Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Fukē nokāra galvu:

— Es esmu nabaga vienkāršs un stūrgalvīgs bretonis, tāpēc mans prāts gan apbrīno jūsējo, gan baidās no tā. Neteikšu, ka turu vārdu kādu īpašu tikumu dēļ. Ja gribat, es to turu pa paradumam. Vienkārši ļaudis ir pietiekoši vientiesīgi, lai par šo ieradumus priecātos. Tas ir mans vie­nīgais tikums. Tad atstājiet man slavu, ka vienmēr turu savu vārdu.

— Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā rīt jūs parakstīsiet aktu par amata pārdošanu, amata, kas jūs aizsargā no visiem ienaidniekiem?

— Parakstīšu.

Aramiss smagi nopūtās un pameta skatienu visapkārt, kā meklēdams, ko varētu sadauzīt, un tad ieteicās:

— Mums ir vēl viens līdzeklis, un es ceru, ka jūs neatteiksieties to izmantot.

— Protams, ne, ja tas ir pieņemams… kā viss, ko jūs piedāvājat, mans dārgais draugs.

— Nevar būt nekas pieņemamāks, kā aicināt, lai jūsu pircējs atsakās no sava pirkuma. Vai viņš ir kāds no jūsu draugiem?

— Protams… bet…

— Ja jūs šo lietu uzticēsiet man, es nezaudēšu dūšu.

— Dodu jums visas tiesības.

— Ar ko jūs runājāt? Kas viņš ir?

— Es nezinu, vai jūs pazīstat parlamenta locekļus?

— Lielāko daļu. Vai tas ir kāds no prezidentiem?

— Nē, vienkāršs padomnieks.

— Ak tā!

— Viņu sauc Vanels.

Aramiss dusmās sasarka.

— Vanels! — viņš iekliedzās, pieceldamies no krēsla. — Vanels! Margaritas Vanelas vīrs?

— Jā.

— Jūsu agrākās mīļākās?

— Tieši tā, dārgais draugs. Viņa sagribējusi kļūt par ģenerālproku­rora kundzi. Man vajadzēja nabaga Vanelam dot kaut vai to, un bez tam es gūstu arī iespēju sagādāt prieku viņa dārgajai sievai.

Aramiss piegāja cieši klāt Fukē, saņēma viņa roku un aukstasinīgi noprasīja:

— Vai jūs zināt, kā sauc Margaritas Vanelas jauno mīļāko? Tas ir Žans Batists Kolbērs. Viņš ir finansu intendants. Viņš dzīvo Kruādeptišas ielā, uz kurieni šovakar aizbrauca de Ševrēzas kundze ar Mazarīni vēstu­lēm, ko viņa grib pārdot.

— Ak, mans Dievs! — Fukē čukstēja, slaucīdams pār pieri plūstošos sviedrus.

— Vai tagad jūs sākat saprast?

— To, ka es esmu pazudis un bez cerībām uz glābiņu? Jā, es to saprotu!

— Vai jums nešķiet, ka šajā gadījumā savu vārdu varētu neturēt gluži tik stingri kā Reguls*?

— Nē, — Fukē atteica.

— Stūrgalvji vienmēr pamanās citus sajūsmināt, — Aramiss nomur­mināja.

Fukē pastiepa viņam roku.

Tobrīd uz kamīna stāvošais greznais pulkstenis, kas bija izgatavots no bruņrupuča un apdarināts ar zeltu, nosita sešus. Priekšistabā nočīkstēja durvis, un Gurvils, ienākdams kabinetā, pieteica:

— Vanela kungs jautā, vai monsenjors viņu var pieņemt?

Fukē novērsa acis no Aramisa un atbildēja:

— Lūdziet, lai Vanela kungs ienāk.

Kad Vanels ienāca istabā, saruna bija sasniegusi kulmināciju. Fukē un Aramisam viņa ierašanās nenozīmēja neko vairāk, kā punktu teikuma beigās. Toties Vanelam Aramisa klātbūtne Fukē kabinetā nozīmēja pa­visam ko citu.

Tiklīdz viņš pārkāpa istabas slieksni, pircēja acis, sākumā izbrīnējušās, bet pēc tam aizdomīgas, pievērsās Vannas bīskapa smalkajai, bet apņē­mīgajai sejai.

Marks Atīlijs Reguls — romiešu karavadonis un politiskais dar­binieks, 267. un 256.g.p.m.ē. konsuls. Kartāgieši viņu saņēma gūstā I Pūniešu kara laikā un aizsūtīja uz Romu, lai pārliecinātu ro­miešus noslēgt mieru. Reguls pierunāja senātu to nedarīt. Palik­dams uzticīgs savam vārdam, viņš atgriezās gūstā, un kartāgieši vi­ņu nomocīja.

