Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ministrus uzrunā „monsenjor", — Vanels palika pie sava. — Jūs esat ministrs!

— Pagaidām vēl ne!

— Es jūs saucu par monsenjoru. Turklāt jūs esat mans priekšnieks, mans senjors, kā tad citādi lai jūs uzrunāju! Ja jūs nevēlaties, ka es jūs tā saucu svešu klātbūtnē, atļaujiet jūs saukt par monsenjoru, kad esam divatā.

Kolbērs pacēla galvu un lampas gaismā centās izlasīt Vanela sejā, cik patiesa ir šī padevība. Padomnieks prata izturēt jebkuru skatienu, pat ja tas bija ministra.

Kolbērs nopūtās. Viņš neko īsti nevarēja saskatīt Vanela sejā; var jau būt, ka tas ir godīgs. Intendants iedomājās arī, ka šis cilvēks, kurš ir viņam pakļauts, patiesībā tur viņu savā varā, jo Vanelas kundze ir viņa mīļākā. Kamēr viņš ar līdzjūtību domāja par šī cilvēka likteni, Vanels bezkaislīgi izņēma no kabatas iesmaržotu un ar spāņu vasku aizlīmētu vēstuli un pasniedza to intendantam.

— Kas tas ir, Vanel?

— Vēstule no sievas, monsenjor.

Kolbērs ieklepojās. Viņš paņēma vēstuli, atvēra to, izlasīja un iebāza kabatā. Vanels pa to laiku nesatricināmā mierā šķirstīja savus protokolus.

— Vanel, — patrons piepeši uzrunāja savu padoto, — šķiet, jūs no darba nebaidāties?

— Nē, monsenjor.

— Jūs nebaida divpadsmit stundas katru dienu?

— Es strādāju piecpadsmit stundas.

— Neaptverami. Pienākumi parlamentā aizņem ne vairāk kā trīs stundas dienā.

— O, es kādam draugam, kura darījumi ir manā pārziņā, kārtoju rēķinu grāmatas; bez tam, brīvajā laikā es mācos senebreju valodu.

— Parlamentā jūs augstu vērtē, vai ne, Vanel?

— Ceru, ka jā, monsenjor.

— Jums nevajadzētu ilgi aizsēdēties padomnieka krēslā.

— Kas man būtu jādara?

— Nopērciet amatu.

— Kādu?

Kaut ko nozīmīgu. Pieticīgas prasības ir visgrūtāk apmierināt.

— Piepildīt pieticīgu maciņu arī nav viegli.

— Kāds amats jūs vilina?

— Patiesību sakot, es nezinu, kas man būtu pa kabatai.

— Ir kāds labs amats. Lai to nopirktu bez grūtībām, jābūt karalim, bet droši vien karalim nenāk ne prātā pirkt ģenerālprokurora amatu.

To izdzirdis, Vanels pievērsa Kolbēram lēnprātīgas un neizteiksmīgas acis.

Kolbērs nesaprata, vai Vanels nopratis viņa nodomus, vai ari vien­kārši atsaucas uz viņa vārdiem.

— Kas tā par parlamenta ģenerālprokurora vietu, par ko jūs, mon­senjor, runājat? — Vanels apvaicājās. — Es zinu tikai Fukē kunga vie­tu.

— Tieši par to es runāju, manu dārgo padomniek.

— Jums nav slikta gaume, monsenjor; taču preci var nopirkt tikai tad, ja to pārdod.

— Vanela kungs, es domāju, ka šis amats drīz vien nonāks pārdo­šanā.

— Nonāks pārdošanā! Ģenerālprokurora amats, Fukē kunga amats!

— Par to diezgan daudz baumo.

— Nonāks pārdošanā amats, kas padara viņu neaizskaramu? Oho-ho!

Vanels iesmējās.

— Varbūt šis amats jūs biedē? — Kolbērs skarbi noteica.

- Biedē? Nemaz.

— Vai arī jūs to negribat?

— Monsenjor, jūs mani izsmejat, — Vanels teica. — Kurš parla­menta padomnieks gan nevēlētos pārvērsties par ģenerālprokuroru?

— Tad, Vanela kungs… ja jau es saku, ka šis amats tiks pārdots…

— Vai jūs varat galvot, monsenjor?

— Par to daudzi runā.

— Es atkārtoju, ka tas nav iespējams: neviens nepametīs vairogu, kas sargā viņa godu, mantu un galu galā arī dzīvību.

— Mēdz būt trakie, kas iedomājas, ka viņi ir pasargāti no likteņa triecieniem, Vanela kungs.

— Jā, monsenjor, tādi gadās, bet parasti viņi gan neaplaimo ar savām neprātībām nabaga Vanelus, kas nīkuļo šai pasaulē.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka Vaneli ir nabagi.

— Fukē kunga amats patiešām maksā dārgi. Ko jūs par to dotu, Vanela kungs?

