226

XXXIV Kā Ludviķis pavadīja laiku no

pusvienpadsmitiem līdz divpadsmitiem ^

XXXV Sūtņi 237

XXXVI šaijo 244

XXXVII Pie princeses 252

XXXVIII De Lavaljēras jaunkundzes lakatiņš

XXXIX Kurā stāstīts par dārzniekiem, kāpnēm un

galma dāmām 253

XL Kurā stāstīts par galdnieka mākslu un minēti

daži sīkumi par kāpņu izbūvi 269

XLI Pastaiga ar lāpām 276

XLII Parādība 285

XLIII Portrets 292

XLIV Hemptonkortā

XLV Princeses kurjers ^

XLVI De Sentenjans seko Malikorna padomam

XLVII Senie draugi 322

Izdevumu sagatavojusi SIA ,,IMPAKS"

Tulkojusi L.Rozite Redaktors H.Jubels Korektore G.Kalniņa

Ofseta papīrs. Formāts 60x9o 1 /i6 Tirāža 2 000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

.

Aramiss bija uzminējis: atstājusi savrupmāju Boduajē laukumā, her­cogiene de Ševrēza pavēlēja vest viņu uz mājām.

Bez šaubām, viņa baidījās no izsekošanas un tā cerēja novērst no sevis aizdomas. Tomēr, atgriezusies mājās un pārliecinājusies, ka viņai neviens neseko, hercogiene lika atvērt dārza vārtiņus, kas veda uz šķērsielu, un devās uz Kruādeptišānas ielu, kur dzivoja Kolbērs.

Mēs teicām, ka bija iestājies vakars — pareizāk sakot, jau bija pie­nākusi tumša un necaurredzama nakts. Pieklususī Parīze žēlsirdīgi ietvēra savā tumšajā šķidrautā gan dižciltīgo hercogieni ar visām viņas politis­kajām intrigām, gan nevienam nezināmu pilsētnieci, kura pēc vēlām vaka­riņām pilsētā savam mīļākajam zem rokas atgriezās mājās pie ģimenes pavarda pa visgarāko ceļu. De Ševrēzas kundze pietiekoši labi pazina tā saucamo „nakts politiku" un ļoti labi zināja, ka ministru mājas durvis nekad nav slēgtas jaunām un burvīgām sievietēm, kas vairās no dienesta kanceleju putekļiem, vai arī padzīvojušām, pieredzes bagātām dāmām, kuras baidās no ministrijās sastopamās nekautrīgās atbalss.

Pie ieejas hercogieni sagaidīja sulainis, un, taisnību sakot, varētu vēlē­ties labāku sagaidīšanu. Nopētījis apmeklētāju, viņš pat atļāvās aizrādīt, ka viņas vecumā neklātos atraut Kolbēra kungu tādā laikā no darbiem, kam viņš nododas pirms gulētiešanas.

Hercogiene de Ševrēza nekā neizrādīja savas dusmas un tikai uz­rakstīja uz piezīmju grāmatiņas lapas savu vārdu — slaveno vārdu, kurš kādreiz tik nepatīkami skanēja Ludviķa XIII un dižā kardināla ausīm.

Savu vārdu viņa uzrakstīja plašā un nevērīgā rokrakstā, kāds tolaik bija pieņemts augstmaņu aprindās, īpašā, tikai viņai raksturīgā veidā salo­cīja lapiņu un, ne vārda neteikdama, pasniedza sulainim tik dižmanīgi, ka pieredzējušais blēdis, kas pa gabalu juta kungus, pazina viņā dižciltīgu dāmu un, galvu nodūris, aizskrēja ar ziņu pie Kolbēra.

Nav nemaz jāsaka, ka ministrs, ieraudzījis zīmītē rakstīto, nespēja ap­spiest klusu izsaucienu, bet sulainim ar to pilnīgi pietika, lai saprastu, ka pret noslēpumaino viešņu jāizturas nopietni: viņš skriešus atgriezās pie hercogienes.

