Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Princese vērīgi ieskatījās viņam acīs, un viņas pieredzējušais skatiens iespiedās jauneklī līdz pašiem sirds dziļumiem: viņa saprata, kas tajā no­risinās.

— Jūs man lūdzāt pierādījumus, — viņa sacīja, — tādēļ nebrīnieties, ja es jums tos dodu. Starp citu, ja nejūtat sevī pietiekoši daudz spēka, vēl nav par vēlu, un mēs varam aiziet.

— Pateicos, jūsu augstība, bet es atnācu šurp, lai visu uzzinātu. Jūs apsolījāt mani pārliecināt, dariet to.

— Tādā gadījumā ienāciet un aizslēdziet durvis.

Braželons paklausīja un, pagriezies pret princesi, jautājoši viņu uzlū­koja.

— Vai jūs zināt, kur atrodaties? — princese vaicāja.

— Spriežot pēc visa, es atrodos Lavaljēras jaunkundzes istabā, jūsu augstība.

— Jā.

— Atļaušos aizrādīt, ka istaba vēl nav nekāds pierādījums.

— Pagaidiet.

Princese piegāja pie gultas, atbīdīja aizslietni un, pieliekusies pie par­keta, palūdza:

— Noliecieties un paceliet šīs lūkas vāku.

— Lūka! — satriektais Rauls atkārtoja. Viņš miglaini atcerējās d'Ar­tanjana vārdus — viņš arī bija minējis kaut ko tādu.

Rauls sāka acīm meklēt kādu šķirbu vai caurumu, kas norādītu, kur grīdā ir atvērums, vai arī gredzenu, ar kura palīdzību varētu pacelt vāku, bet viņa meklējumi izrādījās veltīgi.

— Ak jā, — Henriete iesmējās, — es aizmirsu par slepeno mehā­nismu: ceturtā lapiņa parketa rakstā. Jāpiespiež tur, kur dēlī redzams zars. Sekojiet šiem norādījumiem. Nospiediet te, vikont, spiediet taču!

Rauls krīta bālumā piespieda pirkstu princeses norādītajā vietā, me­hānisms acumirklī sāka darboties un parketa gabals pacēlās.

— Viltīgi izdomāts, — princese noteica, — galdnieks, acīmredzot, ņēmis vērā, ka šī iekārta būs jādarbina mazai rociņai: vai redzat, cik viegli lūka atveras.

— Trepes! — Rauls iesaucās.

— Jā, un pie tam ļoti elegantas, — Henriete piebilda. — Paska­tieties, vikont, trepēm ir arī margas, lai ēteriskās būtnes, kas uzdrošinās pa tām nokāpt, nevarētu nejauši nokrist; es arī izlēmu nokāpt. Sekojiet man, vikont.

— Pirms to darīt, es gribētu noskaidrot, kurp trepes ved.

— Ā, pareizi, es jums aizmirsu to pateikt.

— Es klausos, jūsu augstība, — tikko elpodams, Rauls izdvesa.

— Varbūt jūs zināt, ka vēl nesen grāfs de Sentenjans dzīvoja blakus karaļa telpām.

— Jā, jūsu augstība, es zinu; līdz manai aizbraukšanai man bija tas gods apmeklēt grāfu viņa agrākajās istabās un pie tam ne vienu reizi vien.

— Tad, lūk, karalis atļāva, lai viņš apmaina savu ārkārtīgi ērto un skaisti iekārtoto dzīvokli, kurā jūs bijāt, pret divām nelielām istabām, kurp ved šis trepes. Istabas ir divreiz mazākas par iepriekšējām un des­mitreiz tālāk no karaļa apartamentiem, kaut gan parasti galma kungi ne­maz tā nenoniecina karaļa tuvumu.

— Ļoti labi, jūsu augstība, bet lūdzu turpiniet, jo es vēl joprojām neko nesaprotu.

— Protams, pilnīgi nejauši izrādījās, ka grāfa de Sentenjana jaunās istabas atrodas zem manu galma dāmu istabām, protams, arī zem Laval­jēras istabas.

— Kam gan vajadzīga lūka un trepes?

— Nudien nezinu. Vai negribat kopā ar mani nokāpt pie Sentenjana? Varbūt tur mēs atradīsim atrisinājumu.

Rādīdama piemēru, princese sāka pirmā kāpt lejā pa trepēm. Rauls nopūzdamies viņai sekoja.

Čīkstēdami zem vikonta de Braželona kājām, katrs pakāpiens tuvināja viņu noslēpumainajam patvērumam, kurā it kā vēl skanēja Lavaljēras jaun­kundzes balss un vēl bija saglabājusies salda smarža no viņas kleitas. Drudžaini elpodams, Rauls uzreiz saprata, ka meitene, bez šaubām, gā­jusi pa šīm trepēm.

