Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Pusvienos, — māsa turpināja, — Mosas arhibīskaps jau bija troņ­mantnieku nokristījis karaļa un jūsu klātbūtnē, kā arī pasludinājis par Francijas troņa mantinieku. Karalis devās uz vecās Senžermēnas pils ka­pelu, lai noklausītos „Tc DeuS"*.

— Viss ir pareizi, — karaliene čukstēja.

— Dzemdībās bija klāt nelaiķa princis — karaļa brālis, citi karaliskās dzimtas prinči un galma dāmas. Karaļa ārsts Buvērs un ķirurgs Onorē atradās priekštelpā. Jūsu majestāte ap trijiem aizmiga un nogulēja apmē­ram līdz septiņiem, vai ne?

— Tas ir taisnība, bet jūs man stāstāt to, ko bez mums abām zina visa pasaule.

Tevi Dievs, (teicam)… (lat.). — katoļu garīgās himnas sākuma vārdi.

— Jūsu majestāte, es pamazām tuvojos tam, ko zina tikai nedaudzi. Es teicu: nedaudzi. Es varētu teikt — tikai divas, jo ari agrāk bija tikai pieci, bet pēdējos gados šis noslēpums kļuvis vēl dziļāks, jo lielākā daļa, kas to zināja, ir miruši. Mūsu pavēlnieks karalis atdusas blakus saviem senčiem; vecmāte Perona nomira drīz vien pēc viņa, Laportu neviens vairs neatceras.

Karaliene pavēra muti, grasīdamās atbildēt; zem ledainās rokas, ar kuru viņa pieskārās sejai, izspiedās karstas sviedru lāses.

— Bija astoņi, — māsa turpināja. — Karalis ar vieglu sirdi vaka­riņoja; visapkārt skanēja dziesmas, jautri izsaucieni, līdz malām pildījās glāzes; zem balkoniem tērgāja tauta; šveicieši, musketieri, gvardi klaiņāja pa pilsētu, un piedzērušies stundenti tiekoties nēsāja viņus uz rokām. Tautas līksmošanās saceltais troksnis izbiedēja jaundzimušo, un viņš klusi raudāja savas aukles, Gozaka kundzes rokās. Ja viņš atvērtu acis, tad ieraudzītu šūpulī divus kroņus. Pēkšņi jūsu majestāte spalgi iekliedzās, un Perona piegāja pie jūsu pagalvja. Ārsti pusdienoja atsevišķā zālē. Pils bija cilvēku pārpilna, vairs nebija ne sargu, ne arī kārtības. Vecmāte iz­meklēja jūsu majestāti, izbrīnā iesaucās, tad apkampa jūs, izmocītu un sāpēs vai prātu zaudējušu, pēc tam aizsūtīja Laportu pateikt karalim, ka karaliene vēlas redzēt jūsu majestāti. Kā jums zināms, Laports bija saprā­tīgs un aukstasinīgs. Viņš vis negāja pie karaļa kā izbiedēts kalpotājs, kas jūt savas vēsts svarīgumu un grib nobiedēt ar to; starp citu, viņa jaunums karalim neliktos briesmīgs. Tā nu smaidošais Laports apstājās pie karaļa krēsla un pateica: „Jūsu majestāte, karaliene jūtas ļoti laimīga un būtu vēl laimīgāka, ja redzētu pie sevis jūsu majestāti."

Todien Ludviķis XIII būtu devis visu pat ubagam, kas vēlētu viņam laimi. Jautrs un dzīvespriecīgs viņš piecēlās no krēsla un sacīja tādā tonī, kā būtu runājis Indriķis IV: «Kungi, es dodos pie sievas".

Viņš iegāja pie jums, un Perona pienesa viņam klāt otru mantinieku, kas bija tikpat vesels un skaists kā pirmais. Viņa vēl noteica: «Valdniek, Dievs nevēlas, lai valdnieku dzimtā pārtrūktu vīriešu līnija." Karalis pie­skrēja pie otra bērna un dedzīgi iesaucās: «Pateicos tev, Dievs!"

Māsa apklusa, pamanījusi, cik smagas ciešanas sagādā karalienei. Austrijas Anna bijā atslīgusi krēslā un, galvu nokārusi, stingu skatienu, klausījās, diez vai saprazdama, ko viņai saka: karalienes lūpas raustījās, it kā raidītu lūgšanas Dievam vai arī piesauktu lāstus pār šīs cietsirdīgās sievietes galvu.

— Tikai nedomājiet, ka karaliene bija slikta māte, jo Francijā palika tikai viens dofins un otrs bērns tika attālināts no troņa! — māsa dedzīgi turpināja. — O, nē, nē!.. Ir cilvēki, kas ļoti labi zina, cik asaru viņa izlēja un cik dedzīgiem skūpstiem apbēra nabadziņu, mierinādama viņu tai no­žēlojamajā un tumsā slēptajā dzīvē, kādu valstiska nepieciešamība noteica Ludviķa XV dvīņu brālim.

