Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Henriete jutās ārkārtīgi pagodināta par karaļa uzmanību; viņa lika runāt par sevi un iedvesa karalienei tik nāvējošu greizsirdību, kas kā tārps sagrauž jebkuras sievietes laimi, — vārdu sakot, tagad princese, vēlēdamās sadziedēt savu ievainoto lepnumu, iedomājās, ka viņas sirds cieš mīlas sāpes.

Mēs ļoti labi zinām, kā princese rīkojās, lai ataicinātu atpakaļ karaļa aizsūtīto Raulu. Rauls pats neko nezināja par viņas vēstuli Kārlim II; tikai d'Artanjans nojauta par to.

Kas gan lai izskaidro šo neizprotamo mīlestības un godkāres apvie­nojumu, ne ar ko nesalīdzināmu maigumu un vienlaikus neredzētu vil­tību? To nespēj neviens, pat ne dēmons, kas iededz sieviešu sirdīs ko­ķetēšanas liesmas.

Kādu brīdi klusējusi, princese beidzot ierunājās:

— De Braželona kungs, vai jūs jūtaties apmierināts, ka esat atgrie­zies?

Braželons paskatījās uz princesi un pamanīja, ka viņas seja nobāl; Henrieti mocīja noslēpums, ko viņa glabāja sevī un kaislīgi vēlējās atklāt.

— Apmierināts? — Rauls pārprasīja. — Ar ko gan es varu būt ap­mierināts vai neapmierināts, jūsu augstība?

— Ar ko gan var būt apmierināts vai neapmierināts cilvēks jūsu ve­cumā un ar jūsu izskatu?

„Cik viņa gan ir nepacietīga! — Rauls ar šausmām nodomāja. — Ko gan viņa domā uzkraut manai nabaga sirdij?"

Baidīdamies no tā, ko nāksies uzzināt, un vēlēdamies vēl attālināt šo ilgoto un reizē drausmīgo bridi, viņš atbildēja:

— Jūsu augstība, es atstāju savu dārgo draugu veselu, bet atgriezies sastapu slimu.

— Jūs laikam runājat par de Giša kungu, — princese nesatricināmā mierā noteica. — Stāsta, ka jūs ar viņu esat labi draugi.

— Jā, jūsu augstība.

— Tiesa gan, viņš bija ievainots un tagad sāk izveseļoties. O! De Giša kungu nav ko žēlot, — viņa strauji piebilda un pēc tam, it kā at­tapusies, turpināja: — Vai tad viņu jāžēlo? Vai viņš pats žēlojas? Vai gan viņam ir kādas bēdas, kuras mēs nezinātu?

— Es runāju tikai par viņa ievainojumu, jūsu augstība, un neko citu.

— Tad tas nav nekas briesmīgs, jo citādi de Giša kungs, liekas, ir ļoti laimīgs: viņš nepārtraukti ir visai pacilātā garastāvoklī. Ziniet, de Bra­želona kungs, es esmu pārliecināta, ka ari jūs paciestu tādu ievainojumu kā viņam… Kas gan ir ievainota miesa?

Rauls sarāvās un nodomāja: «Princese ķeras pie galvenā. Ak, es ne­laimīgais!" Viņš neko neatbildēja.

— Ko jūs teicāt? — Henriete noprasīja.

— Neko, jūsu augstība.

— Neko neteicāt? Vai tad jūs nepiekrītat maniem vārdiem, vai var­būt jūs apmierina pašreizējais stāvoklis?

Rauls tuvojās princesei.

— Jūsu augstība vēlas man kaut ko pastāstīt, bet dabiska cēlsirdība liek jums apsvērt, kā to pateikt. Jūsu augstība, es lūdzu neko neslēpiet no manis. Es jūtos pietiekami spēcīgs, lai visu uzklausītu.

— Par ko jūs runājat?

— Par to, ko jūsu augstība vēlas man pavēstīt.

To teikdams, Rauls nespēja apvaldīt nervozas trīsas.

— Jā, — princese čukstēja, — tas ir cietsirdīgi, bet, ja jau es iesāku…

— Jā, ja jūs bijāt tik laipna, ka sākāt, izrādiet savu laipnību arī tālāk un pabeidziet.

Henriete strauji piecēlās un sāka nervozi staigāt pa istabu.

— Ko jums teica de Gišs? — viņa pēkšņi jautāja.

— Neko.

— Neko? Viņš neko nepateica? O, tas viņam ir tik raksturīgi!

— Viņš droši vien gribēja mani saudzēt.

— Vai tad tā ir draudzība! Bet d'Artanjana kungs, kuru jūs tikko atstājāt, ko teica viņš?

— Ne vairāk par de Gišu.

Henriete nepacietīgi sakustējās.

— Va jūs vismaz zināt, par ko runā viss galms?

— Man nav nekas zināms, jūsu augstība.