Ne bez pūlēm viņa uzkāpa jaunā un skaistā nama otrajā stāvā, pa ceļam uz mirkli apstādamās kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu, un tad iegāja pie Kolbēra, kurš pats atvēra viņai durvis.

Hercogiene apstājās uz sliekšņa, lai labāk apskatītu cilvēku, ar kuru gribēja slēgt vienošanos. Lielā, smagnējā galva, biezās uzacis, nelaipnā seja, ko it kā nomāca garīdznieka talāram līdzīgais apģērbs — tas viss pirmajā mirklī radīja iespaidu, ka pārrunas nekādas grūtības nesagādās un tielēšanās par vienu un otru sīkumu būs gauži neinteresantas, jo tik acīmredzami raupja daba nevar izjust ne izsmalcinātu atriebību, ne arī neremdināmu godkāri.

Ieskatījusies vērīgāk Kolbēra mazajās, melnajās un caururbjošajās acīs, dziļajās rievās viņa bargajā, uz āru izvirzītajā pierē, ievērojusi tikko manāmo lūpu raustīšanos, kuras tikai ļoti paviršam novērotājam varētu radīt labsirdīgu iespaidu, hercogiene atteicās no sava pirmā iespaida un nodomāja: „Te nu ir tas, ko es meklēju."

— Kundze, kam man jāpateicas par godu, ka jūs mani apmeklējat? — finansu intendants noprasīja.

— Mans kungs, iemesls ir vienkāršs — man esat nepieciešams jūs, bet jums — es.

— Kundze, es ar prieku noklausījos jūsu teiktā sākumu; turpretim beigas…

De Ševrēzas kundze apsēdās Kolbēra piedāvātajā krēslā.

— Kolbēra kungs, jūs taču esat finansu intendants?

— Jā, kundze.

— Un jūs taču vēlētos kļūt par superintendantu, vai ne?

— Kundze!

— Neliedzieties: tas tikai novilcinās mūsu sarunu un ne pie kā neno­vedīs; tas ir bezjēdzīgi.

— Kundze, kaut arī es no visas sirds vēlos sagādāt jums prieku, ne­skatoties uz cieņu, kāda man jāizrāda tik augstu stāvošai dāmai kā jūs, nekas man nevar piespiest mani atzīties, ka es vēlētos ieņemt sava priekš­nieka vietu.

— Kungs, es neteicu, ka jūs vēlētos „ieņemt sava priekšnieka vietu", ja nu vienīgi tas noticis nejauši, kaut gan man tā neliekas. Vārds „aizstāt" skan ne tik kategoriski un ir arī vairāk gramatiski piemērots, kā teiktu Vuatīra kungs.*

Tātad es apgalvoju, ka jūs vēlētos aizstāt Fukē kungu.

— Fukē kunga laimes dieviete, kundze, izvedīs viņu cauri visiem pār­baudījumiem. Superintendants ir kā mūslaiku Rodopas koloss**; starp viņa kājām var iziet kuģi, pat neaizskarot tās.

— Es arī labprāt turpinātu šo salīdzinājumu. Jā, Fukē kungs atgādina Rodopas kolosu; tomēr man šķiet, es dzirdēju, kā Konzāra kungs… lie­kas, viņš bija akadēmiķis… stāstīja, ka ar nokritušā Rodopas kolosa pa­liekām vienkāršs tirgonis, kurš to bija nogāzis… vienkāršs tirgonis, Kol­bēra kungs… apkrāva četrsimt kamieļu. Tirgonis! To pat salīdzināt nevar ar finansu intendantu!

— Kundze, es varu jums apliecināt, ka nekad nespēšu nogāzt Fukē kungu.

— Nu, Kolbēra kungs, ja jau jūs esat tik ietiepīgs un turpināt iz­likties, it kā nezinātu, ka mani sauc de Ševrēzas kundze un jūs runājat ar sievieti, kas bijusi kardināla Rišeljē pretiniece politikā un ir pietiekoši veca, lai vairs netērētu laiku veltīgi, — ja jau jūs esat tik tuvredzīgs, es atradīšu vērīgākus cilvēkus, kuri būs vairāk ieinteresēti gūt panākumus.