Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Baruhs — Bībeles persona, pravieša Jeremijas māceklis. Jeremija nodiktēja Baruham savus pareģojumus. Lafontēns interesējās par Baruha grāmatas stila īpatnībā, un tiekoties visiem saviem paziņām uzdeva jautājumu: „Vai jūs esat lasījis Baruhu?" Lafontēna jau­tājums francūžiem kļuvis par parunu.

— Tas tik ir draugs! Toties galā, jācer, jus atputāties?

— Atpūtos? Kas tā par atpūtu! Tur man bija rūpju diezgan.

— Kā?

— Mana sieva sāka koķetēt ar to, kam es gribēju pārdot savu zemi; šis cilvēks atteicās pirkt, un es viņu izsaucu uz divkauju.

— Brīnišķīgi! Un vai divkauja notika?

— Droši vien ne.

— Vai arī to jūs īsti nezināt?

— Nē, nē; iejaucās mana sieva ar saviem radiniekiem. Es nostāvēju ar zobenu rokā minūtes piecpadsmit, bet nekādus ievainojumus neguvu.

— Bet jūsu pretinieks?

— Pretinieks arī. Viņš neieradās uz divkauju.

— Lieliski! — no visām pusēm atskanēja saucieni. — Jūs droši vien spērāt zemes gaisā?

— Protams. Galu galā es saaukstējos un, kad atgriezos mājās, sieva mani sagaidīja šķendēdamās.

— Nopietni?

— Pavisam nopietni! Viņa man meta ar maizes kukuli, saprotiet, ar lielu maizes kukuli un trāpīja pa galvu.

— Un jūs?

— Es? Es sāku sviest viņai un viņas viesiem ar visu, ko vien atradu uz galda; pēc tam uzlēcu zirgā, un te nu es esmu.

Klausoties šajā komiskajā varonī, neviens nevarēja palikt nopietns. Kad smieklu vētra mazliet pierima, Lafontēnam jautāja:

— Vai tas ir viss, ko jūs atvedāt?

— O nē. Man ienāca prātā lieliska doma.

— Pasakiet.

— Vai esat ievērojuši, ka pie mums Francijā tiek sacerēts daudz jaut­ru dzejolīšu?

— Un kā vēl, — klātesošie vienā balsi atsaucās.

— Un tos maz drukā?

— Pilnīgi pareizi; likumi pret to ir ļoti bargi.

— Tā nu man ienāca prātā, ka retas preces ir dārgas. Tāpēc es sāku sacerēt nelielu poēmu, toties visai brīvā garā.

— Oho, mīļo dzejniek!

— Un cik vien iespējams nepiedienīgu.

— O-o-o!

— Augstākajā mērā cinisku.

— Velns parāvis!

— Ieliku tajā visus vārdiņus, ko vien zinu par mīlestības padarīša­nām, — Lafontēns klāstīja.

Visi smējās līdz asarām, klausīdamies, kā lāga dzejnieks slavē savu preci.

—Es pacentos pārspēt visu, ko pirms manis paspējuši uzrakstīt Bo- kačo, Aretino* un citi šī žanra meistari.

—Ak kungs! — Pelisons iesaucās. — Tā jau viņš vēl tiks izraidīts no baznīcas!

—Vai jūs tā domājat? — Lafontēns naivi apjautājās. — Zvēru, ka nedarīju to savā labā, bet gan Fukē kunga dēļ.

Tik lielisks arguments galīgi sasmīdināja klātesošos.

— Bez tam, — Lafontēns turpināja, rokas berzēdams, — pirmo šīs poēmas izdevumu** es pārdevu par veseliem astoņsimt livriem. Par tiku­mīga satura grāmatām izdevēji maksā divreiz mazāk.

—Tad jau labāk būtu sacerējis pārīti tikumīgu grāmatu, — Gurvils smiedamies aizrādīja.

— Tas ir apgrūtinoši un nav pietiekami aizraujoši, — Lafontēns mie­rīgi iebilda. — Lūk, šajā maisiņā ir astoņsimt livru.

To teikdams, viņš iedeva savu dāvinājumu epikūriešu mantzinim. Tūlīt pēc viņa Lorē atdeva savus piecdesmit livrus. Arī pārējie deva, cik katrs varēja. Kad saskaitīja, izrādījās, ka savākti četrdesmit tūkstoši livru.

Monētu šķindoņa vēl nebija apklususi, kad superintendants ienāca, vai, pareizāk sakot, ieslīdēja zālē. Un viņš, kurš apgrozīja miljardus; ba-

Pjetro Aretino (1492-1556) — renesanses laika itāļu rakstni eks, dzejnieks, dramaturgs un publicists. Viņa iesauka bija «valdnieku lāsts" par asajiem pamfletiem pret karaļiem un pāvesta galmu. Da­ži Aretino darbi bija visai frivoli.

