Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Vensāns Vuatīrs (1598-1648) — ievērojams salonliteratūras pār­stāvis, Francijas Akadēmijas loceklis.

Rodopas koloss — milzīga Apollona statuja, kas stāvēja pie ieejas Rodopas ostā; katra statujas kāja atbalstījās savā krastā un starp tām varēja iziet kuģis. Statuju sagrāva zemestrīce.

— Kādus, kundze, kādus gan?

— Jūsu dēļ es sākšu slikti domāt par tagadējo paaudzi, kungs. Zvēru, ja manā laikā kāda sieviete būtu ieradusies pie de Senmara kunga, kurš gan arī nebija nekāda gudrības vācele, un izstāstījusi par kardinālu to, ko es tikko jums teicu par Fukē kungu, tad de Senmars būtu ķēries pie kalšanas, kamēr dzelzs vēl karsta.

— Esiet taču mazliet žēlsirdīgāka, kundze.

— Tātad jūs piekrītat aizstāt Fukē kungu?

— Ja karalis atlaidīs Fukē kungu, tad protams.

— Jūs atkal runājat lieku. Ja jau vēl neesat panācis viņa atlaišanu, skaidrs, ka nevarējāt to izdarīt. Es būtu galīga muļķe, ja, nākdama šurp, nebūtu atnesusi līdz to, kā jums trūkst.

— Es jūtos satriekts, bet man tomēr jāpaliek pie savām domām, — Kolbērs ieteicās pēc klusuma brīža, kas ļāva hercogienei novērtēt viņa noslēgtību. — Man jums jāsaka, kundze, ka jau sešus gadus par Fukē kungu tiek rakstīta viena sūdzība pēc otras, bet superintendanta stāvoklis nav pat sašķobījies.

— Visam savs laiks, Kolbēra kungs; Fukē kunga atmaskotājus ne­sauca de Ševrēza, un viņu rīcībā nebija pierādījumu, kas līdzinātos kar­dināla Mazarīni sešām vēstulēm, kurās doti neapgāžami pierādījumi li­kuma pārkāpumam, par kuru es runāju.

— Likuma pārkāpumam?

— Noziegumam, ja tā jums patīk labāk.

— Noziegums? Un to izdarījis Fukē kungs?

— Tieši tā… Dīvaini, Kolbēra kungs, ļoti dīvaini: parasti jums ir tik vēsa un neizdibināma sejas izteiksme, bet patlaban jūs gandrīz vai sta­rojat.

— Noziegums?

— Esmu sajūsmināta, ja tas jūs iespaidoja.

— O, kundze, šis vārds tik daudz ko sevī ietver!

— Tas ietver pavēli par superintendantūru jums un izraidīšanas pa­vēli Fukē kungam.

— Piedodiet, hercogien — ir gandrīz neiespējami, ka Fukē kungs tiktu izraidīts; arests, nežēlastība — tas jau ir par daudz!

— Es zinu, ko runāju, — de Ševrēzas kundze vēsi turpināja. — Es dzīvoju pietiekoši tuvu Parīzei, lai zinātu, kas šeit notiek. Karalis nemīl Fukē kungu un labprāt viņu pazudinās, ja tikai viņam dos iemeslu.

— Tomēr vajag pienācīgu ieganstu.

— Manis sniegtais ir ļoti pienācīgs. Tādēļ arī tas ir piecsimt tūkstoš livru vērts.

— Ko tas nozīmē? — Kolbērs noprasīja.

— Es gribu teikt, kungs, ka manās rokās esošo ieganstu es nodošu jūsu rīcībā tikai apmaiņā pret piecsimt tūkstošiem livru.

— Ļoti labi, hercogien; es saprotu. Jūs esat noteikusi pārdošanas ce­nu, tagad iepazīstiniet mani ar preci.

— O, tas nav grūti; kā jau teicu, sešas kardināla Mazarīni vēstules; protams, viņa autogrāfs nebūtu tik vērtīgs, ja pilnīgi noteikti neliecinātu, ka Fukē kungs piesavinājies lielas summas no valsts kases.

— Vai tas ir nepārprotami? — Kolbēra acis priecīgi iespīdējās.

— Pilnīgi nepārprotami. Vai nevēlaties šīs vēstules izlasīt?

— Vēlos no visas sirds! Bez šaubām, tās ir kopijas?

Hercogiene izvilka uz krūtīm paslēpto nelielo sainīti, ko samta kor­sete bija mazliet saburzījusi.

— Lasiet, — viņa pasniedza papīrus.

Kolbērs alkatīgi tos satvēra.

— Brīnišķīgi! — pabeidzis lasīt, viņš noteica.

— Pietiekoši skaidri, vai ne?

— Jā, hercogien; tātad kardināls Mazarīni iedevis naudu Fukē kun­gam, bet Fukē kungs to paturējis sev; bet par kādu naudu te ir runa?

