Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Fukē kungs, ko jūs teiksiet?

— Ko teikšu? Manuprāt, nebūtu labi, ja Vanelas kundzes vīrs sa­aukstētos uz mana sliekšņa; Lafontēn, aizsūtiet pēc viņa, ja jau zināt, kur viņš atrodas.

Fukē vajadzēja teikt: „Semper ad eventum [festinat]" (Horācijs. „Poēzijas māksla"), un tas nozīmē: vienmēr steidzas uz atrisinā­jumu. „Ad adventum" nozīmē „uz atnākšanu".

— Es pats iešu kopā ar jums, — paziņoja abats Funē, — un nesīšu maisus ar zeltu.

— Lūdzu bez jokiem, — Fukē stingri noteica. — Lieta ir svarīga, ja vien tas patiešām ir nopietni domāts. Vispirms gan izrādīsim viesmīlību. Atvainojieties manā vārdā šim lāga cilvēkam un pasakiet, es jūtos apbē­dināts, ka viņam vajadzēja gaidīt, bet es taču nezināju par viņa atbrauk­šanu.

Lafontēns aizsteidzās pēc Vanela. Viņam sekoja Gurvils, un tas izrā­dījās pašā laikā, jo savu domu pārņemtais dzejnieks apmaldījās un stūrēja taisnā ceļā uz Senmaru.

Pēc ceturtdaļstundas Vanels jau iegāja superintendanta kabinetā, tajā pašā, kuru kopā ar visām blakustelpām mēs aprakstījām sava stāsta sā­kumā.

Ieraudzījis Vanelu, Fukē pasauca Pelisonu un dažas minūtes kaut ko čukstēja viņam pie auss.

— Iegaumējiet labi, — viņš uzsvēra, — jums jāseko, lai karietē tiktu iekrauts viss sudrabs, trauki un dārglietas. Paņemiet melnos zirgus, un lai juvelieris brauc kopā ar jums. Aizkavējiet vakariņas līdz de Beljēras kundzes atbraukšanai.

— Vajadzētu brīdināt de Beljēras kundzi, — Pelisons ierosināja.

— Nav vērts. Par to parūpēšos es pats.

— Labi.

— Ejiet, draugs.

Pelisons aizgāja, īsti labi nesapratis, kas par lietu, bet, kā jau pa­devīgs draugs uzticēdamies tam, kam bija radis paklausīt. Tas ir izredzētu dvēseļu spēks. Neuzticība raksturīga tikai zemiskām būtnēm.

Vanels paklanījās superintendantam. Viņš bija sagatavojies garai ru­nai.

— Sēdieties, kungs, — Fukē viņu uzrunāja. — Liekas, jūs gribat pirkt manu amatu?

— Monsenjor…

— Cik jūs varat par to maksāt?

— Summa jānosauc jums, monsenjor. Es zinu, ka jums jau izteikti līdzīgi priekšlikumi.

— Man stāstīja, ka Vanelas kundze novērtējusi manu amatu par mil­jonu un četrsimt tūkstošiem.

— Tas ir viss, kas mums ir.

— Vai jūs varat samaksāt skaidrā naudā?

— Man nav līdzi naudas, — Vanels naivi atbildēja.

Viņš bija sagatavojies cīņai, dažādām viltībām un kombinācijām, tā­pēc tagad jutās pārsteigts par tādu vienkāršību un diženumu.

— Kad jums tā būs?

— Tiklīdz pavēlēsiet, monsenjor.

Viņš drebēja, iedomādamies, ka varbūt Fukē par viņu ņirgājas.

— Ja jums pēc tās nevajadzētu braukt atpakaļ uz Parīzi, es teiktu — tūlīt…

— O, monsenjor!..

— Bet, — superintendants pārtrauca, — atliksim norēķināšanos un līguma parakstīšanu uz rītdienu.

— Lai notiek pēc jūsu prāta, — apstulbušais un pārsteigumā sastin­gušais Vanels piekrita.

— Tātad sešos no rīta, — Fukē vēl piebilda.

— Sešos, — Vanels atkārtoja.

— Palieciet sveiks, Vanela kungs. Skūpstu roku jūsu kundzei.

Fukē piecēlās.

Galīgi zaudējis galvu, asiņu pieplūdušām acīm, Vanels izstomīja:

— Monsenjor, vai jūs dodat goda vārdu?

Fukē pagrieza galvu uz viņa pusi un atjautāja:

— Velns parāvis, bet jūs?

Vanels samulsa, nodrebēja un galu galā pastiepa roku. Fukē ar cēlu žestu pastiepa pretī savējo. Godīgā roka uz mirkli pieskārās liekuļa mitra­jai delnai. Vanels saspieda Fukē pirkstus, vēlēdamies pārliecināties, ka tas nav sapnis. Superintendants ar tikko manāmu kustību atbrīvoja savu roku.

— Palieciet sveiks, — viņš atvadījās.

Atpakaļ kāpdamies, Vanels nonāca līdz durvīm, steidzīgi izgāja cauri pieņemšanas istabām un pārkāpa mājas slieksni.

Atlaidis Vanelu, Fukē uz mirkli iegrima domās.

