Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vienu no amatiem, ko jūs ieņemat! — karalis brīnījās. — Kuru?

Kolbērs kļuva bāls kā krīts.

— To, kurš man deva tiesības valkāt mantiju un izskatīties gauži bar­gam — ģenerālprokurora amatu.

Karalis neviļus izgrūda kādu skaņu un uzmeta skatienu Kolbēram. Tas juta, ka piere pārklājas sviedriem; viņam likās, ka vēl mazliet — un viņu ķers trieka.

— Kam jūs pārdevāt šo amatu, Fukē kungs? — karalis painteresējās.

Kolbērs atspiedās pret kamīnu.

— Vienam no parlamenta padomniekiem, jūsu majestāte, viņu sauc Vanela kungs.

— Vanels?

— Vienam no finansu intendanta Kolbēra kunga draugiem, — Fukē vēl piebilda tik neatkārtojamā nevērībā, vienaldzībā un vaļsirdībā, ko ne­viens mākslinieks, aktieris vai dzejnieks nekad nespētu atdarināt ar savu otu, žestu vai spalvu.

To pateicis un iznīcinājis Kolbēru, likdams tam izjust savu pārākumu, superintendants vēlreiz godbijīgi palocījās karalim un izgāja pa pusei at­riebts, nojauzdams valdnieka izbrīnu un favorīta pazemojumu.

— Kā tas iespējams? — Ludviķis XIV pie sevi noteica, kad Fukē bija aizgājis. — Viņš pārdevis ģenerālprokurora amatu?

— Jā, jūsu majestāte, — Kolbērs noskaldīja.

— Viņš sajucis prātā! — karalis piezīmēja.

Šoreiz Kolbērs neko neatbildēja. Viņš nojauta sava kunga domas, un tās it kā papildināja viņa atriebību. Kolbēra naidam pievienojās skaudība;

ja viņa plāns bija izputnāt superintendantu, tad tagad Fukē draudēja arī krišana nežēlastībā.

Kolbērs sajuta, ka no šī brīža Ludviķis XIV vairs nepretosies viņa naida izpausmēm, un tiklīdz Fukē pieļaus kādu kļūdu, ko varēs izmantot par ieganstu, viņam draudēs nesaudzīgs sods. Fukē bija izlaidis no savām rokām ieroci. To pacēla naids un skaudība.

Karalis ielūdza Kolbēru uz svētkiem; intendants pašpārliecināts pa­locījās, pieņemdams valdnieka ielūgumu, kā cilvēks, kurš ar to izdara pakalpojumu.

Ludviķis XIV sāka sastādīt ielūgto sarakstu. Kad viņš bija nonācis līdz de Sentenjanam, sulainim pieteica grāfa ierašanos. Parādījās karaļa Merkūrijs*, un Kolbērs kautrīgi nozuda.

Ludviķis XIV bija šķīries no de Sentenjana tikai pirms pāris stundām, bet viņš izjuta pirmo, vislielāko mīlestības kvēli un tādēļ vēlējās vismaz runāt par Lavaljēru, kad nevarēja viņu redzēt. Vienīgais cilvēks, ar ko viņš varēja atļauties būt atklāts, bija de Sentenjans; tādēļ grāfs viņam bija ārkārtīgi nepieciešams.

— Ā, tas esat jūs, grāf! — karalis iesaucās, iepriecināts gan par to, ka atkal redz de Sentenjanu, gan par to, ka vairs nav jāskatās uz Kol­bēru, kura drūmā seja viņam vienmēr bojāja garastāvokli. — Jūs atnācāt? Jo labāk! Tas ir pašā laikā! Vai jūs piedalīsieties mūsu izbraukumā?

— Kādā izbraukumā, jūsu majestēte?

Antīkajā mitoloģijā Merkūrijs bija dievs ar visai dažādām funk­cijām, starp kurām vispirms jāmin tirdzniecības aizstāvja un dievu Vēstneša (galvenokārt, Jupitera), kā arī to palīga, padomdevēja lo­ma visdažādākajās situācijās.

— Tajā mēs dosimies uz Vo, kur superintendants rīko mums svētkus. Ak, de Sentenjan, tur tu redzēsi tādus svētkus, ka salīdzinājumā ar tiem mūsu izpriecas Fontenblo šķitīs bodniekzeļju uzjautrināšanās.

— Uz Vo! Vai superintendants rīko jūsu majestātei par godu svētkus Vo? Un tikai?

— Tikai! Tu esi apburošs, izlikdamies tik vienaldzīgs. Vai tu maz zini, ka, tiklīdz izplatīsies vēsts par svētkiem Vo, kurus superintendants nozīmējis nākamo svētdien, visi mūsu galminieki būs gatavi viens otram pārkost rīkli, lai tikai saņemtu ielūgumu? Es tev vēlreiz saku, ka tu pie­dalīsies šai izbraukumā, de Sentenjan.