Fukē, kā jau īsts politiķis, kurš pilnībā valda pār sevi, ar gribasspēku apspieda sejā pārciestā uztraukuma pēdas, ko bija atstājusi Aramisa vēsts. Te vairs nestāvēja cilvēks, ko satriekusi nelaime un kas izmisīgi meklē izeju. Viņš pacēla galvu un pastiepa roku, aicinādams Vanelu ie­nākt. Fukē atkal bija pirmais ministrs un laipns saimnieks.

Aramiss ļoti labi pazina superintendantu. Bīskapu vairs nevarēja pār­steigt ne viņa smalkjūtīgā dvēsele, ne plašās zināšanas. Pagaidām Aramiss nevēlējās piedalīties sarunā, lai aktīvi iesaistītos tajā vēlāk, tāpēc uzņēmās nepateicīgo novērotāja lomu, kam visu jāuzzin un jāsaprot.

Vanels bija acīmredzami satraukts. Zemu un uz visām pusēm klanī­damies, viņš nonāca līdz kabineta vidum.

— Es atnācu… — viņš stomīgi iesāka.

Fukē pamāja.

— Jūs esat precīzs, Vanela kungs.

— Pēc manām domām, darīšanās precizitāte ir augstākais tikums, monsenjor.

— Protams, kungs.

— Atvainojiet, vai šis kungs vēlas pirkt jūsu amatu? — Aramiss pār­trauca, vērsdamies pie Fukē, un ar pirkstu norādīja uz Vanelu.

— Jā, tas esmu es, — Vanels jutās pārsteigts par augstprātīgo toni, kādā Aramiss uzdeva jautājumu. — Kā man uzrunāt to, kas mani pa­godina…

— Sauciet mani par monsenjoru, — Aramiss sausi noteica.

Vanels palocījās.

— Kungi, beigsim ceremonijas, — Fukē iejaucās. — Pāriesim pie lie­tas.

— Monsenjors zina, ka es gaidu viņa pavēles, — Vanels ierunājās.

— Gluži otrādi, man šķiet, ka es gaidu.

— Ko monsenjors gaida?

— Es domāju, ka varbūt jūs man kaut ko vēlaties teikt.

— O, viņš ir mainījis lēmumu, es esmu pagalam! — Vanels pie sevis čukstēja. Saņēmis dūšu, viņš tomēr turpinja: — Nē, monsenjor, man nav ko piebilst pie vakar teiktā. To pašu es varu apstiprināt šodien.

— Vanela kungs, esiet atklāts un pasakiet, vai mūsu līguma notei­kumi jums nešķiet pārāk smagi? Ko jūs atbildēsiet?

— Protams, miljons četrsimt tūkstoši livru nav nekāda mazā summa, monsenjor.

— Tik ievērojama summa, ka man jau likās… — Fukē nepabeidza.

— Kas jums likās, monsenjor? — Vanels strauji iesaucās.

— Varbūt šis pirkums jums nav pa kabatai…

— O, monsenjor!

— Nomierinieties, Vanela kungs, neuztraucieties; es jūs nenosodīšu par vārda laušanu, jo skaidrs, ka jūs to nespējat turēt.

— Nē, monsenjor, jūs, bez šaubām, nosodītu mani, un jums būtu taisnība, — Vanels atteica. — Tikai galīgi. neapdomīgs cilvēks vai īsts bezprātis var atļauties uzņemties pienākumus, kurus nespēj izpildīt. Ja runā par mani, tad man mutiska vienošanās nozīmē to pašu ko noslēgts darījums.

Fukē piesarka. Aramiss nepacietīgi noņurdēja „hm".

— Un tomēr nedrīkst krist galējībās, kungs, — superintendants tur­pināja. — Cilvēka dvēsele ir mainīga, tai piemīt mazas un pilnīgi pie­dodamas kaprīzes, kuras reizēm var pat ļoti labi izskaidrot. Nereti gadās, ka šodien jūs nožēlojat to, ko vakar vēl karsti vēlējāties.

Vanels juta, ka viņam no pieres uz vaigiem pil aukstu sviedru lāses.

— Monsenjor!.. — galīgi apstulbis, viņš nomurmināja.

Aramiss bija ārkārtīgi apmierināts ar to, cik stingri Fukē vadīja saru­nu, un, atspiedies pret marmora kamīnu, sāka grozīt rokās zelta nazīti ar malahīta spalu.

Fukē kādu mirkli paklusēja, tad atkal ierunājās:

— Paklausieties, Vanela kungs, ļaujiet, lai jums visu paskaidroju.

Vanels nodrebēja.

— Jūs esat kārtīgs cilvēks, — Fukē turpināja, — un sapratīsiet mani pareizi.

Vanels sagrīļojās.

— Vakar es vēlējos pārdot savu amatu.

— Monsenjor, jūs ne tikai vēlējāties pārdot, bet izdarījāt kaut ko vairāk — jūs to pārdevāt.

— Lai tā būtu! Šodien es gribu lūgt jums lielu pakalpojumu — atbrī­vojiet mani no vakar dotā vārda.