Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ticiet man, es neko nezinu. Es biju ievainots, slims un bezsamaņā, man ir tikai miglains priekšstats par visu. Velns parāvis! Mēs nemeklējam tur, kur vajag. īstais cilvēks mums ir pa rokai. Vai ševaljē d'Artanjans ir jūsu draugs?

— O jā! Protams!

— Aizejiet pie viņa. Viņš jums atklās patiesību un tīšām neplosīs jūsu sirdi.

Tobrīd ienāca sulainis.

— Kas noticis? — de Gišs noprasīja.

— Grāfa kungu gaida porcelāna kabinetā.

— Labi. Vai jūs atļausiet, mīļo Raul? Kopš esmu sācis staigāt, jūtos ļoti lepns.

— Es jums piedāvātu atbalstīties, ja nedomātu, ka te iejaukta sie­viete.

— Šķiet, ka jā, — de Gišs smaidīdams noteica un pameta Raulu vienu.

Rauls stāvēja kā sastindzis. Viņš bija kā ogļracis, ko apracis nogru­vums: viņš ir ievainots, asiņo, domas jūk, bet viņš tomēr pūlas tās sakopot un glābt savu dzīvību ar prāta palīdzību. Raulam pietika ar dažām mi­nūtēm, lai tiktu galā ar de Giša vārdu radīto satricinājumu. Viņš jau spēja sakarīgi domāt, kad pēkšņi aiz porcelāna kabineta durvīm izdzirda balsi, kura, kā viņam likās, piederēja Montalē.

„Viņa! — Rauls pie sevis iesaucās. — Protams, tā ir viņas balss. Tā ir sieviete, kas varētu man atklāt patiesību; bet vai te ir vērts viņu iz­prašņāt? Viņa no visiem slēpjas, pat no manis; droši vien viņu atsūtījusi princese… Es satikšos ar Montalē viņas istabā. Viņa izskaidros savas iz­bailes un bēgšanu, neveiklību, ar kādu atbrīvojās no manis; Ora man visu izstāstīs… tikai pēc tam, kad d'Artanjana kungs, kurš zina visu, būs pa­līdzējis stiprināt manu sirdi. Princese… koķete… Jā, koķete, bet dažreiz ar tādas spēj mīlēt; tāpat kā dzīvei vai nāvei, ari koķetei ir savas iedomas un dīvainības, bet viņa ļauj de Gišam justies kā vislaimīgākajam cilvēkam pasaulē. Vismaz viņa ceļš ir rozēm kaisīts. Uz priekšu!"

Viņš atstāja grāfu un visu ceļu, kamēr gāja pie d'Artanjana, mocījās pašpārmetumos, ka visu laiku runājis ar de Gišu tikai par sevi.

Kapteinis pildīja dienesta pienākumus: viņš bija dežūrā. D'Artanjans sēdēja ērtā ādas krēslā, iecirtis piešus parketā un ar zobenu starp kājām. Viņš lasīja vēstules, un viņa priekšā gulēja vesela kaudze.

Pamanījis sava vecā drauga dēlu, d'Artanjans kaut ko priecīgi no­burkšķēja.

— Manu mīļo Raul, kam par godu karalis tevi atsauca?

Šie vārdi jaunekļa ausīs skanēja visai nepatīkami, un, apsēzdamies uz krēsla, viņš atbildēja:

— Par to es neko nezinu. Zinu tikai, ka esmu atgriezies.

— Hm! — d'Artanjans nomurmināja, nolikdams vēstules un uzmez­dams savam sarunu biedram caururbjošu skatienu. — Ko tu tur runā, mīļais? Karalis tevi nemaz nav izsaucis, bet tu tomēr esi atgriezies? Es te kaut ko nesaprotu.

Rauls bāls un nokaunējies grozīja rokās cepuri.

— Kāda velna pēc tu rādi tik skābu seju, un kas tas par aizkapa toni? — kapteinis vaicāja. — Vai Anglijā ir tāda mode? Velns parāvis! Es arī biju Anglijā, bet atgriezos no turienes jautrs kā žubīte. Vai tu beidzot runāsi?

— Man ir pārāk daudz sakāmā.

— Ak tā! Kā klājas tēvam?

— Atvainojiet, dārgais draugs. Es gribēju jautāt jums to pašu.

D'Artanjana skatiens, kas atklāja visus noslēpumus, kļuva vēl asāks.

Viņš jautāja:

— Vai tev ir kādas nepatikšanas?

— Es domāju, ka jūs par tām esat labi informēts, d'Artanjana kungs.

— Es?

— Bez šaubām. Neizliecieties, ka jūs tas pārsteidz.

— Es nemaz neizliekos, mans draugs.

— Dārgo kapteini, es ļoti labi zinu, ka nevaru ar jums sacensties ne viltībā, ne spēkā, jo jūs mani viegli pieveiksiet. Patlaban es jūtos kā galīgs stulbenis, es esmu nožēlojams, niecīgs radījums. Es esmu zaudējis prātu, manas rokas bezspēcīgi nokarājas. Neniciniet mani, bet palīdziet! Es es­mu nelaimīgākais no mirstīgajiem.

