Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Portoss piecēlās un izrādījās, ka īstajā laikā, jo krēsla kājas saļodzījās un sēdeklis nošļuka par vairākām collām. De Sentenjans sāka acīm me­klēt kādu izturīgāku krēslu, ko varētu piedāvāt viesim.

— Mūsdienu mēbeles kļuvušas tik neizturīgas, ka taisni jāsmejas, — Portoss piezīmēja, kamēr grāfs nodevās meklējumiem. — Manā jaunībā, kad es mēdzu sēsties daudz enerģiskāk nekā tagad, neatceros, ka būtu salauzis kaut vienu krēslu, ja neskaita gadījumus, kad es tos traktierī salauzu ar rokām.

De Sentenjans atbildēja uz šo joku ar laipnu smaidu.

— Par nelaimi es negribēju runāt par to, — Portoss turpināja, apsēz­damies uz kušetes, kura gan iečīkstējās, bet tomēr izturēja viņa svaru.

— Kāpēc par nelaimi? Vai tad jūs, baron, esat ieradies ar sliktām ziņām?

— Ar sliktām ziņām muižniekam? O nē, grāfa kungs! — Portoss pieklājīgi atbildēja. — Es ierados, lai pavēstītu, ka jūs esat nežēlīgi aiz­vainojis kādu manu draugu.

— Es! — de Sentenjans iesaucās. — Es esmu aizvainojis kādu no jūsu draugiem? .Kuru tad, lūdzu pasakiet!

— Vikontu Raulu de Braželonu!

— Es lai būtu apvainojis de Braželona kungu! Mans kungs, es viņu tikko pazīstu vai, patiesību sakot, nemaz nepazīstu, patlaban tas atrodas Anglijā. Es viņu tik sen neesmu redzējis, ka nekā nevarēju viņu aizvainot.

— Kungs, vikonts de Braželons atrodas Parīzē, — Portoss nesatri­cināmi mierīgi turpināja, — bet, kas attiecas uz apvainojumiem, tad gal­voju, ka jūs patiešām esat viņu aizvainojis… ja jau viņš pats tā teica. Jā, grāf, jūs esat viņu cietsirdīgi aizvainojis līdz nāvei, es vēlreiz atkārotoju — līdz nāvei.

— Tas nav iespējams, baron, es zvēru jums, nudien nav iespējams!

— Starp citu, — Portoss piebilda, — jūs nevarat to nezināt, jo vi­konts de Braželons man teica, ka zīmītē jūs brīdinājis.

— Es neesmu saņēmis nekādu zīmīti. Dodu jums vārdu.

— Tas nu gan ir brīnums! — Portoss bija pārsteigts. — Rauls sa­cīja…

— Tūlīt jūs pārliecināsieties, ka es neesmu saņēmis šo zīmīti, — de Sentenjans noteica un piezvanīja.

— Bask, cik zīmītes un vēstules atnesa manas prombūtnes laikā?

— Trīs, grāfa kungs.

— Kādas?

— Zīmītes no de Fjeska kunga un de Lafertē kunga, vēstuli no de Lasfuentesa kunga.

— Vai tas ir viss?

— Viss, grāfa kungs.

— Saki taisnību barona kunga klātbūtnē, tikai nemelo, vai dzirdi! Es par tevi atbildu.

— Grāfa kungs, vēl bija zīmīte no…

— No kā? Saki ātrāk!

— No kādas jaunkundzes — de Lavai…

— Diezgan, — Portoss delikāti viņu pārtrauca. — Labi, es jums ticu, grāfa kungs.

De Sentenjans aizsūtīja sulaini prom un pašrocīgi aizslēdza durvis. Nākdams atpakaļ pie sava viesa un skatīdamies taisni uz priekšu, viņš pēkšņi ievēroja, ka blakus istabas durvju atslēgas caurumā rēgojās pa- pīrītis, ko Braželons tur bija iebāzis.

— Kas tad tur? — viņš brīnījās.

— O! — Portoss iesaucās.

— Zīmīte atslēgas caurumā!

— Varbūt tā ir tā pati, — Portoss minēja. — Paskatieties!.

Sentenjans izvilka papīrīti un atlocīja:

— Zīmīte no de Braželona kunga!

— Redziet nu, man bija taisnība. O, ja es reiz kaut ko saku…

— To atnesis pats vikonts de Braželons, — grāfs nobālis murminā­ja. — Tas ir par traku! Kā viņš te iekļuva?

De Sentenjans vēlreiz piezvanīja, un atkal parādījas Basks.

— Kas te ieradās, kamēr es biju pastaigā kopā ar viņa majestāti karali?

— Neviens, grāfa kungs.

— Tas nevar būt! Kāds te ir bijis.

— Nē, grāfa kungs, neviens te nevarēja iekļūt, jo atslēgas bija man kabatā.

— Un tomēr te ir zīmīte, kas atradās atslēgas caurumā. Kāds to tur iebāzis. Tā taču nevarēja tur uzrasties pati no sevis!

Basks pilnīgā neizpratnē noplātīja rokas.

— Varbūt to izdarījis de Braželona kungs, — Portoss izteica pie­ņēmumu.

— Tad jau viņš te ienāca?

— Bez šaubām, kungs.

— Kā gan, ja atslēga bija pie manis? — Basks neatlaidās.

De Sentenjans izlasīja zīmīti un saņurcīja.

— Te kaut kas slēpjas, — viņš domīgi nomurmināja.

Portoss ļāva viņam kādu brīdi to visu apdomāt, bet tad atjaunoja sākotnējo tēmu.

— Vai nevēlaties atgriezties pie mūsu darīšanām? — viņš jautāja de Sentenjanam, kad sulainis bija aizgājis.

— Acīmredzot zīmītē, kas tik dīvaini te nokļuvusi, tas paskaidrots. Vikonts de Braželons raksta, ka mani apmeklēs kāds viņa draugs.

— Šis draugs esmu es; tātad viņš jums raksta par manu ierašanos.

— Lai nodotu uzaicinājumu uz divkauju?

— Tieši tā.

— Un viņš apgalvo, ka es esot viņu aizvainojis?

— Nežēlīgi un līdz nāvei.

— Paskaidrojiet man, lūdzu, kā. Viņa rīcība ir tik noslēpumaina, ka es nespēju tajā saskatīt nekādu jēgu.

— Kungs, — Portoss atbildēja, — manam draugam noteikti ir svarīgi iemesli; ja jūs sakāt, ka viņa rīcība ir pārāk noslēpumaina, tad vainojiet tur tikai pats sevi.

Portoss pēdējie vārdi izskanēja tik pārliecinoši, ka cilvēki, kuri viņu pietiekoši labi nepazina, noteikti nodomātu, ka tajos slēpjas dziļa jēga.

— Noslēpums! Pieņemsim. Tad mēģināsim to noskaidrot, — de Sen­tenjans teica.

Portoss pielieca galvu un svarīgi paziņoja:

— Jums būtu labāk, ja es neiedziļinātos paskaidrojumos; tam ir pie­tiekoši svarīgi iemesli.

— Es jūs ļoti labi saprotu. Lai notiek, kungs. Dodiet man tikai ne­lielu mājienu; es klausos.

— Vispirms jau tas, ka jūs pārcēlāties šurp no vecā dzīvokļa, — Portoss iesāka.

— Tas tiesa, es patiešām pārcēlos.

— Tātad jūs to atzīstat? — Portoss noprasīja ar acīmredzamu apmie­rinājumu.

— Vai atzīstu? Nu, jā. Kāpēc jūs domājat, ka es to noliegšu?

— Jūs to atzināt. Lieliski, — Portoss secināja, paceldams gaisā vienu pirkstu.

— Paklausieties, kā gan mana pārcelšanās var kaitēt vikontam de Braželonam? Atbildiet taču! Es galīgi nesaprotu, par ko jūs runājat.

Portoss pārtrauca grāfu un tikpat svarīgi turpināja:

— Kungs, tas ir tikai pirmais no apvainojumiem, ko pret jums vērš de Braželona kungs. Ja viņš to izvirzījis, tātad jūtas aizvainots.

De Sentenjans nepacietīgi piecirta kāju.

— Tas līdzinās nepieklājīgam ķīviņam, — viņš noteica.

— Ar tik kārtīgu cilvēku kā vikonts de Braželons nevar rasties nepie­klājīgs ķīviņš, — Portoss turpināja. — Vai jūs vairs neko nevēlaties teikt par pārcelšanos?

— Nē. Tālāk?

— Ak tālāk? Ņemiet vērā, kungs, ka tas jau bija viens aizvainojums, uz kuru jūs neatbildējāt, vai, pareizāk sakot, atbildējāt neapmierinoši. Kungs, jūs atstājāt veco dzīvokli, tas aizvainoja de Braželona kungu, un jūs neuzskatāt par vajadzīgu atvainoties. Ļoti labi!

— Ko? — de Sentenjans iekliedzās, jo viņu bija aizkaitinājis sarunu biedra flegmātiskums. — Man jālūdz atļauja de Braželona kungam, vai es drīkstu pārcelties, vai man jāpaliek turpat? Apžēliņ!

— Labi, labi, kungs. Jūs redzēsiet, ka tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar otru apvainojumu.

Portoss savilka bargu seju:

— Bet lūka; ko jūs, kungs, teiksiet par lūku?

Sentenjans kļuva bāls kā krīts. Viņš tik strauji atgrūda krēslu, ka pat Portoss par spīti savam bērnišķīgajam naivumam nojauta, cik trāpīgs bijis trieciens.

— Par lūku? — Sentenjans nomurmināja.