— Mans Dievs! Ak, mans Dievs! — tikko dzirdami karaliene izdvesa.

— Karalis, — māsa atsāka, — ieraudzījis abus savus dēlus, kuriem bija vienādas, tiesības, sāka raizēties par Francijas likteni, par mieru un kārtību savā karalistē. Rišeljē, kas tika izsaukts uz pili, vairāk kā stundu nodevās pārdomām karaļa kabinetā un galu galā pateica savu lēmumu: «Francijā var būt tikai viens dofins, kas dzimis, lai mantotu troni pēc viņa majestātes. Dievs sūtījis mums vēl vienu, lai tas varētu mantot pēc pirmā. Tomēr patlaban mums vajadzīgs tikai tas, kurš pirmais ieradies pasaulē; paslēpsim otru no Francijas tāpat, kā Dievs to sākumā paslēpa no viņa karaliskajiem vecākiem. Viens troņmantnieks valstij nes mieru un kārtību; divi pretendenti — pilsoņu karu un anarhiju".

Bāla, sažņaugtām dūrēm, karaliene pielēca kājās.

— Jūs zināt pārāk daudz, — viņa dobji noteica. — Jūs esat uzzinā­jusi valsts noslēpumu. Draugi, kuri jums to atklāja, ir viltus draugi un nodevēji. Jūs esat viņu līdzzinātāja noziegumā, kurš te iecerēts. Tagad nost masku, vai arī es likšu apsardzes virsniekam jūs arestēt. O, es no šī noslēpuma nebaidos! Jūs to uzzinājāt un par to samaksāsiet! Tas no­mirs jūsu krūtīs. No šī brīža jums vairs nepieder ne šis noslēpums, ne arī jūsu dzīvība!

Draudīgi žestikulēdama, Austrijas Anna paspēra dažus soļus uz mā­sas pusi.

— Tad novērtējiet, cik uzticīgi, godīgi un pieticīgi ir jūsu pamestie draugi, — māsa teica, noraudama masku.

— Hercogiene de Ševrēza! — karaliene iekliedzās.

— Vienīgā, kas kopā ar jums dala šo noslēpumu.

— Ak, — Austrijas Anna izdvesa, — apskaujiet mani, hercogien! Tā spēlējoties ar sena drauga jūtām, var vēl nogalināt viņu.

Karstas asaras liedama, karaliene nolieca galvu uz savas vecās drau­dzenes pleca.

— Cik jus vēl esat jauna, — de Ševrēzas kundze pusbalsī noteica, — laimīgā, jūs vēl varat raudāt!

Karaliene augstprātīgi paskatījās uz hercogieni de Ševrēzu un sacīja:

— Šķiet, runājot par mani, jūs lietojāt vārdu «laimīga". Turpretim es, hercogien, vienmēr esmu domājusi, ka visā pasaulē nav būtnes, kura būtu nelaimīgāka par Francijas karalieni.

— Valdniec, jūs patiešām esat daudz cietusi. Tomēr bez tām cil­denajām sāpēm, par kurām mēs abas tikko runājām, kā jau divas senas draudzenes, ko izšķīrusi citu cilvēku nenovīdība, bez visām bēdām, kas nāk pār jums kā pār karalieni, jums ir arī šādi tādi prieciņi, ko jūs gan maz apzināties, bet kuri šajā pasaulē izsauc asu skaudību.

— Kādi tad? — Austrijas Anna rūgti noprasīja. — Kā var runāt par priekiem, ja jūs pati nupat apgalvojāt, ka gan manai miesai, gan garam vajadzīga ārstēšana?

De Ševrēzas kundze mirkli padomāja, tad nočukstēja:

— Cik dziļš bezdibenis gan šķir karaļus no visiem pārējiem!

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu teikt, ka viņi stāv tik tālu no skarbās īstenības, ka aiz­mirst par grūtībām, ar kādām jācīnās citiem. Viņi līdzinās tiem Āfrikas zaļo augstieņu iedzīvotājiem, kas bauda savu strautu ledusauksto ūdeni un nesaprot, kā saules kveldētajā tuksnesī var nomirt no bada un slāpēm.

Karaliene viegli pietvīka; tikai tagad viņa saprata, par ko draudzene runā.

— Es rīkojos ļauni, jūs pamezdama! — viņa iesaucās.

— Ak, valdniec, stāsta, ka karalis mantojis naidu, ko pret mani juta viņa nelaiķa tēvs. Karalis padzītu mani, ja uzzinātu, ka esmu pilī.

— Neapgalvošu, ka karalis pret jums, hercogien, būtu īpaši labvēlīgi noskaņots, — karaliene atbildēja. — Bet es varētu… varbūt slepeni…

Hercogienes lūpās pavīdēja nicīgs smaids, kas satrauca viņas sarunu biedreni.