— Labi, jūsu majestāte, ja vien līdz tam nedošos tālākā un mazāk pievilcīgā ceļā.

— Uz kurieni?

— Uz Stiksas* krastiem, jūsu majestāte.

— Kurp? — Ludviķis XIV smiedamies iesaucās.

— Pavisam nopietni, jūsu majestāte; mani grasās turp aizsūtīt un pie tam tik apņēmīgi, ka es nudien nezinu, kā lai atsakos.

— Dārgais, es tevi nesaprotu. Es gan zinu, ka šodien pār tevi nākusi iedvesma, bet nenolaidies no poēzijas augstumiem miglas klātajās ielejās.

— Ja jūsu majestāte uzklausīs mani, es vairs jūs nemocīšu.

— Runā!

— Vai karalis atceras baronu di Valonu?

— Un kā vēl! Viņš lieliski kalpoja manam tēvam karalim un bija tīri labs galda biedrs. Tu taču runā par to, kurš pusdienoja pie mums Fon­tenblo?

— Tas pats. Jūsu majestāte tikai aizmirsa pieminēt vēl kādu viņa īpatnību — tas ir uzmanīgs un laipns slepkava!

— Ko? Di Valona kungs grib tevi nogalinat?

— Vai arī panākt, lai to izdara, kas ir viens un tas pats.

— Un ko tu?

— Nesmejieties, valdniek, es runāju tīru patiesību.

— Tātad tu apgalvo, ka viņš tīko pēc tavas dzīvības!

— Patlaban šis cienījamais muižnieks par to vien domā.

Stiksa — antīkajā mitoloģijā viena no pazemes valstības upēm.

— Vari būt mierīgs. Es pratīšu tevi aizsargāt, ja viņam nav taisnība.

— Jūsu majestāte minēja vārdu „ja".

— Protams. Mans nabaga de Sentenjan, atbildi man no visas sirds un tā, it kā tas attiektos uz kādu citu nevis tevi pašu. Vai viņam ir vai nav taisnība?

— Spriediet pats, jūsu majestāte.

— Ko tu viņam esi nodarījis?

— O, viņam neko, toties, acīmredzot, vienam no viņa draugiem.

— Tas ir tikpat kā viņam pašam. Vai šis draugs ir kāds no slavenā četrinieka?

— Nē, tas ir tikai dēls vienam no viņiem, nekas vairāk.

— Ko tad tu viņam nodarīji?

— Es palīdzēju atņemt kādai personai iemīļoto.

— Un tu to atzīsti?

— Jāatzīst gribot negribot, jo tā ir patiesība.

— Tādā gadījumā tu esi vainīgs.

— Tātad es esmu vainīgs?

— Jā, un, taisnību sakot, ja viņš tevi nogalinās…

— Jā?

— Tad darīs pareizi.

— Ak tad tāds ir jūsu majestātes spriedums?

— Vai tevi tas neapmierina?

— Es domāju, ka tas ir pārsteidzīgs.

— Ātra un taisnīga tiesa, kā teica mans vectēvs Indriķis IV.

— Tad lai karalis uzreiz paraksta apžēlošanas rakstu manam pre­tiniekam, kurš mani gaida pie Mazajiem brāļiem, lai nogalinātu.

— Viņa vārdu un pergamenta loksni!

— Jūsu majestāte, pergaments ir uz jūsa galda, bet vārds…

— Kāds tad ir vārds?

— Vikonts de Braželons, jūsu majestāte.

— Vikonts de Braželons! — karalis iesaucās, apraudams smieklus un ieslīgdams dziļās pārdomās.

Pēc mirkļa klusuma viņš notrausa uz pieres izspiedušos sviedrus un neskaidri nomurmināja:

— Braželons!

— Ne ko pielikt, ne atņemt, jūsu majestāte.

— Līgavainis…

— Jā, mans Dievs! Līgavainis…

— Bet viņš taču atradās Londonā?

— Jā, bet varu galvot jūsu majestātei, ka šobrīd viņš tur vairs ne­atrodas.

— Un viņš ir Parīzē?

— Pareizāk būtu teikt — pie Mazo brāļu klostera, kur viņš gaida mani, kā jau man bija tas gods jums pavēstīt.

— Vai viņš zina visu?

— Un vēl daudz vairāk! Varbūt jūsu majestāte vēlas iepazīties ar viņa atstāto sūtījumu?

De Sentenjans izņēma no kabatas mums jau pazīstamo Raula zīmīti.

— Kad jūsu majestāte to izlasīs, es jums izstāstīšu, kā es to saņēmu.

Acīmredzami satraukts karalis izlasīja zīmīti un tūlīt noprasīja: