Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūs man devāt vārdu, — Vanels atkārtoja kā nepielūdzama at­balss.

— Es zinu. Tāpēc es lūdzu, Vanela kungs, — dzirdiet, — ļoti lūdzu atbrīvot mani no dotā vārda…

Fukē apklusa.

Viņš redzēja, ka viņa lūgums nesasniedz dzirdīgas auss, un vārdi „es jūs ļoti lūdzu" iespiedās viņam kaklā.

Joprojām spēlēdamies ar nazīti, Aramiss pievērsa Vanelam skatie­nu, kurš, šķiet, gribēja iespiesties līdz pašiem viņa melnās dvēseles dziļu­miem.

Vanels paklanījās un iebilda:

— Monsenjor, es jūtos saviļņots par godu, kādu jūs man izrādāt, apspriežot ar mani notikušo faktu, bet…

— Nesakiet „bet", dārgais Vanela kungs.

— Ak vai, monsenjor, padomājiet par to, ka es atnesu naudu; es gribu teikt — visu summu pilnībā.

Viņš atvēra biezu maku.

— Redziet, monsenjor, te ir zemes pārdošanas līgums; zeme piede­rēja manai sievai, un es to nupat pārdevu. Uz čeka ir visi nepieciešamie paraksti, tas ir pilnīgā kārtībā, un naudu pēc tā izmaksās nekavējoties. Tas ir tikpat kā skaidra nauda. īsāk sakot, lieta ir nokārtota.

— Dārgais Vanela kungs, šai pasaulē visas lietas, lai cik svarīgas tās arī neliktos, var, ja tā drīkst izteikties, atdarīt atpakaļ, lai izdarītu pakal­pojumu…

— Protams… — Vanels negribīgi nomurmināja.

— Lai izdarītu pakalpojumu cilvēkam, kurš savukārt var kļūt par jūsu draugu, — Fukē turpināja.

— Protams, monsenjor…

— Un, jo lielāks ir šis pakalpojums, Vanela kungs, jo ātrāk viņš kļūs par draugu. Tātad kāds ir jūsu lēmums, kungs?

Vanels klusēja.

Tobrīd Aramiss bija pabeidzis savus novērojumus. Vanela šaurā seja ar dziļi iegrimušajām acīm un izliektajiem uzacu lokiem Vannas bīskapam vēstīja, ka viņa priekšā stāv tipisks mantrausis, kurš turklāt ir godkārīgs. Uzvarēt vienu kaislību, aicinot palīgā otru, bija Aramisa parastā taktika. Viņš redzēja, ka Fukē ir sakauts un zaudējis dūšu, tāpēc metās cīņā, bruņots ar jauniem ieročiem.

— Piedodiet, monsenjor, — viņš iesāka, — jūs aizmirsāt pateikt Va­nela kungam, ka saprotat, cik lielā mērā atteikšanās no pirkuma kaitētu viņa interesēm.

Vanels izbrīnījies paskatījās uz bīskapu: no šīs puses viņš nebija gai­dījis palīdzību. Fukē gribēja kaut ko teikt, bet cieta klusu, ieklausīdamies bīskapa vārdos.

— Lai nopirktu jūsu amatu, — Aramiss turpināja, — Vanela kungs pārdeva savas sievas zemi, bet tā ir nopietna lieta; viņam vajadzēja pār­vietot miljonu četrsimt tūkstošus livru, bet to nav iespējams izdarīt bez lielām grūtībām un ievērojamiem zudumiem.

— Bez šaubām, — Vanels piekrita, jo Aramisa liesmainais skatiens izrāva viņam patiesību no pašiem sirds dziļumiem.

— Grūtības slēpjas izdevumos, un, kad nauda jātērē, tie galvenokārt sagādā rūpes, — Aramiss skaidroja.

— Jā, jā, — Fukē piebalsoja, sākdams saprast Aramisa nodomu.

Vanels klusēja — tagad saprata arī viņš. Aramiss ievēroja, ka viņš

izturas vēsi un negrib atbildēt.

„Nu, labi, — viņš nodomāja, — pagaidām tu klusē, pretīgais viēpli, jo nezini summu, bet pagaidi vien, es tevi apbēršu ar tādu zelta kaudzi, ka tu būsi spiests kapitulēt!"

— Jāpiedāvā Vanela kungam simt tūkstoši ekiju, — Fukē sacīja, ļau­dams izpausties sev raksturīgajam devīgumam.

Tas bija krietns kumoss. Pat princis priecātos par tādu peļņu. Tolaik karaļa meita saņēma pūrā simt tūkstošus ekiju. Vanels pat nepakustējās.

„Tas ir blēdis, — bīskaps domāja, — summa jānoapaļo līdz piecsimt tūkstošiem livru." Viņš deva zīmi Fukē.

— Acīmredzot jūs zaudējat vairāk nekā trīssimt tūkstošus, dārgais Vanela kungs, — superintendants sacīja. — Te pat nav runa par naudu! Jūs taču uzupurējāties, pārdodams zemi. Kur gan bija mana galva? Es parakstīšu jums čeku par piecsimt tūkstošiem livru un vēl būšu jums no visas sirds pateicīgs.

