Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tā bija pietiekoši skaidra pavēle aiziet.

— Jūsu majestāte, es nepaguvu pateikt visu, kādēļ ierados pie karaļa, un es tik reti jūs redzu, ka man jāizmanto gadījums.

— Jūs bijāt nonācis līdz minējumiem. Tagad jūs pārejat uz apvai­nojumiem.

— O, jūsu majestāte, es nekad neapvainotu karali! Visu mūžu es esmu apgalvojis, ka karaļi ir pārāki par citiem cilvēkiem ne tikai ar savu varenību un augsto stāvokli, bet arī pateicoties cildenai dvēselei un prāta spēkam. Es nekad neticēšu, ka aiz karaļa vārdiem var slēpties kaut kas cits.

— Ko tas nozīmē? Kas slēpās?

— Es paskaidrošu, — Atoss mierīgi noteica. — Ja tad, kad jūs vi­kontam de Braželonam atteicāties dot de Lavaljēras jaunkundzes roku, jūsu mērķis nebija tikai vikonta laime un labklājība…

— Kungs, vai jūs saprotat, ka apvainojat mani?

— Ja jūs, piedāvādams vikontam de Braželonam atlikt kāzas, tikai gribējāt aizsūtīt prom de Lavaljēras jaunkundzes līgavaini…

— Kungs!

— Jūsu majestāte, es to dzirdu no visām pusēm. Neko citu nerunā, kā tikai par jūsu mīlestību pret Lavaljēras jaunkundzi.

Karalis saplēsa cimdus, kurus bija jau labu brīdi plucinājis, pūlēda­mies savaldīties, un iekliedzās:

— Lai viņi sargās jaukties manās darīšanās! Es esmu pieņēmis lē­mumu un satriekšu visus šķēršļus!

— Kādus šķēršļus? — Atoss jautāja.

Karalis pēkšņi aprāvās, nomocījies kā zirgs, kura muti visu laiku plēš laužņi. Negaidītā cēlsirdībā, kas bija tikpat iespaidīga kā mirkli iepriekš dusmas, viņš atzinās:

— Es mīlu de Lavaljēras jaunkundzi.

— Tas jūs nekavē atdot viņu par sievu de Braželona kungam, — Atoss viņu pārtrauca, — un ziedot valdnieka cienīgu upuri. De Braželona kungs to ir pelnījis, jo ir jau pakalpojis karalim un viņu var uzskatīt par lielisku karotāju. Upurēdams savu mīlestību, karalis pierādītu, ka ir pa­teicīgs, cēlsirdīgs un arī labs politiķis.

— De Lavaljēras jaunkundze nemīl de Braželona kungu, — karalis dobjā balsī noteica.

— Vai jūsu majestāte par to ir pārliecināts? — Atoss vaicāja, vērīgi skatīdamies karalī.

— Jā. Es to zinu.

— Kopš neilga laika, vai ne? Ja jūsu majestāte to būtu zinājis mana pirmā apmeklējuma laikā, jūs man to teiktu.

— Jā, nesen.

— Es nesaprotu, — pēc neilga klusuma brīža Atoss ierunājās, — kā valdnieks varēja aizsūtīt de Braželonu uz Londonu? Šī izraidīšana patiesi izbrīni katru, kam dārgs mūsu karaļa gods.

— Kas tad apspriež sava karaļa godu, de Lafēra kungs?

— Jūsu majestāte, karaļa gods — tas ir visas muižniecības gods, un, kad karalis aizvaino kādu no saviem muižniekiem, kaut mazliet aizskar­dams viņa godu, tas aizskar arī viņa paša godu.

— Grāf de Lafēr!

— Jūsu majestāte, vai jūs aizsūtījāt vikontu de Braželonu uz Lon­donu pirms jūs kļuvāt par de Lavaljēras jaunkundzes mīļāko, vai arī pēc tam?

Karalis galīgi zaudēja savaldīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka juta, cik lielā mērā Atosam taisnība. Viņš mēģināja aizraidīt Atosu ar rokas mā­jienu, bet grāfs turpināja:

— Jūsu majestāte, es pateikšu visu līdz galam un neaiziešu ātrāk, kamēr vai nu jūsu, vai mana paša rīcība mani apmierinās. Es jutīšos gandarīts, ja jūs man pierādīsiet savu taisnību; būšu apmierināts arī tādā gadījumā, ja varēšu pierādīt jūsu vainu. O, jums mani jāuzklausa, jūsu majestāte! Es esmu vecs, un man ir dārgs viss patiesi dižais un spēcīgais karaļvalstī. Kā īsts muižnieks es lēju savas asinis par jūsu tēvu un jums. Nekad un neko es neesmu lūdzis ne jums, ne arī nelaiķa karalim. Es nevienam pasaulē neesmu darījis neko ļaunu, drīzāk pakalpojis karaļiem! Jūs mani uzklausīsiet. Es jums prasu atbildēt par jūsu uzticamā vasaļa godu, kuru jūs esat piekrāpis vai nu ar apzinīgiem meliem, vai arī vāja rakstura dēļ.

