Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Rauls rūgti pasmīnēja.

— Ak, jā, es aizmirsu, ka karalis ir mans pavēlnieks.

— Es runāju par jūsu brīvību! Pat par dzīvību!

Raula skaidrais un atklātais skatiens pauda, ka viņa ir kļūdījusies un pēdējais arguments nav tāds, kas spētu vikontu ietekmēt.

— Esiet piesardzīgs, de Braželona kungs, — viņa teica, — ja jūs rīkosieties neapdomīgi, tad izraisīsiet karaļa dusmas, Jo viņš tādos brīžos nespēj uzklausīt saprāta balsi; jūsu dēļ cietīs draugi un ģimene. Pakļau- jieties un samierinieties, izdziediniet sevi.

— Es jūtos pateicīgs jūsu augstībai un protu novērtēt jūsu padomu. Centīšos tam sekot. Es lūgtu vienīgi, lai jūs man vēl kaut ko pasakāt.

— Runājiet.

— Vai tā nebūtu nekautrība, ja es jums jautātu, kā jūs uzzinājāt šo trepju, lūkas un, visbeidzot, portreta noslēpumu?

— Nav nekā vienkāršāka: lai varētu novērot galma dāmu uzvedību, man ir otra atslēga no viņu durvīm. Man likās dīvaini, ka Lavaljēra tik bieži ieslēdzas savā istabā un radīja izbrīnu grāfa de Sentenjana dzīvokļa maiņa; es brīnījos, ka karalis tagad katru dienu viesojas pie de Senten­jana, kaut gan viņi arī agrāk bija tuvi draugi; un, beidzot, man šķita savādi, ka tas viss notiek pēc jūsu aizbraukšanas un daudzi galma iera­dumi pēkšņi mainās. Es nevēlos būt rotaļlieta karaļa rokās un negribu kalpot par aizsegu viņa mīlestības lietās. Pēc Lavaljēras, kas vienmēr iz­manto izdevību papinkšķēt, nāks Montalē kārta, kura vienmēr gatava pa­smieties, vai arī de Tonē-Šarantai, kura mūžīgi dzied. Man tāda loma neder. Es nebiju īsti korekta savā draudzībā un atklāju noslēpumu… Vēl­reiz lūdzu mani atvainot, ka ievainoju jūs, bet tas bija mans pienākums. Tagad tas ir izpildīts, un jūs esat brīdināts. Piesargieties, jo zibens spē­riens nebūs ilgi jāgaida!

— Un tomēr jūs kaut ko nesakāt līdz galam, jūsu augstība, — Bra­želons apņēmīgi noteica. — Vai tad jūs domājat, ka es klusuciešot pane­sīšu kaunu un nodevību?

— Raula kungs, rīkojieties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, tikai ne­atklājiet, no kā jūs uzzinājāt patiesību. Tas ir viss, ko es no jums vēlos kā atalgojumu par izdarīto pakalpojumu.

— Varat neuztraukties, jūsu augstība, — Braželons ar rūgtu smīnu apsolīja.

— Es uzpirku galdnieku, ko mīlnieki izmantoja savās interesēs. Jūs taču būtu varējis izdarīt to pašu, vai ne?

— Jā, princese. Tātad jūsu augstība man nedod nekādu padomu un neprasa no manis neko, vienīgi, lai netiktu kompromitēta jūsu augstība?

— Vienīgi to.

— Tādā gadījumā es lūgšu jūsu augstībai atļauju pakavēties te vēl kādu brīdi.

— Bez manis?

— O nē, tas nav svarīgi. To, kas man jādara, es varu paveikt arī jūsu klātbūtnē. Es lūdzu šo brīdi, lai uzrakstītu dažus vārdus.

— Tas ir bīstami. Piesargieties, vikont!

— Neviens neuzzinās, ka jūsu augstība pagodināja mani, pavadot šurp. Starp citu, es jau rakstu savu vēstulīti.

To teikdams, Rauls izņēma piezīmju grāmatiņu un, izrāvis lapiņu, ātri uzrakstīja sekojošo:

„Grāf!

Nebrīnieties, kad atradīsiet šeit manu zīmīti. Kāds no maniem drau­giem, ko es drīz atsūtīšu pie jums, paskaidros jums manas vizītes iemeslu.

Vikonts Rauls de Braželons

Viņš salocīja zīmīti un iebāza to atslēgas caurumā durvīs, kuras veda uz abu mīlētāju istabu. Pārliecinājies, ka papīrs ir labi saskatāms un Sen­tenjans, atgriezies mājās, to nevarēs nepamanīt, viņš devās pakaļ prin­cesei, kura jau bija paguvusi uzkāpt augšā pa trepēm.

Ārā kāpnēs viņi šķīrās. Rauls izlikās, ka ir bezgalīgi pateicīgs viņas augstībai; Henriete vēlreiz patiesi vai liekuļoti izteica līdzjūtību nelaimī­gajam, kuru viņa tikko bja notiesājusi uz drausmīgām mokām.