Vanels neizrādīja ne mazāko prieku vai alkatību. Viņa seja palika neizdibināma, tajā nenotrīcēja ne muskulis.

Aramiss uzmeta Fukē izmisuma pilnu skatienu. Tad viņš piegāja pie Vanela un kā cilvēks, kurš ieņem redzamu vietu sabiedrībā un var to atļauties, saņēma padomnieka svārku atlokus un noteica:

— Vanela kungs, jūs neuztrauc ne jūsu spaidīgie apstākļi, ne kapitāla pārvietošana, ne arī jūsu zemes pārdošana. Jums ir augstāki mērķi. Es to saprotu. Iegaumējiet labi manus vārdus.

— Jā, monsenjor.

Nelaimīgais sāka drebēt, jo prelāta ugunīgās acis viņu dedzināja.

— Tātad superintendanta vārdā es jums piedāvāju ne trīssimt tūksto­šus livru, ne vairs piecsimt tūkstošus, bet miljonu. Saprotat? Veselu mil­jonu!

Viņš nervozi sapurināja Vanelu.

— Miljonu! — bāls kā drēbe Vanels atkārtoja.

— Jā, miljonu! Pašlaik tas ienes sešdesmit sešus tūkstošus gadā.

— Nu, kungs, no tādiem piedāvājumiem neviens neatsakās, — Fukē ierunājās. — Atbildiet taču — vai jūs pieņemat manu priekšlikumu?

— Neiespējami… — Vanels murmināja.

Aramiss saknieba lūpas, viņa seju pārklāja it kā mākonis, aiz kura varēja nojaust negaisu. Viņš vēl joprojām turēja Vanelu aiz atlokiem.

— Jūs nopirkāt amatu par miljonu un četrsimt tūkstošiem livru, vai ne? Bez tam jūs saņemsiet vēl pusotru miljonu. Jūs to nopelnīsiet tikai par to, ka apmeklējāt Fukē kungu, un viņš jums paspieda roku. Te jums ir reizē gan gods, gan izdevība, Vanela kungs.

— Es nevaru, — Vanels dobjā balsī atbldēja.

— Labi! — Aramiss noteica un negaidot atlaida pirkstus; Vanels, kura svārku atlokus viņš līdz tam bija tik cieši turējis, atrāvās atpakaļ. — Labi, tagad ir skaidrs, kāpēc jūs te esat ieradies!

— Jā, viss skaidrs, — Fukē apstiprināja.

— Bet… — Vanels iesāka, pūlēdamies saņemt dūšu, lai izmantotu šo cēlo cilvēku vājo vietu.

— Blēdis laikam grib pacelt balsi! — Aramiss noteica tik lepni kā visas pasaules valdnieks.

— Blēdis? — Vanels atkārtoja.

— Es gribēju sacīt — nelietis, — piebilda Aramiss, kurš bija atguvis savu aukstasinību. — Nu, labi, velciet ārā savu līgumu. Tam jābūt kādā kabatā jums pa rokai, tāpat kā slepkavam pa rokai ir viņa pistole vai duncis zem apmetņa.

Vanels nopurpināja kaut ko nesaprotamu.

— Diezgan! — Fukē uzkliedza. — Dodiet šurp līgumu!

Vanels ar trīcošu roku sāka rakņāties pa kabatu un izņēma no tās kabatas portfeli; tobrīd, kad viņš sniedza Fukē līgumu, no portfeļa izkrita vēl kāds papīrs. Aramiss to steidzīgi pacēla, jo pazina rokrakstu, kādā bija uzrakstīts teksts.

— Piedodiet, tas ir līguma melnraksts, — Vanels murmināja.

— Redzu, — Aramisa smaids bija asāks par pātagas cirtienu, — es esmu sajūsmā, ka melnrakstu rakstījusi Kolbēra kunga roka. Paskatieties, monsenjor.

Viņš pastiepa melnrakstu Fukē, kurš pārliecinājās par Aramisa vārdu patiesību. Stipri sasvītrotais līgums ar milzum dauziem labojumiem un papildinājumiem, kas pilnīgi noklāja sānu malas, bija visskaidrākā liecība Kolbēra intrigai un pilnībā atvēra acis viņa upurim.

— Nu? - Fukē klusu noprasīja.

Apstulbušas Vanels bija gatavs izkrist cauri zemei.

— Jā, — Aramiss iesāka, — ja jūsu vārds nebūtu Fukē un jūsu ie­naidnieks nesauktos Kolbērs, ja jums pretī stāvētu tikai šis nicināmais zaglis, tad es teiktu — atsakieties… tāda nelietība jūs atbrīvo no dotā vārda; bet šie cilvēki iedomāsies, ka jūs esat nobijies, un sāks mazāk no jums baidīties; tādēļ parakstiet, monsenjor!