— Ne aina negaisa laikā?

— Ne aina negaisa laikā…

— Ne satikšanās mežā divatā?

— Ne satikšanās mežā…

— Ne bēgšana uz Šaijo?

Rauls, kas jau liecās kā zieds zem sirpja cirtiena, ar pārcilvēcisku piepūli pasmaidīja un aizkustinošā vienkāršībā atbildēja:

— Jūsu augstība, man jau bija tas gods jums teikt, ka es nezinu pilnīgi neko. Es esmu visu aizmirsts nabaga trimdinieks, kurš tikko ie­radies no Anglijas; starp mani un šejieniešiem pletās vētraina jūra, un visas šīs runas nevarēja aizsniegt manas ausis.

Henrieti aizkustināja jaunekļa bālums, lēnprātība un vīrišķīgums. To­mēr viņas sirds tobrīd galvenokārt alka izdzirdēt no piekrāptā mīlētāja, ka viņš joprojām atceras to, kura sagādājusi viņam tik daudz rūgtu cie­šanu.

— De Braželona kungs, — viņa atsāka, — aiz cieņas un mīlestības pret jums es izdarīšu to, ko jūsu draugi neuzdrošinājās. Es būšu jūsu patiesais draugs. Kā jau godīgs cilvēks jūs varat iet paceltu galvu, un es negribu, lai pēc kādas nedēļas (man diemžēl tas jāsaka) jums to nāktos nodurt zem izsmiekla bultām un vispārēja nicinājuma.

— Ak! — bāls kā nāve Rauls čukstēja. — Vai patiešām nonācis tik tālu?

— Ja jums par to nav teikts, — princese turpināja, — tad tomēr es redzu, ka jūs nojaušat, par ko ir runa. Jūs bijāt de Lavaljēras jaunkun­dzes līgavainis?

— Jā, jūsu augstība.

— Tā kā jūs esat Lavaljēras līgavainis, man jūs jābrīdina: pēc dažām dienām es viņu padzīšu…

— Padzīsiet! — Braželons iekliedzās.

— Bez šaubām; vai jūs domājat, ka es vienmēr ievērošu karaļa asaras un lūgumus? Nē, nē, mans nams nekalpos tādām vajadzībām. Bet jūs tikko turaties kājās…

— Piedodiet, jūsu augstība, — Rauls ar pūlēm izdvesa, — man šķi­ta, ka es mirstu. Jūsu augstība man sacīja, ka viņa majestāte raudāja, lūdza…

— Jā, bet veltīgi.

Viņa izstāstīja Raulam par notikumiem Šaijo un par karaļa izmisumu pēc atgriešanās pilī; Henriete pastāstīja par savu piekāpšanos un briesmī­go frāzi, ar kuru saniknotā princese, šī pazemotā koķete, uzveica karaļa dusmas.

Rauls nokāra galvu.

— Ko jūs par to domājat? — viņa vaicāja.

— Karalis viņu mīl, — Rauls atteica.

— Jūs šķiet, gribat teikt, ka viņa nemīl karali.

— Ak vai, es vēl joprojām domāju par laikiem, kad viņa mīlēja mani, jūsu augstība!

Mirkli Henriete jutās sajūsmināta par šo neuzticību, kurā izpaudās patiess cildenums; tad viņa paraustīja plecus un ierunājās:

— Jūs man neticat? O, cik ļoti gan jūs viņu mīlat! Vai jūs šaubāties, ka viņa apveltījusi karali ar savu mīlestību?

— Jā, kamēr man nebūs pierādījumu. Piedodiet, bet viņa deva man vārdu, un Luīze ir cēlsirdīga.

— Pierādījumi?.. Labi, ejam.

Princese veda Raulu pāri pagalmam uz ēkas spārnu, kur dzīvoja La­valjēra, uzkāpa pa trepēm, pa kurām viņš šorīt jau bija gājis, un apstājās pie durvīm, kur Montalē bija tik dīvaini sagaidījusi jaunekli.

Tas bija izdevīgs brīdis; nekas nekavēja princesi' īstenot viņas nodo­mus; pils bija tukša; karalis, galma dāmas un kungi aizbraukuši uz Sen­žermēnu; vienīgi Henriete nebrauca kopā ar visiem, jo zināja par Braže­lona atgriešanos un izdomāja, kā to varētu izmantot; viņa aizbildinājās, ka ir nevesela un palika mājās.

Tātad princese bija pārliecināta, ka ne Lavaljēras istabās, ne Senten­jana apartamentos nevienu nesastaps. Henriete izņēma no kabatas atslēgu un atslēdza durvis uz savas galma dāmas istabu.

Braželons pārlaida skatu istabai, ko viņš uzreiz pazina; tās izskats lika viņa sirdij notrīsēt; tas bija tikai sākums mocībām, kas viņu te sagai­dīja.