— O, — viņa pie sevis noteica, vērodama, kā viņš aiziet, bāls un asiņu pieplūdušām acīm, — o, ja es būtu to zinājusi, es neteiktu patiesību nabaga jauneklim!

Mūsu garajā stāstā darbojas tik daudzas personas, ka katra no tām var parādīties tikai tad, kad pienākusi tās kārta, un tas atkarīgs no stāstī­juma gaitas. Tāpēc lasītājiem netika dota iespēja sastapt Portosu kopš viņa atgriešanās no Fontenblo.

Karaļa pagodinājumi nebija izmainījuši cienījamā muižnieka mierīgo un labsirdīgo raksturu; tagad viņš vienīgi turēja mazliet augstāk galvu, un bez tam, kopš tā laika, kad karalis viņam izrādīja godu, aicinādams pie sava galda, viņa manierēs bija parādījies kaut kas dižens.

Viņa majestātes karaļa ēdamzāle bija atstājusi uz Portosu neizdzē­šamu iespaidu.

Brasjē un Pjerfonas pavēlniekam patika kavēties atmiņās, kā šo ne­aizmirstamo pusdienu laikā aiz lūgto viesu mugurām drūzmējās vesels bars kalpotāju un virsnieku, kuri piepildīja visu zāli un pusdienām pie­šķīra sevišķu svinīgumu.

Portoss nolēma, ka viņš apbalvos Musketonu ar kādu viņa stāvoklim atbilstošu titulu, nodibinās hierarhiju arī pārējo kalpu vidū un tad radīs sev tādu pašu mazu galmu; tā bija darījuši lielie karavadoņi, un iepriek­šējā gadsimtā tādu greznību atļāvās de Trevils, de Šombergs [10] , de lav­jevils [11] , nerunājot nemaz par Rišeljē un Kondē.***

Kāpēc gan lai Portoss, viņa majestātes karaļa un Fukē kunga per­sonīgais draugs, barons un karaļa inženieris, neizbaudītu visu, ko spēj dot bagātība un nopelni?

Aramiss, kurš, kā mēs zinām, bija aizņemts ar Fukē lietām, sāka aiz­mirst Portosu, mazliet viņu bija pametis novārtā arī d'Artanjans, kura laiku aizpildīja dienests. Trišēna un Planšē viņam bija krietni vien ap­nikuši, un Portoss pieķēra sevi, ka sapņo par kaut ko pat viņam pašam neskaidru. Katram, kas viņam uzdotu jautājumu, vai viņam kaut kā trūkst, Portoss bez aplinkiem atbildētu „jā".

Reiz pēc pusdienām, kad Portoss bija mazliet jautrā prātā no iz­dzertajiem vīniem un, godkārības mākts, pūlējās visos sīkumos atcerēties karaļa pusdienas un jau mazliet iesnaudās, sulainis ieradās ar vēsti, ka vikonts de Braželons atnācis aprunāties.

Izgājis blakuszālē, Portoss ieraudzīja savu jauno draugu, kurš, kā mēs zinām, bija nopietnu domu pārņemts.

Rauls paspieda Portosam roku, un tas, brīnīdamies, kāpēc jauneklis izskatās tik drūms, piedāvāja viņam apsēsties.

— Dārgais di Valona kungs, es vēlos lūgt kādu pakalpojumu, — Rauls iesāka.

— Brīnišķīgi, — Portoss atteica. — Tieši šodien es no Pjerfonas sa­ņēmu astoņus tūkstošus livru un, ja jums vajadzīga nauda…

— Nē, runa nav par naudu, bet pateicos, jūs esat ļoti laipns.

— Cik žēl! Es ne reizi vien esmu dzirdējis, ka šo pakalpojumu dara reti, kaut gan to ir visvieglāk izdarīt. Mani šie vārdi pārsteidza, bet man patīk atkārtot tādus vārdus.

— Jums ir tikpat laba sirds, cik skaidrs prāts.

— Jūs esat pārāk laipns. Varbūt jūs vēlētos pusdienas?

— O nē, es neesmu izsalcis.

— Ak tā! Anglija gan ir briesmīga zeme…

— Ne visai. Bet…

— Ja tajā nebūtu brīnišķīgu zivju un labas gaļas, tad tur vispār neva­rētu izturēt.

— Jā… Es atnācu…

— Es klausos. Ļaujiet tikai man remdēt slāpes. Parīzes ēdieni ir pā­rāk sāļi. Fu!

Portoss lika atnest šampanieša pudeli.

Viņš piepildīja Raula glāzi, pēc tam pats savējo, iedzēra pamatīgu malku un atsāka sarunu:

— Tas bija nepieciešams, lai es varētu turpināt uzmanīgi klausīties. Tagad es esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Ko jūs vēlaties, mīļo Raul? Kas jums vajadzīgs?