„Nekas nebūs par daudz sievietei, kuru kādreiz mīlēju. Margarita alkst pēc prokurora sievas goda. Kāpēc nesagādāt viņai prieku? Bet ta­gad, kad pat visjūtīgākā sirdsapziņa man nevar neko pārmest, es varu pievērsties tai, kura mani mīl. De Beljēras kundze droši vien jau ir klāt."

Viņš paskatījās uz slepenajām durvīm. Fukē rūpīgi aizslēdza kabinetu, tad atvēra durvis, nokāpa pazemes ejā, kas veda no viņa mājas uz Ven- senas pili, un steidzīgi aizsoļoja pa gaiteni uz parasto satikšanās vietu.

Viņš pat nebrīdināja savu draudzeni ar zvanu, jo zināja, ka viņa ne­kad nenokavē satikšanos.

Marķīze patiešām bija ieradusies pirmā un jau gaidīja. Superinten­dants pieklauvēja, un viņa tūlīt pat pienāca pie durvīm, lai paņemtu pa durvju spraugu iebāzto zīmīti.

«Atbrauciet, marķīze. Jūs gaida uz vakariņām."

Laimīga un dzīvespriecīga de Beljēras kundze iesēdās karietē Ven- senas alejā un pēc kāda brīža jau sniedza roku Gurvilam, kurš sagaidīja viņu ārā uz sliekšņa, lai sagādātu prieku savam priekšniekam un mi­nistram.

Viņa neievēroja, ka pagalmā sakarsuši un putām klāti iedrāzās Fukē melnie zirgi, kas bija atveduši uz Senmandē Pelisonu un juvelieri, kuram viņa pārdeva savus traukus un dārglietas. Pelisons ieveda juvelieri kabi­netā, kur vēl joprojām atradās Fukē.

Superintendants pateicās, ka juvelieris saglabājis dārgumus tā, it kā tie būtu noguldījums, nevis lietas, kuras viņam bija tiesības pārdot. Fukē

uzmeta skatienu rēķina kopsummai: tā bija miljons trīssimt tūkstoši. Tad apstājies pie sava rakstāmgalda, viņš izrakstīja čeku par miljonu četrsimt tūkstošiem, kas bija jāizmaksā viņa kasei skaidrā naudā līdz nākošās die­nas pusdienlaikam.

— Peļņa veseli simt tūkstoši! — juvelieris iesaucās. — Ak, monsen­jor, cik jūs esat devīgs!

— Nē, nē, kungs, — Fukē uzsita viņam uz pleca, — delikātumu ar naudu nevar samaksāt. Pelņa ir apmēram tāda pati, kādu jūs būtu ie­guvis, pārdodot šīs mantas; tātad man vēl jāsamaksā procenti.

To teikdams, viņš no savas mežģīņu aproces izņēma briljantiem no­kaisītu aproču pogu, ko tas pats juvelieris ne vienreiz vien bija novērtējis trīstūkstoš pistoļu vērtībā, un noteica:

— Paņemiet šo te par atmiņu un uz redzēšanos. Jūs esat izcili godīgs cilvēks.

— Bet jūs, monsenjor, — iesaucās dziļi aizkustinātais juvelieris, — jūs esat īsts augstmanis!

Fukē izlaida krietno juvelieri pa slepenajām durvīm un devās pretī de Beljēras kundzei, kuru bija aplenkuši viesi.

Marķīze vienmēr izskatījās burvīga, bet šajā dienā viņa bija žilbinoša.

— Kungi, vai jums nešķiet, ka šovakar neviens nespēj līdzināties mar­ķīzei? — Fukē sacīja. — Un vai zināt, kāpēc?

— Tāpēc, ka de Beljēras kundze ir viskaistākā no sievietēm, — kāds no viesiem atbildēja.

— Nē, tāpēc ka viņa ir vislabākā starp sievietēm. Tomēr… šovakar visas marķīzes dārglietas ir tikai atdarinājumi.

De Beljēras kundze pietvīka.

— O, sievietes, kam pieder skaistākie briljanti Parīzē, to var teikt bez bailēm, - skanēja apkārtējo balsis.

— Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē klusi noprasīja Pelisonam.

— Beidzot es saprotu. Jūs izdarījāt ļoti pareizi.

— Re, nu, — Fukē iesmējās.

— Vakariņas ir galdā, — Vatels svinīgi paziņoja.

Lūgtie viesi devās uz ēdamistabu krietni ātrāk, nekā pieņemts mi­nistru pieņemšanās; te viņus sagaidīja lielisks skats. Visur — uz bufetēm, paliktņiem, uz galda starp ziediem un svecēm žilbinoši mirdzēja zelta un sudraba trauku bagātība. Tie bija seno Florences meistaru veidotie, lietie un kaltie dārgumi, kas bija vēl saglabājušies no tiem laikiem, kad zelts Francijā nebija nekāds retums, un ko bija atveduši Mediči. Šie mākslas brīnumi karu laikā tika paslēpti vai ierakti zemē, lai atkal ieraudzītu die­nasgaismu, kad iestājās pārtraukums karā, kurā cīnījās dižciltīgie un ko sauca par Frondu. Senjori cīnījās savā starpā un nogalināja viens otru, bet neatļāvās laupīt. Uz visiem traukiem bija de Beljēras kundzes ģer­bonis.