Savās «Pasakās" Lafontēns izmantoja motīvus no Bokačo novelēm, kā arī no Arosto, Aretino, Rablē un seno romiešu autoru Petronija un Apuleja darbiem. Pēc tam, kad 1675.gadā iznāca ceturtais «Pa­saku" krājums, policija aizliedza tās turpināt izdot, jo tās bija iz­raisījušas Ludviķa XIV neapmierinātību.

gātnieks, kurš bija iepazinis visas baudas un godinājumus, kādi vien ir pasaulē; cilvēks ar plašu sirdi un radošu prātu, kurš sevī bija sakausējis pasaulē pirmās karalistes garīgo un materiālo pusi, slavenais Fukē ar asa­ru pilnām acīm stāvēja savu viesu ielenkumā un, ļaudams caur saviem smalkajiem, bālajiem pirkstiem slīdēt zeltam un sudrabam, maigā aiz­kustinājumā sacīja:

— Niecīga žēlastības dāvana, kas pazudīs mana iztukšotā maka vis­mazākajā krokā, bet tā līdz malām piepildījusi manu sirdi, ko nekas un neviens nespēj izsmelt. Pateicos, draugi, pateicos! — Tā kā viņš nevarēja apskaut visus, kas atradās istabā un kam arī acīs sariesās asaras, tad viņš apkampa Lafontēnu, teikdams:

— Ak, nabadziņš! Manis dēļ jūs dabūjāt no sievas un tagad vēl garīdz­nieks uzliks jums sodu.

— Tie ir tīrie sīkumi: ja jūsu kreditori pagaidītu pāris gadiņus, es uzrakstītu kādu simtu pasaku; katru no tām izdotu atkārtoti, un jūsu parāds būtu nomaksāts!

Fukē sirsnīgi paspieda Lafontēnam roku un noteica:

— Manu miļo dzejniek, es jūs lūdzu, saceriet vēl simt pasakas un ne jau tikai, lai saņemtu astoņdesmit pistolus par katru, bet gan, lai bagā­tinātu mūsu literatūru ar simt šedevriem.

— Nedomājiet, ka es superintendanta kungam atnesu tikai šo ideju un atsoņdesmit pistolus, — Lafontēns lielīgi paziņoja.

— Šķiet, ka Lafontēns šodien ir īsts bagātnieks! — no visām pusēm atskanēja saucieni.

— Lai svētīta ideja, kas man var dāvāt miljonu vai divus, — Fukē jautri noteica.

— Tieši tā, — Lafontēns piekrita.

— Sakiet ātrāk! — atskanēja klātesošo saucieni.

— Sargieties! — Pelisons pačukstēja Lafontēnam. — Līdz šim jums gan bija lieli panākumi, taču nepārspīlējiet.

— Nē, nē, Pelisona kungs, jūs esat cilvēks ar izcilu gaumi, un jūs pats man izteiksiet atzinību.

— Vai runa ir par miljoniem? — Gurvils vaicāja.

Lafontēns norādīja uz savām krūtīm un sacīja:

— Man te ir pusotra miljona.

— Lai velns parauj to gaskoni no Šatotjerī! — Lorē iesaucās.

— Jums vajadzēja nevis rādīt uz kabatu, bet gan uz galvu, — Fukē aizrādīja.

— Superintendanta kungs, — Lafontēns turpināja, — jūs neesat ģe­nerālprokurors, jūs esat dzejnieks.

— Tiešām? — iesaucās Lorē, Konrārs un citi literāti.

— Es galvoju, ka jūs esat dzejnieks, gleznotājs, tēlnieks, mākslu un zinātņu draugs, bet atzīstieties pats, ka jūs nekādā ziņā neesat tiesu vīrs!

— Labprāt, — Fukē smaidīdams atbildēja.

— Ja jūs gribētu ievēlēt Akadēmijā, sakiet, vai jūs atteiktos?

— Lai akadēmiķi neņem ļaunā, bet es domāju, jā.

— Ja jau jūs nevēlaties būt Akadēmijā, tad kāpēc gan atļaujat sevi uzskatīt par parlamenta locekli?

— Lūk, kā! — Pelisons brīnījās. — Mēs runājam par politiku.

— Es jautāju, — Lafontēns turpināja, — vai Fukē kungam piestāv vai nepiestāv prokurora mantija?

— Runa nav par mantiju, — atcirta Pelisons, ko kaitināja visu smiekli.

— Gluži otrādi, tieši par mantiju, — Lorē piezīmēja.

— Atņemiet ģenerālprokuroram mantiju, un mums paliks Fukē kungs, par ko mēs nemaz nesūdzamies, — teica Konrārs. — Tomēr nav ģenerālprokurora bez mantijas un tāpēc mēs, tāpat kā de Lafontēna kungs, atzīstam, ka mantija patiesi ir atbaidoša.