Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā vēlaties, hercogien, bet Fukē kungs vai nu jūtas vainīgs vai nē. Ja jūtas, tad ir pietiekoši lepns, lai neatzītos; ja nejūtas, tad šie draudi viņu dziļi aizvainos.

— Jūs vienmēr spriežat kā eņģelis.

Hercogiene piecēlās kājās.

— Tātad jūs gribat nosūdzēt Fukē kungu karalienei? — Aramiss no­prasīja.

— Nosūdzēt?… Cik pretīgs vārds! Nē, dārgais draugs, to es nedarīšu; jūs pietiekami labi pazīstat politiku, lai zinātu, kā to dara. Es piedāvāšu savus pakalpojumus partijai, kas ir naidīgi noskaņota pret Fukē kungu, un tas ir viss.

— Jums taisnība.

— Partiju cīņā ir labs jebkurš ierocis.

— Protams.

— Kad es atkal nodibināšu labas attiecības ar karalieni, es varu kļūt bīstama.

— Jums ir tiesības to darīt, hercogien.

— Es tās izmantošu, dārgais.

— Hercogien, jūs taču zināt, ka Fukē kungam ir ļoti labas attiecības ar Spānijas karali?

— Es to pieļāvu.

— Ja jūs uzsāksiet partiju cīņu, kā pati to nosaucāt, Fukē kungs vērsīsies pret jums citādi.

— Neko darīt!

— Kā jūs domājat, viņš taču arī drīkst izmantot savus ieročus, vai

ne?

— Protams.

— Tā kā viņš ir labās attiecībās ar Spānijas karali, tad izmantos šo draudzību.

— Jūs gribat teikt, ka viņš būs labās attiecības arī ar jezuītu ordeņa mestru, dārgo Aramis?

— Tas var gadīties, hercogien.

— Un tad man atņems pensiju, ko es saņemu no jezuītiem?

— Baidos, ka jā.

— Kaut kā izgrozīšos. Mans dārgais, vai tad hercogieni de Ševrēzu pēc Rišeljē, Frondas un trimdas var vēl ar kaut ko iebaidīt?

— Jūs taču zināt, ka pensija ir četrdesmit astoņi tūkstoši livru gadā?

— Ak vai. Zinu.

— Bez tam partiju cīņu laikā nākas ciest arī ienaidnieka draugiem.

— Jūs gribat teikt, ka cietīs nabaga Leks?

— Droši vien, hercogien.

— O, viņš saņem tikai divpadsmit tūkstošus livru.

— Jā, bet Spānijas karali var ietekmēt; pēc Fukē kunga ierosinājuma viņš var iesēdināt Leka kungu cietumā.

— No tā es pārāk nebaidos, dārgais, jo es panākšu, ka Francija pie­prasa Leka atbrīvošanu, tiklīdz būšu salīgusi mieru ar Austrijas Annu.

— Pieņemsim. Tad jums draudēs citādas briesmas.

— Kādas? — hercogiene izlikās nobijusies.

— Jūs zināt, ka cilvēks, kurš reiz kļuvis par ordeņa aģentu, tik vien­kārši nevar saraut ar to saites. Viņam var būt atklāti bīstami noslēpumi; tie nes nelaimi cilvēkam, kuram tie zināmi.

Hercogiene kļuva domīga.

— Tas jau ir nopietnāk, — viņa noteica, — es par to padomāšu.

Par spīti pilnīgai tumsai Aramiss sajuta, ka sarunu biedrenes degošais

skatiens ieduras viņam tieši sirdī kā nokaitēts iesms.

— Izdarīsim secinājumus, — Aramiss noteica un no šī brīža kļuva piesardzīgs; viņš iebāza roku aiz kamzoļa, kur bija paslēpis stiletu.

— Tieši tā, izdarīsim kopsavilkumu: kārtīgi rēķini kalpo par pamatu draudzībai.

— Pensijas atņemšana…

— Četrdesmit astoņi tūkstoši livru un divpadsmit tūkstoši Leka pen­sija — kopā sešdesmit tūkstoši livru; jūs runājat par tiem?

— Jā, par tiem pašiem. Kas jums tos aizstās?

— Piecsimt tūkstoši livru, ko es saņemšu no karalienes.

— Varbūt arī nesaņemsiet.

— Es zinu līdzekli, kā saņemt, — hercogiene neapdomīgi izgrūda.

Aramiss kļuva uzmanīgs. Pēc šīs hercogienes pārsteidzības viņš bija

tik modrs, ka pamazām ieguva pārsvaru, turpretim pretiniece zaudēja sa­vas priekšrocības.

— Labi, es pieņemu, ka jūs šo naudu saņemsiet, — viņš turpināja, — un tomēr jūs būsiet zaudētāja: jūs saņemsiet simt tūkstošus franku seš­desmit tūkstoš livru vietā, un pie tam desmit gadus.

— Nekā. Šos zaudējumus es cietīšu tikai, kamēr Fukē kungs būs mi­nistrs, bet tas būs ne ilgāk par diviem mēnešiem.

— Ak tā! — Aramiss iesaucās.

— Redziet, cik es esmu atklāta.

— Es jums pateicos, hercogien. Tomēr jūs veltīgi cerat, ka pēc Fukē kunga krišanas ordenis atkal atsāks jūsu pensijas izmaksu.

— Es zinu, kā piespiest ordeni kļūt devīgam, tāpat kā zinu līdzekli, ar ko panākt, lai karaliene atver maku.

— Tad mums visiem atliek tikai nolaist karogus jūsu priekšā. Jūs esat uzvarējusi un varat triumfēt! Lūdzu, esiet žēlsirdīga. Lieciet izziņot pamieru!

— Kā jūs varat uztraukties par kaut kādiem nelaimīgiem piecsimt tūkstošiem livru, ja runa ir par jūsu drauga… piedodiet, jūsu aizgādņa glābšanu no nepatikšanām, ko rada partiju cīņa.

— Lūk, kāpēc, hercogien: tiklīdz izmaksās piecsimt tūkstošus livru jums, de Leka kungs pieprasīs savu daļu, arī piecsimt tūkstošus, vai ne? Pēc jums un de Leka kunga pienāks kārta arī jūsu bērniem, nabagiem un Dievs vien zina, kam vēl, bet, lai cik kompromitējošas būtu vēstules, tās tomēr nav trīs vai četru miljonu vērtas. Nudien, Francijas karalienes briljanta karuļi bija dārgāki nekā šīs papīra strēmeles, un tomēr tie ne­maksāja pat ceturto daļu no tā, ko jūs prasāt.

— Jums ir pilnīga taisnība; bet pārdevēja var prasīt par savu preci, cik vēlas. Pircējs var to ņemt vai arī atteikties.

— Hercogien, vai vēlaties, lai es jums pasaku, kāpēc nepirkšu jūsu vēstules?

— Pasakiet.

— Mazarīni vēstules ir viltotas.

— Ko jūs sakāt!

— Protams. Būtu ļoti dīvaini, ja jūs turpinātu intīmi sarakstīties ar kardinālu pēc tam, kad viņš jūs sanaidojis ar karalieni; tas varētu likties kā kaislība, spiegošana vai… es nudien neuzdrošinos izteikt šo vārdu.

— Nekautrējieties, sakiet.

— Iztapīgums.

— Tas tiesa; tāpat ir taisnība arī vēstulēs rakstītais.

— Hercogien, es jums zvēru, ka šīs vēstules jums nenesīs nekādu labumu, ja griezīsieties pie karalienes.

— Nesīs gan, varat būt pārliecināts.

„Dziedi vien, putniņ, dziedi! — Aramiss nodomāja. — Ak tu čūska!"

Hercogiene savu bija pateikusi un devās prom.

Aramiss bija sagatavojis viņai pārsteigumu… Uzvarētā lāsti, kas seko uzvarētāja triumfa ratiem.

Viņš pazvanīja.

Viesistabā ienesa sveces, kas spoži apspīdēja hercogienes novītušo seju.

Aramiss ilgi un ironiski nopētīja bālos, ļenganos vaibstus, degošās acis, kas slēpās aiz iekaisušiem plakstiņiem, lūpas, kuras aizsedza retus, melnus zobus. Viņš ar nodomu paspēra uz priekšu savu slaido kāju, gra­ciozi pielieca lepno galvu un pasmaidīja, lai sveču gaismā būtu redzami viņa baltie zobi.

Novecojusī koķete saprata Aramisa nodomu: viņa stāvēja tieši pretī spogulim, kas rādīja iznīcinošu kontrastu, izceldams viņas tik rūpīgi slēpto vecumu. De Ševrēzas kundze nevienmērīgā un smagā solī aizsteidzās, pat neatbildējusi uz Aramisa palocīšanos, kurā viņš ielika visu bijušā muske­tiera lokanību un grāciju.

Paklanījies Aramiss zefīra vieglumā aizslīdēja pa parketu, lai viņu pa­vadītu.

Hercogiene de Ševrēza pamāja savam dūšīgajam, ar musketi bruņo­tajam sulainim un pameta māju, kur divi maigi draugi nebija varējuši vienoties, jo pārāk labi pazina viens otru.

Vikonts de Braželons jeb pēc desmit gadiem

Ceturtā daļa

I Ko neparedzēja ne najāda, ne driāda 5

II Jaunais jezuītu ordeņa ģenerālis 13

III Negaiss 22

IV Lietus 29 V Tobija 40

VI Princeses četras iespējas 48

VII Loterija 54 VIII Malaga 61