— Tur jau tā lieta! Ja mēs vienosimies, es šīm sešām pielikšu vēl septīto vēstuli, kas jums sniegs izsmeļošas ziņas par visu.

Kolbērs pārdomāja.

— Bet oriģināli?

— Lieks jautājums. Tas ir tāpat, it kā es jums, Kolbēra kungs, jau­tātu, vai jūsu maisiņi būs tukši vai pilni ar zelta monētām, kad jūs man tos iedosiet.

— Labi, hercogien.

— Tātad mēs esam vienojušies?

— Vēl ne.

— Kā tā?

— Ir kaut kas, par ko ne jus, ne es neesam padomājuši.

— Kas?

— Šajos apstākļos Fukē kungu var pazudināt tikai tiesas process.

— Jā.

— Un publisks skandāls.

— Jā. Nu un kas par to?

— Tas, ka nebūs ne procesa, ne ari skandāla.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka te ir darīšana ar parlamenta ģenerālprokuroru; tāpēc, ka pie mums Francijā visi — administrācija, armija, justīcija, tirdzniecī­ba — ir savstarpēji saistītas un izpalīdz viena otrai, un to sauc par kor­porācijas garu. Tādēļ, kundze, parlaments nekad necietīs, ka tā vadītājs tiek nodots tiesai. Ja tas arī notiktu kaut vai pēc karaļa pavēles, par­laments savu ģenerālprokuroru nekad nenotiesās.

— Taisnību sakot, tas uz mani neattiecas, Kolbēra kungs.

— Es zinu, kundze. Toties mani tas skar un pazemina cenu tam, ko jūs atnesāt. Kam man vajadzīgi nozieguma pierādījumi, ja par tiem nevar sodīt?

— Ja uz Fukē kritīs aizdomas, viņš tik un tā tiks atcelts no super­intendanta pienākumiem.

— Tad nu gan liela lieta! — Kolbērs iesaucās, un viņa drūmajā sejā pēkšņi atplaiksnīja naids un atriebība.

— Ak, Kolbēra kungs, piedodiet man, — hercogene ieteicās, — es nezināju, ka jūs tā aizsvilstaties. Ļoti labi. Ja jau jums nepietiek ar to, kas man ir, varam beigt šo sarunu.

— Nē, kundze, turpināsim. Tā kā preces cena ir kritusi, samaziniet savas prasības.

— Vai jūs kaulējaties?

— Tas jādara ikvienam, kas grib godīgi maksāt.

— Cik tad jūs piedāvājat?

— Divsimt tūkstošus livru.

Hercogiene nicīgi iesmējās, bet tad pēkšņi teica:

— Pagaidiet!

— Jūs piekrītat?

— Nē, ne gluži. Man ir vēl kas padomā.

— Runājiet.

— Jūs man dodat trīssimt tūkstošus livru.

— Nē, nē!

— Piekrītiet vai ne, kā vēlaties… Tas vēl nav viss.

— Vēl kaut kas? Ar jums kļūst neiespējami runāt, hercogien!

— Nebūt ne, naudu es vairāk nelūgšu.

— Ko tad jūs gribat?

— Pakalpojumu. Jūs zināt, ka es vienmēr esmu maigi mīlējusi kara­lieni.

— Un…

— Un… es gribu satikt viņas majestāti.

— Karalieni?

— Jā, Kolbēra kungs, karalieni, kura, tiesa gan, nav vairs mana drau­dzene un jau sen, bet kura var atkal par tādu kļūt, ja tikai man dos iespēju.

— Hercogien, viņas majestāte vairs nevienu nepieņem. Jūs taču zināt, ka slimības lēkmes atkārtojas aizvien biežāk.

— Tāpēc man arī jāsatiek karaliene. Iedomājieties, pie mums Flan- drijā tādas slimības sastopamas ļoti bieži.

— Vēzis? Briesmīgā, neārstējamā un liktenīgā slimība?

— Neticiet tam, Kolbēra kungs. Flāmu zemnieks ir primitīvs. Viņam nav vis sieva, bet verdzene.

— Nu un kas par to?

— Kamēr viņš velk savu mūžīgo dūmu no pīpes, sieva strādā: smeļ no akas ūdeni, staipa smagumus, apkrauj ar nastām mūli vai ēzeli. Viņa sevi nežēlo un bieži sasitas, turklāt viņu vēl pietiekoši bieži iekausta. Bet vēzis rodas no sasitumiem.

— Tā gan.

— Flāmietes tomēr no tā nemirst. Kad ciešanas kļūst neizturamas, viņas atrod zāles. Briges māsas* apbrīnojami prot ārstēt šo slimību. Vi­ņām ir ārstnieciski ūdeņi, dažādi uzlējumi un ziedes. Māsas iedod slima-

Briges māsas — sieviešu labdarības biedrība, kas nodarbojās ar „Dievam tīkamām lietām", neprasīdama no savām sekotājām mū­ķenes kārtu; biedrība radās XII gs. Nīderlandē.