— Kāpēc gan? — atmaigušu seju d'Artanjans noprasīja, atsprādzē­dams jostu.

— Tāpēc, ka de Lavaljēras jaunkundze mani krāpj.

D'Artanjana sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Krāpj! Cik svingi teikts! Kas tev to stāstīja?

— Visi.

— Ā-ā, ja jau visi par to runā, tad tur ir daļa patiesības. Kas attiecas uz mani, es ticu, ka kaut kur ir uguns, ja es redzu dūmus. Tas skan smieklīgi, bet tomēr tā ir.

— Tātad jūs tam ticat! — Braželons iekliedzās.

— Ja tu lūdz padomu…

— Protams.

— Tu labi zini, ka es nejaucos tādās lietās.

— Kā! Pat drauga dēj? Dēla dēļ?

— Tieši tāpēc? Ja tu būtu man svešs, es teiktu… neko es tev ne­teiktu… Vai tu nezini, kā klājas Portosam?

— Kungs! — Rauls iekliedzās, sagrābdams d'Artanjana roku. — Tās draudzības vārdā, ko jūs zvērējāt manam tēvam!

— Ak tu velns! Redzu, ka tu esi nopietni slims… tevi moca ziņkārība.

— Tā nav ziņkārība, bet mīlestība.

— Paskat tik! Vēl viens svinīgs vārds. Manu dārgo Raul, ja tu būtu pa īstam iemīlējies, tas izskatītos pavisam citādi.

— Kā jūs to domājat?

— Es gribu teikt, ka vērstos tikai pie tavas sirds un ne pie kā cita, ja tevi būtu pārņēmusi īsta mīlestība… Tas nav iespējams.

— Ticiet man, es neprātīgi mīlu Luīzi.

D'Artanjana skatiens iepsiedās Raula sirds pašos dziļumos.

— Es tev saku, tas nav iespējams… Tu esi tāds pats kā visi tavi vienaudži; tu neesi iemīlējies, tu esi traks.

— Nu, bet ja tā nebūtu?

— Saprātīgs cilvēks vēl nekad nav varējis ietekmēt neprāti, kura gal­vā viss jūk. Savā mūžā es esmu tā apdedzinājies simtiem reižu. Tu klau­sītos manī, bet nedzirdētu; ja dzirdētu, tad nesaprastu; ja saprastu, tad tomēr nesekotu manam padomam.

— Pamēģiniet, es jūs lūdzu, pamēģiniet!

— Teikšu vēl vairāk: ja es, par nelaimi, patiešām kaut ko zinātu un būtu tik nesmalkjūtīgs, ka izstāstītu tev to, ko zinu… Tu taču teici, ka uzskati sevi par manu draugu?

— O, jā!

— Nu, tad mēs sastrīdētos. Tu man nekad nepiedotu, ka es esmu izpostījis tavas cerības, vai kā nu to sauc mīlestības būšanās.

— D'Artanjana kungs, jūs visu zināt un tomēr atstājat mani neiz­pratnē, pilnīgā izmisumā, agonijā! Tas ir šausmīgi!

— Tra, ta, ta!

— Jūs zināt, ka es nekad un ne par ko nežēlojos. Tā kā Dievs un mans tēvs man nekad nepiedotu, ja es ielaistu sev pierē lodi, tad es tūlīt pat aiziešu no jums un piespiedīšu pirmo pretimnācēju man izstāstīt to, ko jūs nevēlaties teikt; es viņu apvainošu melos…

— Un nogalināsi viņu? Tas tik ir lieliski! Lūdzu! Kāda man tur daļa? Nogalini, mans mīļais, nogalini vien, ja tas tev sagādā prieku. Rīkojies tāpat kā tie, kam sāp zobi. Viņi man žēlojas: „Vai, kā es ciešu! No sāpēm es būtu gatavs grauzt pat dzelzi." Uz to es viņiem atbildu: „Grau- ziet vien, draugi! Varbūt patiešām tiksiet vaļā no sapuvuša zoba."

— Nē, kungs, es nevienu nenogalināšu, — Rauls drūmi noteica.

— Nu jā, pašreizējā paaudze mīl tādas pozas. Jūs ļausiet, lai jūs nogalina, vai ne? Cik jauki! Vai domā, ka man tevis būs žēl? O nē, es visu dienu tikai atkārtošu:: „Ir nu gan draņķis tas Smurgulis Braželons! Muļķis! Visu savu dzīvi es mācīju viņam, kā jātur zobens, bet tas muļķis ļāva sevi uzdurt kā cāli uz iesma". Ejiet, Raul, ejiet un ļaujiet sevi no­galināt. Nezinu, kas jums mācīja loģiku, bet Dievs sodi, kā saka angļi, ja tas subjekts nav veltīgi saņēmis jūsu tēva naudiņu.