Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Lūk, ko: agrākā hercogiene, daiļā un pielūgtā Ševrēza, būtu atbil­dējusi man melnā nepateicībā. Viņa tikai atcirstu: „Man no jums nekas nav vajadzīgs." Lai tad ir svētīta nelaime, ja tā jūs ir izmainījusi un tagad jūs varbūt man atbildēsiet: «Neatsakos pieņemt".

Hercogienes skatiens atmaiga un viņa pasmaidīja. Karaliene bija viņu apbūrusi, un viņa necentās slēpt savas jūtas.

— Runājiet, mana dārgā, — karaliene skubināja, — ko jūs vēlaties?

— Vai man tas jāpasaka?

— Un pēc iespējas ātrāk, ilgi nedomājot.

— Jūsu majestāte var man ārkārtīgi iepriecināt, sagādāt ne ar ko nesalīdzināmu laimi.

— Sakiet to, — karaliene izteica mazliet vēsāk, jo viņa sāka kļūt nemierīga. — Tikai neaizmirstiet, mana dārgā Ševrēza, ka tagad pāri man stāv dēls, tāpat kā kādreiz vīrs.

— Es būšu pieticīga, manu karalien.

— Sauciet mani par Annu kā agrāk, tas būs jauks atgādinājums par neaizmirstamajām jaunības dienām.

— Labi. Tātad, mana dārgā valdniece, mana mīļā Anna…

— Vai tu vēl atceries spāņu valodu?

— Protams.

— Tad pasaki man spāniski, ko tu vēlies.

— Es vēlos, lai tu pagodini mani un atbrauc uz dažām dienām pie manis uz Dampjēnu.

— Un tas ir viss? — karaliene pārsteigumā iesaucās.

— Jā.

— Tikai to?

— Ak Dievs, vai tad jūs nejūtat, ka es jums lūdzu nedzirdētu lab­vēlību? Ja jūs to neredzat, tad mani nemaz nepazīstat. Vai jūs pieņemsiet manu ielūgumu?

— Protams, un no visas sirds.

— O, es esmu jums tik pateicīga!

— Es būšu laimīga, — Anna turpināja, vēl īsti neticēdama herco­gienes vaļsirdībai, — ja mana klātbūtne izrādīsies jums noderīga.

— Noderīga! — hercogiene smiedamās iesaucās. — O, nē! Patīka­ma, priecīga, līksma — jā un tūkstošreiz jā! Tātad jūs apsolāt?

— Dodu savu vārdu.

Hercogiene satvēra karalienes daiļo roku, pārklādama to skūpstiem.

„Būtībā viņa ir laba sieviete, — karaliene domāja, — un… viņai pie­mīt dvēseles cēlums".

— Jūsu majestāte, — hercogiene jautāja, — vai jūs man dosiet divas nedēļas laika?

— Protams. Bet kam jums tas vajadzīgs?

— Zinot, ka es esmu kritusi nežēlastībā, neviens negribēja man aiz­dot simt tūkstošus ekiju, kas man vajadzīgi, lai savestu kārtībā Dampjēnu. Tagad, tiklīdz kļūs zināms, ka nauda vajadzīga, lai uzņemtu jūsu majes­tāti, Parīzes kapitāli plūdīs pie manis kā straume.

— Ak tā, simt tūkstoši ekiju! — karaliene laipni pamāja. — Tātad vajadzīgi simt tūkstoši ekiju, lai sakārtotu Dampjēnu?

— Apmēram tik daudz.

— Un neviens jums tos negrib aizdot?

— Neviens.

— Ja gribat, tad es to izdarīšu, hercogien.

— O, es neuzdrošinos.

— Veltīgi.

— Patiešām?

— Karalienes goda vārds. Simt tūkstoš ekiju — tas nemaz nav tik daudz.

— Vai tad?

— Jā gan. Es zinu, ka jūs nekad neesat pieprasījusi par savu klusē­šanu īstu cenu, ko tā vērta. Hercogien, ja jūs man pabīdītu tuvāk šo galdiņu, es uzrakstītu jums čeku Kolbēra kungam; nē, labāk Fukē kun­gam, jo viņš ir daudz laipnāks un patīkamāks.

— Bet ja viņš nemaksās, tad to izdarīšu es. Tas gan būtu pirmais gadījums, kad viņš man atsaka.

Karaliene uzrakstīja zīmīti, iedeva to hercogienei un atvadīdamās no­skūpstīja viņu.

Tagad stāsts par šīm intrigām ir izsmelts un mūsu vēstījuma nāka­majās trīs nedēļās izvērsīsies cilvēka prāta brīvā spēle, kas ir tik daudz­veidīga savās izpausmēs.