Es saprotu, ka šie vārdi kaitina jūsu majestāti; toties mūs nogalina tāda rīcība! Es zinu, ka jūs gudrojat, kā mani sodīt par atklātību; bet es zinu arī, kādu sodu jums es lūgšu Dievam, kad izstāstīšu par jūsu no­devību un nelaimi, kāda piemeklējusi manu dēlu!

Karalis lieliem soļiem mēroja istabu no viena gala līdz otram: viņa roka bija piespiesta pie krūtīm, galva saspringti atmesta, acis neprātīgi kvēloja.

— Mans kungs, — Ludviķis XIV negaidīti iesaucās, — ja jūsu priek­šā stāvētu tikai karalis un nekas vairāk, tad jūs jau sen būtu sodīts, bet patlaban es esmu vienīgi cilvēks, kuram ir tiesības mīlēt to, kas mīl ma­ni — tā taču ir tik reta laime!

— Tagad jums vairs nav tiesību uz to ne kā cilvēkam, ne karalim. Ja jūs būtu gribējis rīkoties godīgi, jums vajadzēja brīdināt de Braželona kungu, nevis aizsūtīt viņu uz Londonu.

— Man šķiet, ka mēs veltīgi bārstāmies ar savstarpējiem pārmetu­miem, — karalis pārtrauca Atosu ar tādu cildenumu balsī un skatienā, kāds sevišķi kritiskos brīžos piemita tikai viņam.

— Es cerēju, ka jūs tomēr dosiet atbildi, — grāfs izteica.

— Jūs uzzināsiet manu atbildi un pie tam ļoti drīz.

— Jūs zināt, ko es par to domāju, jūsu majestāte.

— Kungs, jūs aizmirstat, ka jūsu priekšā stāv karalis, un jūsu vārdi ir noziegums!

— Bet jūs esat aizmirsis, ka dzenat postā divas jaunas dvēseles. Tas ir nāves grēks, jūsu majestāte!

— Tūlīt pat ejiet prom!

— Ne ātrāk, kamēr nepateikšu, lūk, ko: Ludviķa XIII dēls, jūs slikti iesākat savas valdīšanas laiku, jo sākat to ar nodevību, pavezdams svešu līgavu. Mana dzimta un es no šī brīža esam brīvi no jebkādas cieņas un pieķeršanās jums, ko es savam dēlam liku apzvērēt Sendenī kapličā jūsu diženo un cēlo senču pīšļu priekšā. Tagad jūs esa't kļuvis par mūsu ie­naidnieku, jūsu majestāte, un no šī brīža mēs atzīstam tikai Dievu kā mūsu vienīgo kungu un pavēlnieku. Sargieties!

— Vai jūs man draudat?

— O nē, — Atoss skumji atteica, — manā sirdī tikpat maz vietas iedomībai kā bailēm. Dievs, par kuru es runāju un kas mani dzird, zina, ka jūsu troni un jūsu godu es pat tagad esmu gatavs aizstāvēt ar asinīm, cik man to vēl palicis pēc divdesmit ārējo un iekšējo karu gadiem. Tādēļ varu apgalvot, ka es nedraudu jums ne kā karalim, ne cilvēkam. Tomēr es jums saku: jūs zaudējat divus sirdī padevīgus vasaļus, jo nogalinājāt ticību tēva sirdī un mīlestību dēla sirdī. Viens vairs netic karaļa vārdam, otrs — vīrieša godam un sievietes tikumam. Vienā ir mirusi cieņa pret jums, otrā — paklausība jūsu gribai. Ardievu!

To pateicis, Atoss izvilka savu zobenu, salauza to pret ceļgalu, ne­steidzīgi nolika abas daļas uz grīdas, tad palocījās karalim, kas bija kā bez elpas aiz niknuma un kauna, un izgāja no kabineta. Ludviķis nolika galvu uz galda un dažus mirkļus palika kā sastindzis šajā pozā. Atguvies viņš strauji izslējās un nikni piezvanīja.

— Pasauciet ševaljē d'Artanjanu, — karalis pavēlēja pārbiedētajiem kalpiem.

Droši vien mūsu lasītāji sev jautā, kā Atoss, par kuru viņi jau sen nekā nebija dzirdējuši, pēkšņi parādījās pie karaļa un pie tam, kā saka, īstajā brīdī. Pēc mūsu domām, romānu autoram galvenokārt jāprot pa­nākt, lai daudzie notikumi, kas seko cits citam, būtu saistīti ar dzelžainas loģikas palīdzību. Tāpēc mēs esam gatavi izkliedēt jebkuru neizpratni.

Uzticīgs savam pienākumam «nokārtot visu līdz galam", Portoss pēc aiziešanas no karaļa pils sastapās ar Raulu norunātajā vietā Vensenas mežā pie Mazajiem brāļiem. Viņš izstāstīja Raulam visos sīkumos savu sarunu ar grāfu de Sentenjanu un pabeidza ar domu, ka droši vien ka­ralis drīz vien atlaidīs savu mīluli un de Sentenjans nekavējoties ieradīsies uz tikšanos ar Raulu.