— Visu, kas man ir, monsenjor.

— Cik tas ir?

— Trīssimt līdz četrsimt tūkstoši livru.

— Un cik maksā šis amats?

— Vismaz pusotra miljona. Es zinu cilvēkus, kas piedāvāja pat mil­jonu septiņsimt tūkstošus un tomēr nevarēja Fukē kungu iekārdināt. Pat ja gadītos tā, ka Fukē kungs gribētu pārdot savu amatu, kam es gan neticu, neskatoties uz to, ko man ir teikuši…

— Ā, tātad jums to jau teica! Kas?

— De Gurvila kungs… Pelisona kungs… tā, starp citu.

— Tātad, ja Fukē kungs gribētu pārdot savu amatu?..

— Tad es vienalga to nevarētu nopirkt, jo superintendanta kungs pārdotu tikai par skaidru naudu, bet kurš gan var vienā rāvienā likt galdā pusotru miljonu?

Kolbērs ar izteiksmīgu žestu pārtrauca padomnieku un atkal iegrima domās.

Vērodams, cik saspringti viņa pavēlnieks domā, un redzēdams viņa dziļo ieinteresētību turpināt šo sarunu, Vanels pacietīgi gaidīja, ko viņš izlems, neuzdrošinādamies intendantam neko ieteikt.

— Izskaidrojiet man labi sīki, — Kolbērs beidzot ierunājās, — kādas privilēģijas dod ģenerālprokurora amats.

— Tiesības apsūdzēt ikvienu Francijas pavalstnieku, ja tikai viņš nav karaliskās dzimtas princis; tiesības anulēt jebkuru apsūdzību, kas vērsta pret francūzi, izņemot karali un prinčus. Ģenerālprokurors ir karaļa labā roka, kas soda vainīgos; tiesa gan, šī pati roka var arī palīdzēt karalim apdzēst taisnās tiesas un likumības lāpu. Tāpēc Fukē kungs var pat ne­pakļauties karalim un sacelt pret viņu parlamentu. Šī iemesla dēļ karalis, par spīti visam, cenšas sadzīvot ar Fukē, jo viņa majestāte, protams, vēlas, lai viņa rīkojumi stātos spēkā bez parlamenta iebildumiem. Ģenerālpro­kurors var būt gan ļoti derīgs, gan arī bīstams ierocis.

— Vai gribat būt par ģenerālprokuroru, Vanel? — Kolbērs pēkšņi noprasīja, mīkstinādams balsi un skatienu.

— Es? — Vanels iesaucās. — Man jau bija gods jums teikt, ka man šim amatam pietrūkst miljona un simt tūkstošu livru.

— Jūs tos aizņemsieties no draugiem.

— Mani draugi nav bagātāki par mani.

— Jūs esat godīgs!

— O, ja visi domātu tāpat kā jūs, monsenjor!

— Pietiek ar to, ka es tā domāju. Ja vajadzēs, es esmu gatavs par jums galvot.

— Piesargieties, monsenjor! Vai zināt parunu?

— Kādu?

— Kurš galvo, tam jāmaksā.

— Tik tālu nenonāks.

Vanels pielēca kājās, jo viņu bija satraucis priekšlikums, ko izteica cilvēks, kura vārdus uztvēra nopietni pat vieglprātīgākie cilvēki.

— Nezobojieties par mani, monsenjor, — viņš lūdza.

— Pasteidzināsim šo lietu, Vanel. Jūs teicāt, ka Gurvila kungs runājis ar jums par Fukē kunga amatu?

— Jā, un Pelisons arī.

— Oficiāli?

— Atkārtošu burtiski viņu teikto: «Parlamenta locekļi ir bagāti un godkārīgi, viņi varētu samest naudu un piedāvāt divus vai trīs miljonus savam aizstāvim un spīdeklim Fukē kungam".

— Ko jūs uz to atbildējāt?

— Es teicu, ka vajadzības gadījumā samaksāšu savu daļu — kādus divsimt tūkstošus livru.

— Ā, tātad arī jūs dievināt Fukē kungu! — Kolbērs iesaucās, uzmetis Vanelam naidpilnu skatienu.

— Nemaz. Fukē kungs tomēr ir mūsu ģenerālprokurors; viņš slīkst parādos un grimst dibenā; mums jāglābj korporācijas gods.

— Tad tāpēc Fukē nav ko baidīties, kamēr viņš ir savā amatā.

— Vēl vairāk, — Vanels turpināja, — Gurvila kungs piebilda: „Fukē kungs nepazemosies un nepieņems žēlastības dāvanu; lai parlaments sa­liek naudu kopā un kā pieklājas nopērk ģenerālprokurora amatu, tad viss būs kā nākas: korporācijas gods paliks neaptraipīts, un arī Fukē kunga lepnums netiks pazaudēts".