Varbūt ari turpmāk mēs nespēsim iztikt bez politikas un intrigām ainās, ko grasāmies attēlot, bet tad to dzinējspēks būs slēpts tik dziļi, ka lasītājs ieraudzīs tikai ziediņus un krāšņu gleznu. Tas būs kā tirgus bala­gānā, kur uz paaugstinājuma soļojošo milzi vada viņa drēbēs paslēptā bērna mazās kājeles un trauslās rociņas.

Tā nu mēs atgriežamies Senmandē, kur superintendants, kā parasti, pieņem izmeklētu epikūriešu sabiedrību.

Kopš zināma laika saimniekam iestājušās grūtas dienas. Katrs, kas ienāk pie viņa, nevar nesajust, ka ministram ir nepatikšanas. Vairs neno­tiek trokšņainas dzīres ar daudzu cilvēku piedalīšanos. Par ieganstu Fukē min finanses, bet, kā asprātīgi izteicies Gurvils, tas ir caurcaurēm melīgs: te nav ne smakas no finansēm. Vatelam gan pagaidām vēl izdodas uztu­rēt nama reputāciju.

Dārznieki un sakņu audzētāji, kas apgādā virtuvi, sāk jau žēloties, ka viņus izputina, aizkavējot rēķinus. Komisionāri, kuri piegādā spāņu vīnus, sūta vēstuli pēc vēstules, veltīgi lūgdami, lai apmaksā rēķinus. Superin­tendanta nolīgtie Normandijas piekrastes zvejnieki sāk apsvērt, ka būtu varējuši pamest zveju un dzīvot krastā, ja saņemtu visu, kas pienākas. Vairs neparādās svaigās zivis, un tas kļūs par iemeslu Vatela nāvei.

Tomēr pieņemšanas dienā Fukē kunga draugi sapulcējās pie viņa kuplākā skaitā nekā parasti. Gurvils un abats Fukē sarunājās par finan­sēm, citiem vārdiem, abats aizņēmās no Gurvila dažus pistolus. Pelisons, pārmetis vienu kāju pāri otrai, steidza pabeigt runu, ar kuru Fukē jāatklāj parlamenta sēde. Šī runa bija tīrais šedevrs, jo Pelisons to sacerēja drau­gam, tātad ielika tajā visu, ar ko viņš, protams, nenoņemtos, ja rakstītu to sev. No dārza iznāca Lafontēns un Lorē, kas strīdējās par joku dze­joļiem.

Mākslinieki un mūziķi pulcējās pie ēdamistabas. Kad pulkstenis no­sitīs astoņus, visi sēdīsies pie vakariņu galda. Superintendants nekad nav licis sevi gaidīt. Bija pusastoņi. Ēstgriba jau krietni vien pamodusies.

Kad visi viesi beidzot bija sapulcējušies, Gurvils devās pie Pelisona, atraudams viņu no pārdomām un, izvedis viesistabas vidū (durvis bija rūpīgi aiztaisītas), jautāja:

— Nu, kas jauns?

Pelisons skatījās uz viņu.

— Es aizņēmos no savas tantes divdesmit piecus tūkstošus livru — te būs čeki.

— Labi, — Gurvils atteica, — tagad pirmajai iemaksai trūkst tikai simt deviņdesmit pieci tūkstoši livru.

— Kādai iemaksai? — Lafontēns vaicāja tādā pat tonī, kādā parasti uzdeva jautājumu: „Bet vai jūs esat lasījis Baruhu*?"

— Ir nu gan izklaidīgs cilvēks! — Gurvils iesaucās. — Jūs pats man stāstījāt par mazu muižiņu Korbeilā, ko viens no Fukē kunga kreditoriem gatavojas pārdot; tas bijāt jūs, kas ierosinājāt, lai visi Epikūra draugi samet naudu un neļauj tam notikt; vēl jūs teicāt, ka pārdosiet savu daļu no Šatotjerī mājas, lai samaksātu savu daļu, bet tagad jūs pēkšņi vaicājat: „Kāda iemaksa?"

Tā vārdi izsauca vispārējus smieklus, un Lafontēns nosarka.

— Lūdzu, atvainojiet mani, — viņš sacīja, — tas tiesa; nē, es nebiju aizmirsis. Tikai…

— Tikai tu vairs to neatcerējies, — Lorē piebilda.

— Tā gan ir. Viņam nudien ir taisnība — aizmirst un neatcerēties ir divas dažādas lietas.

— Vai jūs atnesāt savu daļu, — Pelisons atsāka, — naudu par pār­doto zemes gabalu?

— Pārdoto? Nē, neatnesu.

— Vai tad jūs to nemaz nepārdevāt? — brīnījās Gurvils, kurš zināja, cik nesavtīgs un devīgs ir dzejnieks.

— Sieva man neļāva to darīt, — Lafontēns atteica.

Atskanēja jauna smieklu šalts.

— Jūs taču tieši tādēļ devāties uz Šatotjerī?

— Jā, un pie tam jāšus.

— Nabaga Zans!

— Es astoņas reizes nomainīju zirgus un galīgi zaudēju spēkus.