Pēc šiem neredzamajiem pierādījumiem Raula acīm parādījās viņas iemīļotie ziedi un grāmatas, ko viņa bija izvēlējusies. Ja Raulam vēl būtu palikušas kaut mazākās šaubas, tās zustu, redzot, cik nepārprotami viņas gaume un tieksmes sakrīt ar te sastopamajiem ikdienas priekšmetiem. Istabu iekārtojumā, audumos, pat parketa kvadrātiņu atspīdumos bija jau­šama Lavaljēras neredzamā klātbūtne.

Rauls visu saprata un viņam viss kļuva skaidrs. Mēms un satriekts viņš sekoja savai nežēlīgajai ceļvedei, kā nāvei nolemtais seko bendem. Princese bija cietsirdīga kā visas izsmalcinātās un nervozās sievietes, tā­pēc nesaudzēja jaunekli un neslēpa viņam ne mazāko sīkumu. Starp citu, par spīti dziļajai apātijai, kurā viņš bija iegrimis, Raulam gan nebūtu nekas paslīdējis garām arī tad, ja viņš te atrastos viens pats. Mīļotās sievietes laime, ja to viņai dāvāja sāncensis, ir tīrās mocības greizsirdim. Tādam greizsirdim, kāds bija Rauls, viņa sirdij, kas pirmoreiz jutās pie­sūkusies ar rūgto indi, Luīzes laime nozīmēja nāvi gan dvēselei, gan mie­sai.

Viņa acu priekšā slīdēja gan apskāvienos savītas rokas, gan sejas, kas tuvinās viena otrai, gan kaislīgi sakļautas lūpas spoguļa priekšā, kad abi

mīlētāji alkatīgi vēro savu kairinošo zvērestu, lai valdzinošā aina spilgtāk iespiestos atmiņā.

Savā iztēlē viņš redzēja skūpstus, ko aizsedz necaurredzams aizkars, pēc kura viļņošanās tomēr var nojaust mīlētāju apkampienus. Viņš sajuta svilinošas sāpes, vērodams daiļrunīgo gultu, kas slēpās aizkara pustumsā.

Reibinošā greznība un izsmalcinātība, pūles pasargāt iemīļoto no jeb­kuras nepatikas un dāvāt viņai brīnišķīgus pārsteigumus, visspēcīgākās mī­las varenību, ko vēl pastiprināja karaliskais dižums, deva Raulam nāvīgu triecienu. Ak, ja vispār kaut kas var mierināt degošās greizsirdības mo­kas, tad tā ir sava pārākuma apziņa pār cilvēku, kurš jūs pārspējis. Nav lielāku elles mocību un neaprakstāmākas spīdzināšanas, kā tā, kad sān­censis ir varens kā Dievs, turklāt jauns, skaists un valdzinošs. Tādos brī­žos liekas, ka pats Dievs novērsies no pamestā mīlētāja.

Nelaimīgo Raulu gaidīja vēl pēdējais trieciens: princese Henriete pa­cēla zīda pārklāju, un aiz tā viņš ieraudzīja Lavaljēras portretu. Tas pat nebija portrets, viņa priekšā kā dzīva stāvēja Luīze — jauna, daiļa, prieka pilna, starodama dzīvībā, jo tiem, kam ir astoņpadsmit gadu, dzīvot nozī­mē mīlēt.

— Luīze! Luīze! — čukstēja Braželons. — Tātad tā ir taisnība? O, tu nekad neesi mani mīlējusi, jo uz mani tu nekad tā neesi skatījusies!

Raulam likās, ka viņa sirds sažņaudzas.

Princese viņu vēroja un, redzēdama šīs ciešanas, sajuta dīvainu skau­dību pret Lavaljēru, kaut arī zināja, ka viņai nav ko apskaust, jo de Gišs viņu mīl ar tādu pat degsmi kā Braželons savu Luīzi. Rauls uztvēra prin- ces skatienu un lūdza:

— O, piedodiet man, piedodiet, lūdzu! Es zinu, ka man jūsu klāt­būtnē vajadzētu vairāk savaldīties. Bet lai Dievs, kas valda pār zemi un debesīm, novērš no jums tādu triecienu, kāds šodien ķēra mani. Jūs esat sieviete un droši vien nepārciestu tādas mokas. Piedodiet man, es esmu tikai parasts muižnieks un nekas vairāk, turpretim jūs piederat laimīgo, visvareno un izredzēto skaitam…

— De Braželona kungs, — Henriete atbildēja, — tāda sirds kā jūsējā pelnījusi pat karalienes ievērību un rūpes. Es esmu jūsu draugs, vikont; tāpēc es negribēju, ka jūsu dzīvi saindē neuzticība un aptraipa nesaudzīgs izsmiekls Es pārspēju drosmē jūsu draugus (te es nerunāju par grāfu de Gišu); tā biju es, kas ataicināja jūs šurp no Londonas; es jums sagā­dāju pierādījumus. Kaut arī tie, bez šaubām, ir mokoši, tomēr ļaus jums izārstēties, ja jūsu mīlestība ir īsta vīrieša cienīga, jo jūs taču neesat ne­kāds mūžīgais čīkstētājs kā Amadiss. Nevajag man pateikties: labāk vai­nojiet savu likteni un kalpojiet karalim ne sliktāk kā iepriekš.